«Tas brīdis, kad izrāde ir beigusies, ir ļoti īss. Tik mazs un trausls. Man vislabāk patīk nevis aplausu brīdis, bet klusuma brīdis līdz tiem pēc izrādes beigām. Klusums ir brīnišķīgs. Vairākkārt tāds, pusminūti ilgs, ir piedzīvots pēc izrādes Antigone,» saka Nacionālā teātra aktrise Sanita Pušpure.
Kad pati sēžot zālē kā skatītāja, dažreiz neesot vēlēšanās aplaudēt vispār, jo negribas, ka aplausi aizēno sajūtas, ko sniegusi izrāde. Tad, kad atrodas otrā pusē – uz skatuves, arī patīkot izbaudīt šo mirkli. Tas liek domāt, ka skatītājs ir saņēmis no izrādes patiesu baudījumu.
Paņem savā paspārnē
Sanitai Nacionālajā teātrī aizrit piektā sezona. Vienu gadu pēc Kultūras akadēmijas absolvēšanas strādājusi gan Valmieras teātrī, gan Nacionālajā teātrī kā ārštata aktrise. Viņa atceras, ka ienākšana šajā teātrī bijusi bailīga. «Taču nedrošība nebija gluži tik liela, ja teātrī ienāktu viena pati. Labi, ka pirms tam divus gadus viss mūsu Kultūras akadēmijas kurss jau tajā apgrozījāmies, biju paspējusi iepazīties ar dažiem kolēģiem. Mūs uzņēma labi, silti, bet piesardzīgi.» Varējusi sajust, ka daži kolēģi it kā paņem savā paspārnē – aktrises Marija Bērziņa un Inga Misāne-Grasberga.
Šajā sezonā lielākā loma ir Elmāra Seņkova režisētajā izrādē Mežapīle, kurai pirmizrāde bija vakar, 21. aprīlī. Tajā Sanita atveido pusaudzi – bērnu, kurš mīl ar beznosacījumu mīlestību. Tas, kā viņa reaģē uz ģimenē notiekošiem procesiem, kļūst par ieroci vecāku rokās. «Neviena loma nenāk vienkārši. Pašai katrā lomā ir dots cits uzdevums. Ir lomas, kuras ir grūtāk izprast, prasa ieguldīt lielāku darbu. Citreiz ir personīgi grūti pieņemt to, kā tēls domā vai rīkojas. Tie laikam ir aizspriedumi.» Darba teātrī esot daudz, nekad neesot varējusi sūdzēties par tā trūkumu. Nācies arī atteikt piedalīšanos dažādos projektos, jo neesot bijis iespējams tos savienot ar darbu teātrī, un tas nenākot viegli.
Veids, kā sevi izpaust
Skolas laikā, lai gan bijusi kārtīga meitene, labi mācījusies, tas nav traucējis nedēļas nogalē kļūt delverīgai –
rīkot ballītes un tikties ar draugiem. Pašai šķiet, ka viss bijis «veselīgās devās». Patikušas valodas, vienu brīdi vēlējusies mācīties horeogrāfiju, taču nobijusies – neesot tik labas sagatavotības. Vēlāk sev pārmetusi, ka neesot mēģinājusi. «Tos brīžus, kad man rodas impulss, nepaklausu savai intuīcijai un vēlmei, jāatzīst, ka nožēloju.» Ideja par aktrises profesiju arī pavīdējusi, taču – jābūt artistiskai un aktīvai, kur tad es? Pēc vidusskolas absolvēšanas gadu mācījusies biznesa augstskolā Turība tūrismu, taču, kā pati smejas, esot «apnicis mīlēt viesus». «Nevaru to racionāli izskaidrot, bet mani tajā laikā interesēja teātris un aktiera profesija, kura nav mans bērnības sapnis, lai gan reizēm biju par to domājusi, taču tas nebija nopietni. Tajā brīdī šķita, ka man ir ko teikt un ka tas ir vienīgais veids, kā varu sevi izpaust pa īstam, ar dvēseli.»
