Dace Priede vispirms ir mīļa mamma un vecmāmiņa. Vēl – režisore, aktrise, rakstniece un dramaturģe. Dabas mīļotāja. Viņai dzimtajā Rīgā pietrūkst gaisa, bet Kuldīgā tā ir pārpārēm. Dace saka arī Dieva vārdus mazajās Kuldīgas baznīcās. Un pats interesantākais – viņa audzē gliemežus jeb, kā viņa tos mīļi sauc, gliežus.
«Esmu dzimusi, augusi rīdziniece un līdz 30 gadu vecumam dzīvojusi pašā Rīgas centrā - mājā Elizabetes un Tērbatas ielas stūrī,» saka Kuldīgas Amatierteātra režisore, rakstniece, rokdarbniece, māmiņa un vecmāmiņa Dace Priede. «Apprecējos, piedzima bērni, aizgājām uz laukiem un tur sešus gadus norāvām, bet tad man darbu piedāvāja Kuldīgas Tautas teātrī, un tā es ilgus gadus esmu šajā jaukajā mazpilsētiņā.» Dace pēc specialitātes ir aktrise - mācījusies Fēliksa Deiča un Ādolfa Šapiro kursā kopā ar Rūdolfu Plēpi, Romānu Grabovski, Āriju Stūrnieci, rūķīšu krustmāmiņu Dinu Bitēnu-Sirmo un vēl daudziem.
Trīs gadus nodzīvo...tualetēs
Bet Kuldīgas laiks sākās pavisam nelāgi - Dace ar trim maziem bērniem trīs gadus nodzīvoja... kultūras nama tualetēs. «Tad tās, protams, vēl nebija tualetes, tā bija noliktava, tualetes izbūvēja pēc manas aiziešanas, taču tur tikpat kā nebija apkures. Tas bija laiks, kad paliku viena ar bērniem, taču tas bija arī mans dvēseles «mācību» laiks. No «tualetēm» toreizējā pilsētas vadītāja Anita Kovaļenko mūs deratizēja - atnāca zīme, ka man decembrī ar trim maziem bērniem 24 stundu laikā ir jāatstāj šīs telpas. Es, pēc viņas domām, ar saviem bērniem varu iet ļoti tālu maģistrāli, nekāda apdzīvojama platība man nepienācās. Tas bija grūts laiks un tomēr - svētīgs. Domāju, ka bērni to neatceras tik skarbu kā es, jo bērniem mājas ir tur, kur mamma,» atmiņās ieslīgst Dace. Tobrīd gadījās, ka viņas draudzene aizgāja dzīvot pie mammas, ļaujot okupēt savu dzīvoklīti. Tā nu Priedes ģimenei tika istabiņa, bet toreiz jau mātišķajai sievietei bija arī audžubērni.
«Aizgāja viena porcija gulēt, tad izstiepām raskladuškas, un tad gāja otra porcija gulēt. Visi bija izgulējušies un paēduši. Tas bija tas laiks, kad iznāca mans pirmais romāns Saule špagas asmenī un mēs jau dabūjām atsperties. Romāns ir par jaunu aktrisi Artu, kura raksta par francūža Žaka Ranē piedzīvojumiem. Honorārs bija 600 latu, tolaik tā bija milzu nauda,» stāstīt turpina Dace. Kā tolaik teikusi Māra Zālīte - skandalozā Priede, 3000 eksemplāru divās nedēļās. Māra Zālīte teica: «Visa nauda ieguldīta, lai izpirktu no tipogrāfijas romānu. Ja nepirks, tad jūs esat nogremdējusi Karogu [literārais žurnāls Karogs, iznāca no 1940. līdz 2010. gadam - D.E].» Bet Karogs nenogrima. «Vai es priecājos?» jautā Priede un pati atbild. «Nezinu. Sajūta bija nekāda. Kā sievietei pēc dzemdībām. Tu to bērnu (romānu) nēsā sevī, un pēkšņi viņš ir ārpus tevis. Un tad tu skaties un brīnies - šitas ir mans?» dalās rakstniece.
