Ingrīda Bandeniece par sevi teic, ka ir laimīga sieviete, jo dara darbu, kas iet pie sirds. Jaunos gados izvēlējusies friziera profesiju, un pēc tam liktenis piešķīris 20 radošus darba gadus Dailes teātrī. Mācījusies arī grimēšanu. Tagad Ingrīda ir Operas un baleta teātra Frizieru un grimētāju daļas vadītāja. Savu profesiju Ingrīda nemainītu ne pret ko, lai gan gribētos vēl gūt jaunas zināšanas filozofijā un psiholoģijā.
«Vecāmamma bija tā, kura aizveda mani uz frizierskolu. Viņa no Jelgavas, mūsu dzimtās vietas, aizbrauca uz Rīgu un visu noskaidroja. Bija divas izvēles: vai nu mācīties par pavāru, vai frizieri. Mana izvēle bija frizieris. Mācījos Juglā, 34. arodvidusskolā,» stāsta Ingrīda un piebilst, ka viņai jau bērnībā paticis mammai ķemmēt matus un veidot frizūras.
Vajadzīgs ātrums un kvalitatīvs darbs
Pēc skolas beigšanas Ingrīda strādāja Jelgavas frizētavā, un viņai bijis vislielākais klientu skaits. «Atceros, viena kolēģe bija savulaik strādājusi Operetē un stāstīja par parūkām, dažāda veida ūsiņām, kuras jāveido frizierim. Vēl visādus interesantus stāstiņus. Man tas likās ļoti interesanti. Un tad es nejauši izdzirdēju radio, ka Dailes teātris meklē frizieri. Protams, piezvanīju, un mani pieņēma. Tur es nostrādāju 20 gadus, un tā bija īsta skola. Tur bija visi mūsu aktieri – leģendas, kurus vajadzēja frizēt. Es kautrējos, ka esmu tieva un gara un kājas tievas. Artmane mani pamācīja: velc kuplus svārkus, liec jostas un parādi savu vidukli,» izcilo aktrisi ar prieku atceras friziermeistare un stāsta, ka bija jāfrizē arī Olga Dreģe, kurai mati tajā laikā bija tādi, kurus grūti savaldīt. Dreģe pat bijusi skolotāja, jo viņai vajadzējis veidot sarežģītas frizūras.
Ingrīda strādāja vēl vecajā Dailē, kur frizieri bija sadalīti pa garderobēm, bet jaunajās telpās – kurš nāca, tas bija jāfrizē. «Teātrī vajag veidot vēsturiskas frizūras, un tas nav nekas sarežģīts. Visu var uztaisīt. Ļoti grūti gan dabūt frizieri, kurš prot izveidot vēsturiskas frizūras. Ja no salona atnāk meistares, viņām ir pavisam cita skola. Šīs frizieres strādā lēnām, čubinās ar klientu. Bet teātrī ir vajadzīgs ātrums un kvalitatīvs darbs. Māksliniekam ir ierobežots laiks, un viņš celsies no krēsla un ies. Viņam jābūt uz skatuves,» klāsta friziere. Viņa atzīst, ja nebūtu Dailes skolas, tad nekad nebūtu varējusi strādāt Operas un baleta teātrī. «Dailes teātri es izjutu kā ģimeni, kā otrās mājas. Es tur sāku strādāt, vēl pavisam jauna būdama. Operā ir vairākas ģimenes, jo ir orķestris, koris un solisti. Operā mēs esam astoņas frizieres, un es esmu tajā jau nostrādājusi 17 gadu,» saka Frizieru un grimētāju daļas vadītāja.
Modes mākslinieku pasaulē
Starp citu, kad Ingrīda strādājusi Dailes teātrī, vienu brīdi bijis izaicinājums doties strādāt uz kinostudiju, jo tur labi maksāja. «Es biju tikko apprecējusies, un mani aizsūtīja trīs mēnešu komandējumā uz Dvieti Daugavpils rajonā. Sākumā man nācās pastrādāt ar Rasmu Prandi pie filmas. Bija tāds grima mākslinieks Jānis Rība un filma Trīs minūšu lidojums. Tad viņš mani kā jaunu iesācēju pielika knifēt un grimus maisīt. Es sēdēju un raudāju: vai tad es nevarētu pļavā puķes lasīt? Viņš bija stingrs. Un es varu pateikties tiem stingrajiem skolotājiem. Tas dzīvē atmaksājās,» pārliecināta Ingrīda.
