Sintija un Andris Šteini iepazinās šķietami parastā piektdienas vakarā laimīgas sagadīšanās dēļ, viens par otra esamību pat nenojauzdami. Tā bijusi mīlestība no pirmā acu skatiena. Jau pirmajā iepazīšanās vakarā tik ļoti uzticējušies, ka tovakar gandrīz vai visu savu dzīvi izstāstījuši. Sintija bilst, ka visdrīzāk viņa stāstījusi, bet Andris centīgi klausījies. Kopīgas sarunas, intereses un vēlme būt kopā noveda pie lēmuma par laulībām. 2015. gada septembrī viņi teica jāvārdu.
Sintija atminas, ka liktenīgajā iepazīšanās dienā katrs ar saviem draugiem devušies atpūsties uz tolaik ļoti apmeklēto klubu Pulkvedim neviens neraksta. «Nebija brīvu galdiņu, tāpēc divas nepazīstamas kompānijas apsēdāmies kopā. Devos uz norunāto tikšanos atsevišķi. Draugi mani jau gaidīja, bet jauniepazītajai Andra kompānijai paziņots, ka jāsagaida vēl viena meitene. Diviem tolaik vēl brīviem puišiem tas, protams, šķita vilinoši. Vakaru pavadījām visi kopā, un līdz pat agram rītam Andris bija mans labākais sarunu biedrs, un nekas nav mainījies - Andris joprojām tāds ir.»
Pretpoli pievelkas
No pirmās tikšanās reizes Sintijai visspilgtāk palicis prātā, ka Andris aizbildinājies, ka nekad nedejojot, tomēr viņa pierunājusi to dejot. «Mana interese par Sintiju bija neviltota. Kaut kas, ko nevaru vēl joprojām izskaidrot, mani ļoti ieinteresēja. Laikam jau tāpēc, ka pretpoli pievelkas. Sapratu - tur kaut kam jābūt. Ņemot vērā manu kautrīgumu, galvā paspēju izspēlēt simts scenāriju, kā uzsākt sarunu vai likt sevi manīt. Sintija spēra pirmo soli, un tā, vārds pa vārdam, jau atrādījām viens otram savus glaunākos deju soļus. Lieki piebilst, ka man dejot nepatīk, vismaz ne publiskās vietās, bet Sintijai kaut kādā veidā bija izdevies mani pārliecināt. Pēc šā pavērsiena man bija skaidrs, ka vēlos viņu iepazīt tuvāk, un pēc tam jau sekoja arī pirmais randiņš,» skaidro Andris.
Negulētas naktis
Sintija stāsta, ka viņas dzīvesdraugs pēc dabas ir kautrīgs un tas arī piesaistījis. «Ja visas kārtis uzreiz ir galdā, zūd interese. Ar Andri tā nebija, ar katru tikšanās reizi kļuva aizvien interesantāk. Atceros visas negulētās naktis, kuras pavadījām sarunājoties, no rīta - skola, darbs, gulētas vien pāris stundas, bet pēc katras tikšanās uzreiz gribējās nākamo tikšanos. Gaidīju to ar lielu nepacietību.»
Iepazīstoties tuvāk, Sintija aizvien vairāk novērtēja Andra raksturu. «Pati pēc dabas esmu diezgan temperamentīga, bet Andris ir mierīgs. Spēja savaldīties un saglabāt vēsu prātu ir īpašība, ko viņā vērtēju visaugstāk. Nevaru tā, jo mani uztrauc pat vismazākie sīkumi. Viņš ir gādīgs, uzņemas rūpes, cik vien var, Andris mani atbalsta un cenšas palīdzēt, nomierināt. Es nevaru iedomāties labāku vīrieti! Andris man ir viss. Pamats zem kājām. Un jumts, kurš nebrauc prom,» smaida Sintija. Andris savā sievā visaugstāk vērtē neatlaidību. «Lai arī ir brīži, kad gribas padoties vai ir šķietami nepārvaramas grūtības, noteikti varu apgalvot, ka Sintija ir neatlaidīgākais cilvēks, kuru pazīstu. Šķiet, ka šo īpašību jau biju pamanījis mūsu attiecību sākumā, pēc pāris satikšanās reizēm, bet tagad ik pa brīdim par to pārliecinos atkal un atkal. Ne velti ir teiciens, ka katram vīrietim vajag blakus spēcīgu sievieti, bet visspēcīgākā, mīļākā, jaukākā un gādīgākā ir tikai viena, un tā ir mana Sintija.»
