Rīdzinieki Danuta un Ronalds Prūši ir lieli ceļotāji, un šoreiz viņu galamērķis bija Kostarika, Centrālamerikas valsts, kas izvietojusies starp Karību jūru un Kluso okeānu.
«Vēlējāmies apmeklēt citādu valsti, kas atšķiras no lielajām metropolēm. Gribējās aizbraukt tālu projām, nokļūt dabas paradīzē un apciemot arī draudzeni Viktoriju, kura dzīvo Kostarikā,» stāsta Danuta un Ronalds.
Tulkojumā no spāņu valodas Kostarika nozīmē «bagātais krasts», kā pēc leģendas to nodēvējis Kristofors Kolumbs, piestājot Centrālamerikas krastos un sajūsminoties par redzēto. Un tāda tā arī ir - apveltīta ar autentisku šarmu, neaprakstāmu dabas skaistumu un eksotiku, ko devās baudīt arī abi ceļotāji no Latvijas. Tālā valsts lepojas ar neparastu dzīvnieku un augu sugu, ainavu daudzveidību un skaistiem nacionālajiem parkiem. Esot Kostarikā, ceļotājam rodas asociācijas, ka viņš atrodas lielā zoodārzā un dabas paradīzē. Kostarika patiešām nebeidz vien pārsteigt. Tās sauklis ir Pura vida - tīrā, šķīstā dzīve jeb dzīve ir skaista, un iedzīvotāji, savstarpēji sasveicinoties un atsveicinoties, vairāk nekā 50 gadus saka - pura vida. Danuta un Ronalds ceļojumu organizēja individuāli tāpat kā iepriekšējos braucienus. Pirms tam cītīgi meklēja literatūru un apkopoja materiālus, konsultējās ar citiem cilvēkiem, izmantojot arī interneta vietni un paši rūpīgi izplānoja ceļojuma apskates vietas.
Nosaukumu nav
Divdesmit stundu ilgais lidojums no Rīgas Prūšu ģimeni aizveda uz Frankfurti, pēc tam uz Dominikas republiku un visbeidzot uz Kostarikas galvaspilsētu - lielāko pilsētu Sanhosē. Nogurdinoši, tostarp arī deviņu stundu starpība ar Latviju, taču iegūtās emocijas un interesantie apskates objekti līdzsvaro ceļošanas nogurumu. Iejūtoties Kostarikas ikdienā, celties nācās 6 vai 7 no rīta (satumst tur agri - sešos vakarā, kad visa aktīvā iedzīvotāju dzīve beidzas līdz nākamās dienas cēlienam).
Kostarika ir viena no attīstītākajām un demokrātiskākajām Centrālamerikas valstīm, taču pēc platības - neliela. «Tāpēc mūsu pārvietošanās notika samērā ātri. Nedaudz mulsināja fakts, ka uz ceļa nav apdzīvotu vietu un arī ielu nosaukumu. Kostarikā neeksistē adreses mums ierastajā izpratnē. Tās tiek apzīmētas ar norādījumiem, piemēram, 100 metrus pa labi no bankas vai sarkanās mājas un tamlīdzīgi. Lielākajās pilsētās ielas ir apzīmētas ar cipariem. Glābējs - tikai automašīnas navigācijas sistēma.» Ceļi Kostarikā ir ļoti slikti, neizbraucami, ar bedrēm, tāpēc Danuta un Ronalds izmantojuši 4x4 apvidus auto un nenožēloja savu izvēli.
Melnas smiltis un gliemežvāki
Kostarikas klimats ir dažāds - pie Karību jūras nedaudz atšķirīgāks nekā pie Klusā okeāna, kur ir karstāks par plus 30 grādiem un apkārtējā vidē - sausums, bet vidusdaļā kalnos gaisa temperatūra sasniedz plus 20-22 grādus. Kostarikā no septembra līdz novembrim katru dienu ārkārtīgi daudz līst (arī latvieši mazliet izbaudījuši silto lietu!), un tad arī tūristu pieplūdums tur nav novērojams, lai gan ne katram ceļojums uz Kostariku būs pa kabatai.
Ceļotājiem parasti ir jānobauda viss, ko piedāvā svešas zemes apmeklējums, un Danuta un Ronalds nav nekāds izņēmums. Nogaršojuši tradicionālo ēdienu - casado, ko gatavo no rīsiem, melnajām pupiņām, kinzas, kas papildināti ar svaigiem kāpostu un tomātu salātiem, ceptiem banāniem un gaļu vai zivi. Par vietējiem iedzīvotājiem, ko dēvē par tiko, ceļotāju pāris saka - laipni un izpalīdzīgi, neprasot par to nekādu atlīdzību. Vēršu cīņas jeb rodeo festivāls ir vērienīgs pasākums Kostarikā un notiek reizi nedēļā - arī tas bija viens no latviešu apskates objektiem.
Banāni, ananasi un kafija
Viesojušies pilsētā Play del coco, kur ik uz soļa vērojama liela kokosriekstu palmu un līdz ar to arī kokosriekstu bagātība. Apmeklēta arī melno smilšu pludmale, pēc kuras kājas kļūst melnas, un arī kontrastējošā otra pludmale, kuras smiltis sajaukušās ar smalkiem gliemežvākiem. Kostarikas galvenās eksportpreces ir banāni, ananasi un kafija. Paradoksāli, bet Kostarikā jo neglītāki banāni ir pārdošanā, jo tie ir svaigāki un garšīgāki. Danuta un Ronalds bijuši izbrīnīti - vienā veikalā, otrā tādi nopērkami, taču finālā uzzinājuši, kur slēpjas šādu nepievilcīgu augļu noslēpums. Nolobot šāda banāna mizu, atklājas dzeltens, gards auglis - pilnīgs pretstats Latvijā tirgotajiem. Kostarikā izmanto arī zaļus banānus, kas satur vairāk cietes. Tos cep eļļā - garšo kā kartupeļi ar banānu piegaršu, tādus mēdz pievienot zupām.
