Jūgendstils ir iezīmējis īsiņo un citādi tikpat kā nemanāmo Alīses ielu Pārdaugavā. Pateicoties pagājušā gadsimta sākumā būvētajam ūdenstornim, nepilnu puskilometru garo ieliņu ir ievērojuši ne tikai rīdzinieki, bet uz to aizstaigā arī tūristi. Šovasar ūdenstornis atguva savu vēsturisko vējrādi, ko pagājušā gada nogalē nogāza spēcīgs ziemelis.
Ūdenstornis, kuram bija funkcionāla nozīme un pielietojums, mūsdienu cilvēkam varētu šķist pārāk skaists, bet tāds nu ir jūgendstils - mākslai ir jāpadara pasaule skaistāka. Kopš ūdenstorņa uzbūvēšanas 1910.-1911. gadā tam ir saglabājušās oriģinālās konstrukcijas, jumta forma, fasādes apdare un tās elementi, akmenī veidotais ieejas portāls ar stilizētu Rīgas ģerboni. Nav mainīts arī telpu plānojums.
Jūgendstila un būvmeistaru radītais skaistums
Līdz 30. gadu beigām Alīses vārdā nosauktais ūdenstornis bija krietni strupāks, līdz celtnieki būvinženiera Pāvila Pāvulāna vadībā to paaugstināja par 7,5 metriem, izmantojot tikai hidrauliskus domkratus un iebūvējot papildu ķieģeļu rindas. Tās var saskatīt torņa sienā. Zem torņa paplašinājuma mūrī izkala speciālas iedobes, kur ievietoja domkratus, un celtniecības laikā tornis turpināja piegādāt ūdeni rīdzinieku dzīvokļos.
Vējrādītājs ir atjaunots
Pagājušā gada decembrī vēja nogāztais Alīses ielas ūdenstorņa vējrādis bija krietni pabojāts. Ar tā atjaunošanu visu ziemu un pavasari nodarbojās Latvijas Amatniecības kameras meistars Aivars Oleksāns. Viņš stāsta, ka 60.-70. gados apmēram sešarpus metru augstais vēja rādītājs ir remontēts, taču nekvalitatīvi. Mehānisma gultņi jau bija izjukuši, vējrāža caurule izmantota kā skurstenis, kas acīmredzot sabojāja visas pārējās detaļas. Stilizētajam globusam labā stāvoklī bija saglabājušās tikai dažas ekvatoriālās stīpas, bet pārējās vajadzēja izgatavot no jauna. Toties tagad metāla detaļas ir cinka vannās izpeldinātas un ar nerūsējošām skrūvēm sastiprinātas, un kalpos desmitiem gadu. 300 kilogramu smagā vējrāža konstrukcijai A. Oleksāns sola ilgu mūžu - cik vien jumta konstrukcijas izturēs. Arī tās ir nostiprinātas un salabotas, jo smagais vēja rādītājs bija sabojājis jumtu un ūdens sūcās ozolkoka dēļos.
Izturīgais simtgadnieks
Šis un citi Rīgas ūdenstorņi - kopā četri - ir valsts aizsargāti. Ne tikai tāpēc, ka šīs inženiertehniskās būves ir arhitektoniski skaistas, bet arī tāpēc, ka to konstrukcija ir bijusi savam laikam sarežģīta.
Nevienā no vēsturiskajiem ūdenstorņiem ūdens vairs netiek sūknēts un uzglabāts. Alīses ielas ūdenstornis ūdeni nesūknē kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem. Savulaik naktī ūdeni iesūknēja, bet dienā nogādāja pārdaugaviešu dzīvokļos, izmantojot savienoto trauku darbības principu. Alīses ielas torņa apakšējā daļa veidota no tēstā dolomīta, augšā izveidots rotājums no krāsu mozaīkas, Bokslafs esot izmantojis apkārtnē pieejamo pudeļu stiklu, lai veidotu krāsainos akcentus fasādē.
Celtnes mūra biezums ir ap diviem metriem, mūziķi teikuši, ka telpās ir ļoti laba akustika. Tornis būvēts pamatīgi - čuguna caurulēm bija jāiztur daudzi kubikmetri ūdens, kas sešu stāvu augstumā ceļoja no pagraba līdz rezervuāram. Rezervuārs, kas ik pēc pieciem centimetriem sakniedēts ar metāla kniedēm, ir deviņus metrus dziļš un spēj uzņemt 2000 kubikmetru ūdens. Uz to var uzkāpt pa šaurām vītņu trepītēm. Telpas ir caurstaigājamas - ieej vienā un apej apkārt.