Laimīgā mamma
Otrais Daces Priedes romāns ir Kamenes uz stīgām - par vijolnieces, daudzbērnu mātes, ceļu pie Dieva. Rakstniece atzīst, ka viņu pašu nevar identificēt ar darba galveno varoni Agru, tomēr šīs sievietes noietajā ceļā, ko atspoguļo romāna lappuses, ir zināma līdzība ar pašas autores pieredzi. Tās atklāsmes, domas un viss, kas rodas sarunās ar Dievu - tas ir autores izdzīvots, arī bērni. «Trīs ir mani bērni un divi audžubērni, man gan ļoti nepatīk šis vārds, bērns ir bērns. Nav svešu bērnu, ir bērni. Alita atnāca pie manis kā pusaudze, izsalkusi pēc mīlestības un ģimenes. Sāka spēlēt teātri un vienkārši atnāca un palika. Pēc tam parādījās Daigiņa - bārene. Augusi bez vecākiem, vecvecāki nomira, un viņa palika viena pati. Nepilnos 19 gados viņai radās bērniņš, un meitene izmisusi atnāca pie manis. Es teicu: «Tikai nedari neko bērnam!» Teicu - būšu vecmāmiņa! Kur paēd četri, pieci, tur paēd arī sestais. Mierīgi, bez problēmām. Nedomāju, ka maniem bērniem bija viegli viņus pieņemt, bet tā mēs visi mācījāmies tos svarīgākos vārdus - mājas un ģimene. Manam Dāvītim nu jau ir 24 gadi,» priecājas vecmāmiņa. Daces vecākais dēls Svens ilgus gadus nostrādāja Ārlietu ministrijā par datorspeciālistu, tagad viņam ir pašam sava firma. Precējies, divi bērni. Meita Žanete strādā sava vīra firmā par lietvedi, un viņai ir dēliņš, Daces eņģelītis Marks, ar kuru kopā sarakstīta pēdējā grāmata Mana mīļā Latvija. Jaunākā meita Ance vairākus gadus nostrādāja Itālijā un tagad ir Latvijā pie mammas, tātad - mājās. Tāds ir Daces ģimenes stāsts.
Kuldīdzniece atklāj, ka ar saviem kursa biedriem uzturot sirsnīgas attiecības. Tā ir vesela aktieru plejāde, ar kuriem savulaik čaļojusies. Šoriņš ar Neimani, kuri bijuši vienu kursu vecāki, reiz atbraukuši uz Kuldīgu, viņiem izrāde, bet tas netraucē satikties un papļāpāt. «Mans Ancēns turpat - skaļa un atraktīva. (Toreiz viņai bija 10 gadi.) Šoriņš man saka: «Es taisos iestudēt Pinokio, vai tu man dosi šo bērnu?» Es saku - ņem! Tas teātra bacilis jau laikam Ancei no manis (es ceru). Viņa bija fantastiska aktrise, bet tagad nodarbojas ar projektiem. Viņa ir producente, režisore, fotogrāfe Kuldīgas kultūras namā.»
Koki pilni skatītājiem
Pirmais jaunās režisores iestudējums Kuldīgas kultūras namā bija Aspazijas Sidraba šķidrauts 1988. gadā. Gunu tēlojusi viņa pati. «Tajā laikā es šķaidījos ar savu sarkano šķidrautu vārda vistiešākajā nozīmē, grāvu, ko varēju nograut, sargāju, ko varēju nosargāt. 1988. gadā mēs pirmoreiz izgājām ar sarkanbaltsarkano karogu uz skatuves,» palielās režisore. Ar šo pašu izrādi aktieri devušies arī uz Moldāviju. Moldāvi jau zinājuši, ka Latvijā aizsākusies cīņa par neatkarības atgūšanu. Tās fantastiskās atmiņas no izrādēm Drokijā nav aizmirstamas.
Brīvības tēma ieskanējās arī režisores Daces Priedes uzvestajā lugā Melnās krēpes. Tomēr ne jau tikai šī stīga vijusies viņas iestudējumos. Ļoti skaista bija izrāde Džeina Eira. Džeinas lomu izdzīvoja Daiga, Daces meita. Viņa spēlējusi arī mammas sarakstītajā lugā Vissvētākā nakts par Kristus dzimšanu, šajā izrādē viņa arī atrada savu dzīves draugu. Šī izrāde nospēlēta pat 50 reizes, un tas amatierteātrim ir ļoti daudz.