Izdzīvot dažādus stāstus
Aktiera profesijai nākot par labu, jo vairāk dzīvē ir piedzīvots un redzēts, ir pārliecināta Sanita, vērtējot pēc personīgās pieredzes. «Jo brīžiem vairāk ir sāpējis, jo vērtīgāk. Protams, arī pārbaudījuma mirklī var atrast kaut ko skaistu, lai gan atkarīgs, cik tas ir liels un cik daudz var zaudēt. Saprotu, ka ir jāiztur, jātiek ar to galā vai jāatrisina, lai arī ir smagi un sāpīgi.» Profesijas skaistums slēpjas tajā, ka var padzīvoties dažādās dzīvēs, izdzīvot dažādus stāstus un uz skatuves darīt to, ko realitātē nevarētu.
Patīkot radīšanas process – iejusties savā atveidotajā varonī un izprast, meklēt viņā neglīto vai gluži otrādi – skaisto, pārliecināta Sanita. Tāds esot aktiera darbs – mēģināt iedzīvināt to, kas ir uzrakstīts ar melniem burtiem uz balta papīra. Viņa apstiprina, ka lomas ietekmē arī viņas dzīvi un otrādi. Caur lomām izzina sevi. «Nezinu, vai tās paralēles, kas tiek novilktas ar lomu, ir objektīvas, taču tās ir vienmēr, un tas ir normāli. Varbūt, iedziļinoties savā darbā, aktieris dažkārt sāk saskatīt to, kā patiesībā nav. Lugas parasti raksta par mūžīgām tēmām, uz kurām atbilžu nav. Tās ir aktualitāte visu cilvēku dzīvēs, arī manējā.»
«Esmu strādājusi ar valodu, jo nāku no Balviem. Tad, kad stājos akadēmijā, tas bija pirmais, uz ko man norādīja – jāatbrīvojas no dialekta. Palīdzēja runas pedagogi un kursa biedre. Vēl joprojām valoda ir jāpilnveido. Sākumā bija psiholoģiski grūti pierast, jo tā ir daļa no manis – tas, kā es runāju. Tad bija sajūta, ka man ir jāmaina sevi, kaut kas jāatmet un vietā jāliek kas cits, lai gan zināju, ka tas bija vajadzīgs,» Sanita stāsta par pūlēm, ko esot veltījusi, un, protams, darbu, lai gūtu labus rezultātus.
Visa diena pidžamā
Viņa reizēm mēdzot sev jautāt, kur smelties enerģiju, jo aktiera profesija prasa lielu atdevi. Iespējams, pat lielāku, nekā var saņemt pretī. «Man ļoti patīk daba, varu smelties no tās. Vajag tikt brīvā dabā, un tad es atkal varu elpot, arī noskatīties kādu filmu vai izlasīt grāmatu.» Viņa neesot atradusi labāku veidu, kā uzkrāt enerģiju – atrast laiku atpūtai, kaut vai neko nedarot –, tas reizēm esot ļoti vajadzīgs.
«Es gan neatceros, kad tā ir bijis, ka visu dienu varu neiziet no mājas un nodzīvot pidžamā.» Mēdz būt izrādes, kurās aktieris saņem atpakaļ enerģiju no skatītājiem, un mēdz būt tādas, kad ir sajūta, ka tikai dod. «Citreiz ir sajūta, ka skatītājs neizprot vai ir vīlies tajā, ko ir redzējis uz skatuves. Ir izrādes, kā mēs, aktieri, sakām, ka spēlējam kā pret sienu. Nezinu, vai tas nozīmē, ka aktieri nav labā formā, vai iemesls ir skatītāju noskaņojums, vai tas ir abu faktoru salikums.» Un tad esot pilnīgi pretēji – gribas vēl vairāk patērēt spēkus un paveikt, un tas notiek instinktīvi.