Pirmais solis uz titulu
Sintija likusi manīt, ka vēlas, lai Andris ir blakus uz mūžu, lai viņi būtu ģimene, kopīgi kaltu nākotnes plānus un Sintija pilntiesīgi sauktos par Andra sievu. «Brīdī, kad viņš mani bildināja, viss apgriezās kājām gaisā, bet vislabākajā nozīmē. Tā sajūta, kad Andris no kabatas izvilka mazu kastīti un nokrita uz viena ceļa, to vārdiem nevar aprakstīt! Būt līgavai bija pirmais solis uz titulu - sieva.»
Ar kāzām pāris nesteidzās, gribēja nelielas svinības, tādas, kādas paši var atļauties. Viņi tās sāka plānot gandrīz uzreiz pēc bildināšanas, bet palēnām, jo, kā smejoties bilst Sintija, «steigas jau arī nekādas nebija, nekur negrasījāmies mukt». Andris mājienus par precēšanos bija saņēmis jau iepriekš, gaidīja īsto un pareizo mirkli, tomēr saprata, ka tāda īstā un pareizā brīža nav. «Ja kaut ko vēlies, tad ir jādara. Bildinājums bija tad, kad kaut ko biju nogrēkojies un topošā sieva bija sadusmojusies uz mani. Lai labotu situāciju un potenciāli vērstu par labu, notupos uz ceļa un jautāju, vai Sintija vēlas ar mani kopā pavadīt visu atlikušo mūžu. Protams, situācija nebija man labvēlīga, ņemot vērā, ka topošā sieva dusmojoties varētu noraidīt manu bildinājumu, bet, kā jau mēs visi to zinām, viss beidzās ļoti pozitīvi,» atklāj Sintijas mīļotais vīrietis.
Pelnījusi būt lutināta
Šteinu ģimenei šobrīd dzīves ritms ir saspringts, arvien mazāk laika paliek pārsteigumiem, taču viņi cenšas viens otru iepriecināt, piemēram, ar īpašām vakariņām. «Laiku pa laikam viens no mums atrod kādu interesantāku recepti, ko pagatavot, un ar to cenšamies pārsteigt otru. Citreiz gatavojam abi. Daudz prieka sagādā mazās lietas - kāda mīļa zīmīte, paslēpta kabatā, nez no kurienes uzradies šokolādes batoniņš, ziedi - tie man mājās vienmēr ir, mīļa buča. Rūpes vienam par otru ir lielākā lutināšana - sajūta, ka kādam esi svarīgs,» ir pārliecināta Sintija.
Savukārt viņas mīļotais vīrietis Andris uzskata, ka sieva pelnījusi, lai viņai mājās vienmēr būtu ziedi, tāpēc cenšas pēc iespējas biežāk pasniegt kādu puķu pušķi. «Manuprāt, mūsu darba dienu rīti ir perfekti - sieva pieceļas, sāk gatavoties dienai, pamodina mani, pagatavoju brokastis, mēs kopīgi paēdam un dodamies darba gaitās. Ikdienā, protams, nogurstam, vienmēr ir kādi papildu darbi vai nodarbes, tāpēc dienas aizrit lielā steigā. Brīvdienās brokastis gatavo sieva. Varbūt tāpēc brīvdienas ir manas mīļākās dienas ne tikai brokastu dēļ, bet tāpēc, ka varam kopā pavadīt laiku, arī nedarot neko.»
Jautrākās kāzas
2015. gada 5. septembris bija nozīmīgā diena, kad pāris mija gredzenus. «Kāzas svinējām vienkārši, bet, manuprāt, skaisti. Mums gaumes sakrita, pat ļoti. Kāzu ceremonija notika mazā, bet skaistā kapelā, kas visam piedeva papildu noskaņu un romantiku, viesos bijām ielūguši tuvākos radus un draugus,» stāsta Andris.
