Saskaņā ar ķīniešu kalendāru naktī uz 8. februāri iestāsies Ugunīgā jeb Sarkanā pērtiķa gads. Gads soloties būt pretrunu, raibu piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilns – gluži kā pats «gada pavēlnieks». Ļaudis, kas ceļojuši uz Indiju, šausminās par pērtiķīšu zaglīgumu un uzmācību. Citi, saskatījušies smukfilmiņas, teic, ka mīļuprāt kādu pērtiķīti gribētu mājās. Par laimi – Latvijā tas legāli gandrīz nav iespējams. Kāpēc – par laimi? Pēc tālāk ieskicētā primātu portreta, cerams, viss būs skaidrs.
Latvijas likumdošana aizliedz turēt primātus kā mājas mīluļus. Pērtiķu un mērkaķu turēšanai nepieciešama īpaša atļauja, ko var izsniegt zoodārziem un atrakciju īpašniekiem (piemēram, cirka māksliniekiem).
Turēt mājās nedrīkst
Ir būtiski, ka pērtiķi slimo ar tām pašām slimībām, ar ko cilvēki. Inficēties var gan cilvēks no pērtiķa, gan pērtiķis no cilvēka. Dzīvniekam slimība parasti noris daudzkārt smagāk, iespējama pat nāve, kamēr cilvēks var vien nošķaudīties. Ārstēšana ir sarežģīta – reiz izbaudījis, ko nozīmē šļirce, pērtiķis vairs rokās labprātīgi nedosies un agresīvi uzbruks.
Par laimi, gan cilvēku informētības, gan likumdošanas, gan arī robežsargu un muitnieku aizvien labākas darbības dēļ nu jau vairāk nekā 10 gadu Rīgas zoodārzam nav bijis jāuzņem pērtiķīšus, kas dzīvojuši pie privātpersonām, bet galu galā kļuvuši saimniekiem par milzīgu apgrūtinājumu. Juku laikos – PSRS norieta periodā un pirmajos gados pēc LR atjaunošanas, kad likumdošanā valdīja īstenas mērkaķības, – gan laiku pa laikam ļaudis zvanījuši un interesējušies, ko gan ar derdzīgo dzīvnieku darīt, nevarot vairs tikt galā. Kāds atnests un nodots zoodārza darbiniekiem, kāds atrasts, vienkārši piesiets pie pērtiķmājas sētas.
Visnežēlīgākais laikam bijis, šķiet, Javas makaka Vasjkas Afgāņa saimnieks, kurš ar plakanknaiblēm izlauzis pērtiķim zobus, jo «tas maita man koda».
Darbojas no grīdas līdz griestiem
«Rets izņēmums bija kāds zaļais pērtiķis, kuru mums atnesa pensionēts jūrnieks, kurš pērtiķi gadiem bija turējis savā lauku mājā,» atceras Rīgas zoodārza dzīvnieku kopēja Aļona Mihailova. «Dzīvniekam bija iespēja dzīvoties laukā, rāpties kokos, darīt visu ko. Tomēr arī viņa saimnieks apzinājās, ka nespēj nodrošināt nepieciešamos apstākļus. Zoodārzā viņam bija ļoti grūti iejusties. Nervozitāte, agresija.»
Aļona teic: «Nezinu nevienu plusu, kas būtu mērkaķim/pērtiķim kā mājdzīvniekam. Faktiski viņam (jebkuras sugas, jebkura izmēra, jebkura vecuma) būtu jāatvēl kāda īpaši aprīkota telpa. Zīdaiņiem domātās drošības sētiņas nav nekāds šķērslis, kas atturētu no došanās nodomātajā virzienā. Jebkuru pērtiķi – lielu vai mazu – var salīdzināt ar gadu vai divus gadus vecu bērnu, kas ir ļoti aktīvs, ziņkārīgs un zinātkārs, tāpēc visu cenšas izpētīt, visur ierāpties, uzrāpties, visu aptaustīt un izmēģināt, iebāzt mutē, bet savas rīcības sekas tas prognozēt īsti nespēj. Visas puķes noteikti būs apgrauztas (un tas var būt arī bīstami dzīvnieka dzīvībai) vai apgāztas, plaukti izrevidēti, daudz kas salauzts. Turklāt atšķirībā no bērna, kurš augstumā šiverē izstieptas rokas diapazonā, pērtiķis darbojas no grīdas līdz pat skapjaugšai, aizkaru stangai un pat lustrai.