Stāstot par lomu tapšanas procesu, Sanita atklāj, ka viņa uzticas un ļaujas režisoram. Iespējams, ir jāmācās būt patstāvīgākai savā darbā – prāto aktrise. «Es laikam par daudz uzticos, bet man gribas to darīt. Tas ir burvīgi, ja tā var. Režisoram jau ir vīzija, kā viņš redz no malas, un es savā ziņā esmu instruments viņa rokās. Man ir loma un arī skatījums, taču esmu mazs puzles gabaliņš lielajā puzlē. Ir bijis arī tā – grūti saprast, ko režisors vēlas no aktiera. Tas ir bīstami, jo aktieris var aizslēgties, nodarīt pāri sev un citiem – kolēģiem un izrādei. Tas nav labs stāvoklis. Forši, ja kolēģi spēj piedot un no tā var kaut ko iemācīties. Ja nevar, tad atkal priekšā ir nākamās grūtības, kas jāpārvar.»
Bildina – uz lomu
Jaunā aktrise piedalījusies televīzijas projektos – seriālā Eņģeļu māja – un tagad iejūtas Vēsmas lomā seriālā Bitīt’ matos, kura filmēšanās turpinās. «Komēdiju žanrs man ir kaut kas jauns. Tas ir visgrūtākais žanrs, lai gan teātrī piedalos komēdijās. Teātrī spēlējot, ir laiks atrast tēlu, un tas var notikt pašā pēdējā brīdī.» Tad, kad mācījusies Kultūras akadēmijā, nolēmusi stingri ievērot savus principus un sev solījusies tos nekad nenodot. Viens no tiem – nefilmēties seriālos. Taču režisors Armands Zvirbulis uzaicinājis filmēties Eņģeļu mājā un teicis, ka vēlas bildināt.... uz lomu. Un Sanita piekritusi. «Filmēšanās pieredze ir ļoti vērtīga, iespēja satikties ar citu teātru kolēģiem. Cilvēki ir skeptiski noskaņojušies pret seriāliem, taču tajā pašā laikā viņi tos skatās.» Vienmēr esot svarīga paša attieksme pret darbu, ko dara – teic aktrise. «Cenšos mācīties no filmēšanās procesa. Tas ir darbs un treniņš. Un ir labi, ja tiek dota šāda iespēja. Tad ir jāizmanto.»
Skatuves māksliniecei esot grūti pašlaik atbildēt uz jautājumu, vai aktrises profesija esot izvēlēta visam mūžam. «Esmu domājusi par šīs profesijas ilglaicību. Patīk mans darbs, bet arī baidos pēc gadu desmitiem dzīvot tikai ar atmiņām par teātri. Apzinos, ka ģimenes dzīvi savienot ar šo profesiju ir grūti, var pienākt brīdis, kad ir jāizdara izvēle. Visticamāk, viena no abām cietīs vienmēr, tāpēc runāt par aktiera darbu kā par mūža profesiju ir grūti. Laiks rādīs, kā būs manā dzīvē.»
Kūkas cep pusnaktī
Darbojoties savā izvēlētajā jomā, reizēm pietrūkstot it kā taustāma, redzama paveiktā darba sajūtas, lai gan rezultāts tiek sasniegts – izrāde ir iestudēta, un skatītāji nāk skatīties. «Tāpēc ir labi atrast arī citas nodarbošanās. Es cepu kūkas. Varu atnākt vakarā mājās pēc vienpadsmitiem un līdz vieniem cept kūku, pēc tam aiznest to kolēģiem. Tas palīdz atslēgties.»