«Katru gadu mēs uzvedam 2-3 lugas. Es uzrakstīju lugu par Katrīnu, mūsu pilsētas aizstāvi. Vispirms uzrakstīju lugu, un tad, kad pirmoreiz mēs to rādījām pie Katrīnas baznīcas, pat visi koki bija pilni ar skatītājiem. Mums bija mazs placis, uz kura rādījām, pārējās vietas aizņēma skatītāji. Visi māju logi bija pilni skatītājiem. Lugu mēs rādījām 3-4 gadus. Man teica, lai to saglabājam, rādām katru gadu, bet tas ir diezgan liels aktieru sastāvs un, protams, finanses. Luga «nomira», bet tad es uzrakstīju grāmatu Snieg purpura sniegs, kas stāsta par Kuldīgas Katrīnu. Līdz 2016. gada jūlijam pilsētas domei pieder ekskluzīvas tiesības uz manu grāmatu, jo tā ir kā reprezentācijas grāmata. Domes priekšsēdētaja Inga Bērziņa pret mani ir pozitīvi noskaņota. Skaisti!» atzīst radošā sieviete.
Gliežu audzētāja un Dieva mīlētāja
Kādreizējā rīdziniece pastāsta arī par savu interesanto aizraušanos ar dzīvo dabu, veidojot fantastiskas grāmatzīmes no ziediem un audzējot gliemežus. Dacei pieder voljērs, kurā tie mīt, un viņa tos dēvē par gliežiem. Šis vārds Dacei ārkārtīgi patīk. Kuldīdzniece tos audzē, bet savā ēdienkartē gan nav iekļāvusi, aizbildinoties ar to, ka «draugus neēd». Vasarās glieži labprāt mielojas ar salātiem, un audzētājai patīkot skatīties, kā viņi ēd. Dacei pašai savas zemes nav, izmantojot saimniekam piederošu. Un ir pateicīga, ka ļauj izmantot zemi. Tur ir tik skaisti un klusi, var dzirdēt, kā zāle dīgst un putni dzied. Saimnieks jau sapļāvis vālu, un glieži pabaroti. «Pēkšņi es dzirdēju tādu skaņu! No kurienes tāda čāpstināšana šajā skaistajā klusumā, kad pat lapiņas sačukstas bez skaņas? Pēkšņi ievēroju - tur, kur es esmu nometusi zāles kļocku, visi glieži apstājušies apkārt kā sivēni pie cūkas pupa, ilgi neēduši un tagad piņ iekšā. Es nezināju, ka gliemeži ēd ar tādu skaņu. Skaļi, čāpstinādami. Dārziņā man aug salātiņi sev un gliežiem, topinambūri, sīpoli, ķiploki, puķes un vēl šis tas,» Dace priecājas par savu aizraušanos. «Nav viņus viegli audzēt, bet es saku - laikam viss, ko es daru, ir mans hobijs, un es to visu varu padarīt tikai tāpēc, ka augšā tur mani Viens ļoti mīl,» secina dabas mīļotāja.
Dace Priede 20 gadus nostrādājusi arī par mācītāja pienākumu izpildītāju. «Kad es atradu Dievu, tad man sāka veikties. Līdz tam es sitos kā plika pa nātrēm. Tieši caur Dievu sāku saprast savu māju sajūtu un sevi. Es sapratu, ka man jādalās ar to visu, ko es zinu, māku, saprotu. Tad es izmācījos evaņģēlistu kursos, un tā es kalpoju. Esmu daudzās mazās baznīcās kalpojusi.» Esot bijuši gadījumi, kad Dace uzrakstījusi skaistu sprediķi, uzkāpjot kancelē, paskatoties uz baznīcēniem - nevajag viņiem to manu smuko sprediķi. «Man ir jāsprediķo tas, kas cilvēkiem ir vajadzīgs, ko viņi var lietot. Tad saku to, ko tas Kungs ieliek man mutē, un reizēm tas ir pavisam cits. Ir dažreiz pārmetuši, ka es ļoti skarbi runāju, bet es uzskatu, ka Dievs nav mamma un neglaudīs par blēdībām. Kad redzu akurāt, ka notiek tā, kā nevajag, nevaru teikt - pai, pai, viss ir kārtībā! Par savu lielo muti es ne vienreiz vien esmu dabūjusi,» viņa saka ar smaidu.