Don Juan - tā dēvē kafijas un šokolādes plantāciju, pa kuru ceļotāji profesionāla gida pavadībā veica iepazīšanās tūri. Šajā plantācijā audzētā kafija nav paredzēta eksportam, bet gan vietējo vajadzībām. Kafiju audzē vietās, kur ir bagātīgas lietusgāzes. Sākumā pupiņas iesēj siltumnīcā, tad 5-6 nedēļas gaida, kamēr sēklas uzdīgst. Pēc 6 mēnešiem, kad jaunie stādi ir 30-50 cm augsti, sākoties lietus periodam, tie tiek pārstādīti plantācijās. Kafijas koka oga ārēji atgādina ķirsi. Tā ir sarkanā krāsā, pārklāta ar biezu mizu, zem kuras atrodas divas sulīgas sēklas jeb kafijas pupiņas. Tās vislabāk ir ievākt ar rokām - tā ir garantija, ka netiks iegūti negatavi augļi.
Rītausma un saulriets
Danuta un Ronalds secina, ka Kostarikā visskaistākās diennakts stundas ir rītausmā. «Tad var saplūst ar dabu un sajust, kā mostas visa dzīvā radība. Katru rītu cēlāmies ļoti agri un gājām pa takām, lai piedzīvotu to, ko šajā zemē var ieraudzīt - dzeltenus krāsainos putnus tukānus, kokos brūnos zirnekļpērtiķus, zaļgandzeltenos papagaiļus un iguānas, kuras laiski gulēja zaros.» Viens no neaizmirstamākajiem iespaidiem bija saulrieta izbaudīšana, par kuru varot teikt - Kostarikā tas ir viens no skaistākajiem pasaulē. Danuta jūsmo - tik brīnišķīgs, ka no aizkustinājuma pat asaras sariešas acīs.
Pāris dienas no divarpus nedēļas garā ceļojuma nakšņojuši Tortuguero nacionālā parka teritorijā - kolosālā vietā viesnīcas numurā, kur logos nebija stiklu (to vietā - liels siets), tādējādi radot sajūtu, ka guļ parkā vai džungļos. Pirmajā naktī klausījušies apkārtējo dzīvnieku radītajos trokšņos, grūti bijis aizmigt. Tortuguero nacionālajā parkā no jūlija līdz augustam no Karību jūras krastā nāk jūras bruņrupuči, lai dētu olas - šo procesu Danuta un Ronalds varēja vērot iztālēm. Neatņemama Kostarikas faunas sastāvdaļa ir tauriņi - lieli un daudzkrāsaini. Ieejot ar tīkliem norobežotā dārzā, pirmajā brīdī šķiet, ka apkārt lidinās graciozi putni. Tie lido visapkārt, daži drosmīgākie nosēžas uz cilvēka galvas un rokām.
Brauciens virs lietusmežiem
Īpaši aizraujoša bija viesošanās Monteverdes bioloģisko lietusmežu, kuri atgādināja džungļus, rezervātā. «Nacionālajā parkā ir ierīkoti gaisa tramvaji, kas iet cauri lietusmežam, dažbrīd paceļoties virs koku galotnēm. Pirmie neaizmirstamie iespaidi šeit bija gaisa tilti un aizauguši koki, kā arī liānas, kas radīja aizaugušo džungļu noskaņu.» Monteverdes kalnu klimatu ietekmē gan Karību jūra, gan Klusais okeāns. Tūristi var izmantot kādu no 8 trošu trasēm, pa kurām var lidināties virs lietusmežiem. «Mūs braucienā pavadīja divi instruktori. Sajūtas - aizraujošas, bijām sajūsmā, jo lidinājāmies virs lietusmeža koku galotnēm lielā ātrumā. Trošu garums un augstums pamazām pieauga. Garākā no tām ir 750 metru, bet augstākā - 130 metru. Tā kā bija pretvējš, tad uz divām trosēm mūs saāķēja abus kopā, lai rodas lielāka inerce. Traucāmies ar 80 km stundā lielu ātrumu pāri zaļojošajai kalnu ielejai,» iespaidos dalās Prūšu ģimene.
Interesanti fakti:
• Lietusmežu, vulkānu, kalnu upju un okeānu zeme Kostarika ir mazāka par Latviju. Atrodas šaurā zemes strēmelē, kas savieno abus Amerikas kontinentus - Ziemeļameriku un Dienvidameriku.
• Kostarikā atrodas 26 pasaules skaistākie nacionālie parki, 25 procenti no visas valsts aizsargājamajiem.
• Kostarika ir mazā kolibri putniņa mājas. 50 veidu sugu dzīvo šeit pastāvīgi, un gandrīz 1000 sugu var novērot Kostarikā ik gadu.
• Kostarika ir vienīgā valsts pasaulē, kuras konstitūcijā ir aizliegta nacionālā armija. Tā tika likvidēta 1948. gadā.