Māksliniece daudz strādājusi kopā Ar Elitu Patmalnieci, un vienmēr interesants bijis pats process, kas daudz devis profesionālajā jomā. Vēl Ingrīda palīdzējusi klubam Bimini, kur bijušas dažādas skates un īsā laikā manekenēm bija jāuztaisa frizūras. «Esmu veidojusi Pako Rabanes modes kolekciju Nepieradinātās modes asamblejā. Visu nakti kasīju frizūras, tur bija vajadzīgas lielas galvas. Man ļoti patīk arī ar modes māksliniekiem kopā strādāt,» atzīst Ingrīda un atklāj, ka viņa ar modeli esot bijusi Parīzē, Osmonda skolā, kur tajā laikā sadarbojusies ar Andreju Žagaru. Otra komanda strādāja Bruno Birmaņa vadībā.
Un deguns nokrita
Operā frizierēm ir darbs vakarpusē, kad jāgatavojas izrādei, uz darbu jānāk 2,5 stundas pirms uzveduma. Īpaši sarežģīts esot balets Romeo un Džuljeta, un tad jānāk krietni agrāk – apmēram 3,5 stundas pirms izrādes. Mākslinieki arī ir ieinteresēti, lai labi izskatītos, un tāpēc nekurn, ka jāierodas agrāk. Grimē vairāk Operas solistus, baletniekus – retāk, jo viņu ir daudz. «Operas un baleta teātrī ir sarežģīti, jo tā ir īpaša specifika. Bieži vien pat bez ķemmes var uzveidot visādas ondulācijas. Vajadzīga izturība un ātrums. Mākslinieki arī katrs ir indivīds ar savām prasībām. Katram jāpielāgojas,» atziņas guvusi Ingrīda un atzīst, ja būtu pierakstījusi visu mākslinieku vārdus, kurus frizējusi, tad būtu liels skaits. Un frizūru skaitu, cik veidojusi, pat saskaitīt nevar. Noteikti pāri tūkstotim.
«Mūsu Operas un baleta teātris ir tik skaists, ka tādu otru nevar atrast. Itālijā ir skaisti vecie teātri. Bet es visus aicinu apskatīties mūsējo,» mudina meistare. «No zāles ne vienmēr esmu redzējusi izrādes, bet mēģinājumu procesā gan. Vajag frizūru, piemēram, pielabot – frizētavā tas ir kaut kas cits, bet mēģinājumu process atkal kas cits. Grims arī operā ir vajadzīgs spēcīgs.»
Kādreiz Operā veidotas arī parūkas, un tas process ir sarežģīts. Pēdējā laikā frizieres tik daudz vairs neveido parūkas, tās pasūta no ārzemēm. «Vienā izbraukumā bija tāda lieta, ka māksliniekam jānoņem kronis, un viņš kā ņem kroni, tā ar visu parūku. Bet apakšā matu nav. Zibens un pērkons! Viņš tomēr veiksmīgi paspēja uzlikt parūku atpakaļ. Vienam māksliniekam savukārt degunu līmēja, un, kad vajadzēja iet paklanīties, deguns nokrita,» smej radošā māksliniece.
Frizierim jābūt psihologam
«Mūsu Latvijas sievietes ir tik saposušās un matus sakārtojušas, ne jau velti ārzemju vīrieši met acis uz viņām. Salīdzinot ar citām valstīm, mūsu sievietes ir skaistākas. Zalcburgā arī ir skaistas dāmas – glīti nokrāsojušās vakaros, uzģērbušas kažokus un pastaigājas ar saviem kungiem. Mums, Latvijā, vīrieši ir kūtri, lai ar savu sievieti izietu uz krodziņu vai vienkārši pastaigātos. Es Zalcburgā sēdēju kafejnīcā un skatījos, kā uz operu iet tik smalkas, sapucētas dāmas. Nav skaisti tikai mati, visam tēlam jābūt skaistam. Dzīvē nereti domājam: nogriezīšu matus, aizies visas problēmas. Ja tu nemainies iekšēji, arī visā vizualizācijā, tad nekas nenotiek. Jāredz koptēls,» secina Ingrīda.
Pēc viņas domām, frizierim ir jābūt vieglai rokai, jābūt komunikablam, savu reizi jāpaklusē, savu reizi jāparunā. Elastīgam jābūt. Nevar iemācīties tikai tehniski darīt savu darbu – katram taču ir citādāks galvaskauss. Tas jājūt. Tas ir kā mājai pamati. Tālāk veidot to māju ar to pašu frizūru. «Jābūt psihologam, un tāpēc es gāju mācīties medicīnisko astroloģiju, kur apgūst ļoti daudz no psiholoģijas,» klāsta Ingrīda. «Pienāk brīdis, kad dzīvē ir lūzuma punkts, un tu sāc mācīties ko jaunu. Man darbs ir saistīts ar māksliniekiem, un, ja tu zini psiholoģiju, tad ir labāk. Vieglāk. Bet mani vienmēr ir interesējušas arī citādas lietas. Ja cits var, kāpēc es ne? Un tā es iestājos Astroloģijas institūtā. Izveidojās medicīnas grupa, un arī medicīna man ir allaž patikusi. Medicīnas astroloģijas diploms ir tikai pieciem cilvēkiem. No 22 pabeidzām tikai pieci,» ar savu veikumu lepojas Ingrīda un neslēpj, ka tas ir pašai.