Sintijas un Andra kāzu dienā bijis perfekts laiks - nedz karsts, nedz auksts -, un lietu sološās debesis fotogrāfijās izskatījušās sirreāli. «Mums paveicās, jo tieši pēc fotosesijas jūras krastā sākās stipras lietusgāzes, knapi paguvām ielēkt mašīnā, bet, aizbraucot uz viesu māju, - tur ne pilītes, spīd saule. Mums bija labākais vakara vadītājs un labākie viesi, kas radīja fantastisku atmosfēru. Smiekli, dejas, sarunas... Bijām pārsmējušies, lai neņem ļaunā tie, kuru kāzās esam bijuši, bet mūsējās bija visjautrākās!» neslēpj Sintija. Kāzu diena bijusi rūpīgi izplānota, kas lielā mērā ir Sintijas nopelns.
«Šajā dienā biju mierīga, kas ir ārkārtīgi netipiski man. Šķiet, es vienkārši lidoju un baudīju šo dienu. Vienīgais brīdis, kad patiešām satraucos, bija kapelā - papam pie sāniem, tūliņ jāiet pie altāra, man rokas trīc, asaras acīs, priesterim saku: «Es neatceros zvērestu!», bet viss beidzās labi - apprecējāmies. Zvērestu arī atcerējos,» notikušo atmiņā atsauc Sintija.
Diena ar lielo «P»
Andris dzirdējis, ka citi pāri lielajā uztraukumā no ceremonijas vai pat kāzu dienas neko daudz neatceras. «Kad ieraudzīju pa durvīm sievastēva pavadībā nākam savu apburošo topošo sievu, viss uztraukums pazuda. Nākamā pusstunda bija skaistākā un jaukākā manā mūžā, un no tās atceros pilnīgi visu. Mans uztraukums pārgāja, laikam jau tāpēc, ka apzinājos, ka esmu izdarījis pareizo izvēli,» atklāj Andris.
«Kāzu dienā un pēc tam ar Andri spriedām, ka nav nekā, ko gribētu darīt citādāk. Pats svarīgākais - mēs esam viens otram un tas, ka varējām dalīties šajā laimē ar saviem tuvākajiem. Mūsu kāzas nebija lielas, aicinājām tikai pašus tuvākos. Gribējām nelielas, bet sirsnīgas kāzas. Visu plānojām un organizējām paši, līdz mazākajam sīkumam centāmies izplānot perfekti. Sanāca! Tajā dienā lidinājāmies mākoņos,» uzskata Sintija. Andris uzsver, ka diena bija perfekta ar lielo burtu «P».
Humors izglābj visu
Sintija sapratusi, ka nekad nevajag aizmirst, ka par mīlestību ir jārūpējas, tikai tad tā plauks uz zels. «Dažādu apstākļu dēļ ikdienā laika visam nepietiek, bet tas ir tikai kārtējais pārbaudījums, kas mūs norūda turpmākajai kopdzīvei, tādēļ upurēt mazumiņu tagad, lai iegūtu lielāku labumu vēlāk, manuprāt, ir nozīmīgs ieguldījums,» saka Andris, «kopā mēs varam ātrāk, labāk, vairāk. Noteikti vajag, lai mēs viens otram palīdzētu jebkurā dzīves situācijā. Katram ir savas labās un sliktās īpašības, bet, apvienojot labās, noteikti esam neapturams spēks.»
Sintija un Andris daudz mācās viens no otra. «Dažkārt nākas piekāpties. Daudzas lietas vajag uztvert ar humoru. Mums ir līdzīga humora izjūta, tā glābusi neskaitāmās situācijās, kad šķiet, ka tūlīt kaut kas uzsprāgs. Tā ir mūsu attiecību neatņemama sastāvdaļa. Pats svarīgākais ir apziņa, ka blakus vienmēr ir kāds, uz kuru vari paļauties, kāds, kuram vienmēr vari uzplīties ar pat mazākajiem kreņķiem un vienmēr būsi uzklausīts, kāds, ar kuru dalīties priekos, kāds, ar kuru priecāties, un kāds, kuru mīlēt tik ļoti stipri, ka visas pasaules nedienas, esot kopā, acumirklī pazūd!» atklāj Sintija.