Viņa atradusi sev sportisku nodarbošanos – pavasarī un vasarā vakaros skrien, jo jutusi iekšēju nepieciešamību. «Attiecības ar skriešanu ir ļoti dīvainas. Man nepatika skriet. Kopš skolas laika, kad bija jāskrien uz laiku un izturību, tā bija trauma.» Taču, strādājot teātrī, Sanita sapratusi, ka vajag fiziski tērēt enerģiju. «Manā darbā ir milzīgs emocionālais nogurums, galva pārpūlēta, bet fiziski nekas nav izdarīts. Un tad izdomāju, ka pamēģināšu skriet. Neuzliku sev mērķi, bet domāju: tiklīdz nepatiks vai būs grūti, skriešu atpakaļ un došos mājās. Rezultātā noskrēju pusotras stundas. Biju iegājusi azartā, taču pēc tam bija slikti. Tas bija neprāts – skriet bez treniņa. Taču kaifu es noķēru. Tagad to, protams, daru prātīgāk. Tā ir sava veida meditācija un vislabākais antidepresants.»
Ļoti patīk dzīve
Stāstot par savu dzimto pusi, teic, ka uz turieni iznāk reti aizbraukt, lai gan ļoti velk. Tad neiztrūkstošs ir rituāls – doties uz Balvu ezeru, jo tur varot izjust mieru. «Man pietrūkst vecmammas lauku mājas, kas atrodas pie Krievijas robežas un kur tika pavadīta bērnība.» Ikdienas skrējienā Rīgā cenšas atrast kādus brīvus brīžus sev, un arī to viņa mācoties. Patīk skatīties filmas kino vai mājās. «Nebūšu oriģināla, taču vislielākā vērtība ir ģimene. Svarīgi ir mani draugi, arī tādi, kuri nav saistīti ar teātri.»
Patīk ceļot, un tas arī ir veids, kā atgūst enerģiju. Pat pusi Eiropas neesot apbraukājusi, taču neuzskata, ka galvenais ir kvantitāte.
«Divas nedēļas Francijas dienvidos pēc sezonas beigām – man bija sajūta, ka varu atkal sākt strādāt. Izdevās atgūt enerģiju un «pabarot» sevi. Man patīk klausīties svešas valodas, pat tad, ja es neko nesaprotu, vērot cilvēkus, sveša atmosfēra, kas katrā vietā ir atšķirīga, daba. Un ja vēl iznāk aiziet uz kādu mākslas galeriju vai muzeju...» Sanita teic, ka pašlaik viņai patīkot dzīve. «Bija viens brīdis, kad zaudēju par visu interesi, iestājās vienaldzība. Vienmēr ir jāstrādā ar sevi, un tas ir grūtākais. Cilvēkam krīzes brīžos notiek vislielākā attīstība, un svarīgi ir tikt pāri pārbaudījumiem, nesākt sevi žēlot un attaisnot,» optimistiski saka aktrise.
Sanitas Pušpures pieturzīmes
• Nodarbošanās: Nacionālā teātra štata aktrise (kopš 2014. gada), pirms tam strādājusi arī Valmieras teātrī, neatkarīgo teātru projektos
• Dzimusi: 1987. gada 15. jūlijā
• Dzimtā puse: Balvi
• Izglītība: Balvu pilsētas ģimnāzija (2006), Latvijas Kultūras akadēmija (2011)
• Spilgtākās lomas: diplomdarba izrādē M. Ķimeles režijā Vasaras rītā un R. Vaivara režisētajā Skroderdienas Silmačos
• Nozīmīgākās izrādes: Pioniere ar kokli (R. Paula, I. Ābele, L. Langa Leo. Pēdējā bohēma) (abas 2010), Mašeņka (A. Ostrovska Arī gudrinieks pārskatās, 2011), Luīze (F. Molnāra Lilioms), Mis Estere Vērzleja (O. Vailda Sieviete, kura nav uzmanības vērta), Alma (pēc A. Upīša ..bagātā kundze...) (visas 2013), Kerola (Dž. B. Prīstlija Laiks un Konveju ģimene, 2014), Egoisti (Pēc M. Gorkija Sīkpilsoņi motīviem, Valmieras teātris)
• Dzīves atziņa: izbaudīt mirkli šeit un tagad
• Intereses: ceļošana, kino, grāmatas