Bez saules dzīvot nevar
Frizieris, piemēram, ja lēni kustēsies, tad arī lēni strādās. Kā adatiņai jāskrien – gan teātros, gan operā. «Mēs esam gan mammas, gan meistari, gan reizē psihologi – viss vienā personā. Aktieri un mākslinieki reizēm mums pat uztic dzīvesstāstus. Bieži vien slaveniem māksliniekiem frizieris un ģērbējs ir tie tuvākie cilvēki. Daudz laika jāpavada kopā,» stāstu turpina Ingrīda. Viņai pašai Olga Dreģe bijusi kā mamma. Mudīte Šneidere un Harijs Liepiņš viņas kāzās bijuši vedēji.
«Īstenībā būtu gribējies mācīties kaut kur augstāk un tālāk. Bet es nenožēloju nevienu brīdi no savas dzīves. Daudz ko esmu darījusi. Daudz sasniegusi, daudz redzējusi. Varu pateikties liktenim, ka man tāda iespēja bija. Māksliniekiem varbūt ir uztraukums, ka jāiet uz skatuves, tāpēc jau mēs esam nomierinātāji. Frizētava un grimētava ir tā vieta, kur mākslinieks ir īsi pirms starta. Uz skatuves notiek Brīnums. Bet mēs esam pirms skatuves, kur tas Brīnums top,» spriež friziermeistare un teic, ka dzīvē jūtas vajadzīga.
Ļoti mīlot sauli – bez tās dzīvot nevar. Drūmā dienā griboties ko košu uzvilkt. «Man saules pietrūkst, un es domāju, ka vajadzētu dzīvot tikai Āfrikā. Esmu braukusi uz Indiju, un tur es labi jutos. Saule un jūra – tas ir kolosāli. Indijā uzlija lietutiņš, uzpūta vējiņš, bija kādi 40 grādi, bet man bija auksti. Pelēkajās dienās esmu iemīļojusi solāriju,» par sevi saka meistare.
Izmēģina ar mazmeitiņu
Operā darbalaiks ir ievērojami citādāks nekā citur. Rīti brīvi, vakaros jāstrādā. Ingrīda esot pūce un ir priecīga, ka darbs ir pēcpusdienā vai vakarā un rītos var gulēt. Viņa atceras, ka bērnībā mamma spainī likusi modinātāju un kapeikas, lai būtu lielāks troksnis.
Enerģiskajai sievietei ir māja un dārzs un patīkot audzēt puķes. No ziediem patīkot lilijas un kallas. Rudeņos mārtiņrozes. «Kādreiz gribas iebāzt roku zemē un izjust zemes spēku. Esmu neticami daudz strādājusi lauku darbus. Māja katram cilvēkam ir svarīga un kā svētums. Es īstenībā dzīvoju noslēgti. Mājās negribu svešus cilvēkus. Māja ir svētvieta,» pauž Ingrīda.
Ingrīdai ir divi dēli – Jānis un Andris. Un mazmeitiņa Beatrise. «Tagad ir internets, un tur daudz varu iemācīties jaunas frizūras. Bet bizītes pīt varu mācīties pie mazmeitiņas. Pašai meitu nav!» saka Ingrīda. Viņa teic, ka mājinieki pat uz viņu esot dusmīgi: kad tu man matus nogriezīsi? Neesot laika. «Es šodien nevaru iedomāties, ka varētu darīt ko citu. Tas ir mans dzīves stils,» strikti nosaka Ingrīda.
Ingrīdas Bandenieces pieturzīmes
• Dzimusi Jelgavā 1956. gada 12. martā
• Mācījusies Jelgavas 2. vidusskolā, Juglas 34. arodvidusskolā
• 2000. gadā – neformālā augstākā izglītība, diploms medicīnas astroloģijā
• Pirmā darbavieta – Jelgavas frizētava
• Strādājusi kādreizējā Lauksaimniecības akadēmijā par sekretāri
• No 1976. līdz 1996. gadam strādājusi Dailes teātrī par frizieri
• Šobrīd Latvijas Nacionālas Operas un baleta teātrī Frizieru un grimētāju daļas vadītāja