Manī norit filma
Dace rakstot vairākas grāmatas vienlaikus. Pavisam jau sarakstītas 12. «Kad es atbraucu no indiāņu rezervāta, tad vienu brīdi rakstīju piecas grāmatas vienlaikus. Pats ceļojums bija īpašs stāsts, Amerikā iebraucu ar 20 dolāriem kabatā, bet pārvarēju 3000 kilometru, turklāt bez īpašām valodas zināšanām. Taču rezervātā runāju tikai angliski, citas valodas jau viņiem nav. Arī ceļš līdz rezervātam nemaz nebija rozēm kaisīts. Man bija 50 gadu jubileja, kad teicu - nedāviniet dāvanas, puķes, bet sametiet «zivtiņām», lai tieku pāri okeānam! Es gribu uz Ameriku! Biju rezervātā, kur baltie cilvēki nerādās. Bet viņi mani uzņēma kā draugu. Indiāņi dzīvo gluži kā mēs, kā mūsu viensētās - brīžiem tur nav ūdens, elektrības, apkures. Tie, kas dzīvo rezervātā, saglabā savu īpatnējību. Baltie cilvēki gan saka: esiet kā baltie, un mēs jūs mīlēsim!» stāsta rakstniece. «Viņi piedzīvojuši tādu pašu izsūtījumu kā mēs, latvieši, tādu pašu genocīdu!» Par indiāņiem un rezervātu Dace Priede ir sarakstījusi triloģiju - par ceļojumu uz tālo zemi, par tur redzēto un saprasto. Kā viņa pati saka - nevar kaut ko izsūkt no kreisās kājas īkšķa un rakstīt par to, ko nepazīsti. Tagad gaida triloģijas noslēdzošās daļas Mēnesstars debesīs iznākšanu.
Dace Priede sastrādājusies ar vairākām nelielām izdevniecībām, atzīstot, ka no lielajām esot tā kā mazliet bail. Tomēr šobrīd rakstniece uzsākusi sadarboties ar Zvaigzni ABC. Cerēsim uz izdošanos. «Es domāju, rakstīšana ir tikai manas aktrises gaitu turpinājums. Tā es izspēlēju un realizēju to, ko nevaru nospēlēt. Es spēlējos ar pildspalvu, manī norit filma, un es to filmu arī rakstu. Tas viss sasaucas. Kad ir, tad ir, kad nav, tad nav. Kapeņu stāstiņus jau gribu sen rakstīt, tāpēc ka bērēs notiek visvisādi kuriozi. Par kapeņu stāstiņiem es vēl domāju, un vispār arī šobrīd man ir vairāk nekā trīs aizsākti darbi. Paldies dievam - man ir bērni, mazbērni, darbs un šī brīnišķīgā zeme, ko saucu par savām mājām.»
Daces Priedes pieturszīmes
Darba pieredze
• No 2013. gada esmu saimnieciskās darbības veicēja (kultūras pasākumu organizēšana, kostīmu, rotu u.tml. rekvizītu izgatavošana)
• 1988. g. līdz šim brīdim - strādāju Kuldīgas Kultūras centrā par režisori un sētnieci
• No 1998. g. - 2004. g. - Kurzemes radio režisore un valodas konsultante
• 1986. g. - strādāju Rudbāržu pamatskolā par latviešu valodas skolotāju
• 1983. g. - 1988. g. - kolhozs Rudbārži, degvielas uzpildes stacijas vadītāja
• 1976. g. - 1983. g. - Rīgas Operete, aktrise
Izglītība
• 1997. g. - pabeidzu 2 evaņģēlistu kursus, ko rīkoja LELB Konsistorija
• 1972. g. - 1976. g. - LV Konservatorija, teātra fakultāte, aktiermākslas nodaļa
• 1961. g. - 1972. g. - Rīgas 3. vidusskola
Citas ziņas
• Kopš 2010. gada lasu lekcijas par sievišķību, bailēm, kā strādāt ar sevi, par latvieša pašapziņu un latviešu un indiāņu kultūru kopību
• Kopš 2006. gada kalpoju arī Rudbāržu un Antuļu Sv. Andreja draudzēs. No 2003. gada kalpoju Kabiles draudzē. Esmu māc. p. i.
• 2000. g. 5. maijs - esmu uzņemta Rakstnieku savienībā