Pērtiķi ir neatlaidīgi un darīs visu, lai sasniegtu iecerēto. Jēdziena «Nedrīkst!» ņemšana vērā ir tikai šķietamība. Pērtiķi ir gana atjautīgi, lai saprastu, ka neba nu visu laiku viņus kontrolē. Un viņi ir ļoti vērīgi. Tad nu tiek izmantoti kaut niecīgākie mirklīši, lai tiktu pie kārotā.
Par pērtiķa turēšanu dzīvoklī vispār nav ko domāt. Visiem pērtiķiem – lieliem vai maziem – ir specifiska, spēcīga smaka. Atšķirībā no daudziem tradicionālajiem mājas mīluļiem viņus nevar ieradināt nokārtoties tam paredzētajā vietā.
Banāns mutē, un miers?
Primāti ir visēdāji. Viņu organismam nepieciešama daudzveidīga pārtika, tāpēc iedomas, ka pietiek ar banānu, ir aplamas. Vajag gan banānu un citus augļus un dārzeņus, gan arī kāpurus, vārītu gaļu, vitamīnus un citu ēdmaņu. Augļi ir tikai našķis – gluži kā cilvēkam. Starp citu, ar banāniem arī nav tik vienkārši! Pērtiķiem, kuri savvaļā dzīvojas pa kokiem, dodami nenogatavojušies banāni, bet tiem, kuri mēdz savā dzīvesvidē nokāpt arī uz zemes, noder pilnībā gatavi banāni.
Arī pašai barošanai jābūt gana atraktīvai – lai potenciāli intelektuālajam dzīvniekam būtu nodarbe smadzenēm, doma, kā gan pie kārotās ēdmaņas tikt!
Viņi uzbrūk
Jebkurš pērtiķis, pat tāds, kuru cilvēks kopš mazotnes izbarojis ar knupīšpudeli, galu galā kļūst agresīvs un cenšas izcīnīt augstāko vietu bara (ģimenes) hierarhijā. Un, lai panāktu savu mērķi dominēt, metodes neizvēlas... Netiek smādēti ne zobi, ne nagi, iebiedējot mēdz lēkt sejā. Jāpiebilst, ka šādi kodumi ir briesmīgi – sakodiens spēcīgs, turklāt īpatnība tā, ka pērtiķis cenšas izplēst miesas gabalu. Un – kurā brīdī ienāks prātā kost, nav paredzams...
Arī plaukstu satvēriens spēcīgs – ja pērtiķītis (vienalga, cik liels vai mazs!) ieķēries kādam matos, tad kušķi arī izplēsīs. Pērtiķi mēdz būt greizsirdīgi kā bērni! Kādai Čehijas zoodārza orangutana kopējai došanās kaut īsā atvaļinājumā allaž beigusies ar izmežģītu roku vai kodumu – kad viņa atgriezusies darbā, pērtiķis izgāzis savas dusmas un aizvainojumu par to, ka mīļotā draudzene kaut kur pazudusi.
Varētu domāt, ka mērkaķīši nežēlīgi izturas tikai pret citu sugu agresoriem. Taču novērots, ka pat savstarpējo konfliktu laikā viņi cīnās nopietni. Brūces ir nopietnas. Un tas viss – tikai tāpēc, ka kāds pārkāpis bara hierarhijas noteiktās robežas.
FAKTI
• Primāti: aptuveni 425 sugas (vēl aizvien tiek atklātas vai no jau esošajām nodalītas jaunas!); mazākais ir pundurkalitrikss (Cebuella pygmaea), 14–16 cm garš, sver 120–140 g, bet varenākais ir gorilla (Gorilla Gorilla) – tēviņi var sasniegt 1,8 m garumu un svērt 230 kg, nebrīvē – pat 270 kg, mātītes ir mazākas un vieglākas
• Mērkaķu dzimtā ir aptuveni 130 sugu
• Pērtiķu dzimtā ir vairāk nekā 260 sugu
• Atsevišķi runā par cilvēkpērtiķiem, un šajā dzimtā ieskaitīts arī cilvēks
• Savulaik bija jēdziens «puspērtiķi», kam pieskaitīti tā dēvētie mazāk attīstītie primāti – lori, lemuri u.c.
