Vecrīgā, Laipu ielā jau vairāk nekā desmit gadus mājvietu sev radusi stikla meistardarbnīca. Šobrīd šeit saimnieko māksliniece Bārbala Gulbe, bet 2002. gada darbnīcu un galeriju izveidoja trīs stikla mākslinieces – Marta Ģibiete, Ramona Pēkšēna un Bārbala. Marta un Ramona aizgājušas savu ceļu, bet Bārbala palikusi, un tagad šeit ikviens var skatīties, kā top stikla meistardarbi, uzzināt par stiklu veidiem un apstrādes tehnikām. Ir brīži, kad var kaut ko vairāk redzēt, un ir, kad mazāk.
Par Bārbalas vārdu, kur tas tik latvisks radies, vislabāk atbildi zina Bārbalas mamma Agija Sūna: «Es Raini mīlēju ne tikai pagājušajā, jubilejas gadā, bet arī pirms daudziem desmitiem gadu. «Baibiņ, mana Bārbaliņa» – tie ir Raiņa vārdi. Man ir vēl divi bērni – Kristaps un Madara, tāpēc domāju, lai tas trešais arī ir latvisks un pietiekami garš.»
Iemīlējās Rainī
Bārbala atzīst, ka arī viņai Aspazija un Rainis ir tuvi. Ir bijusi darbu kolekcija, kas veltīta Rainim, ietekmējoties no dzejoļu krājuma Ave sol, ar kuru viņa uzaugusi. «Radot šo darbu ciklu, izjutu lielu azartu, aizrāvos ar tehniku, kur veidoju skulpturālus darbus, ietekmējoties no tām izjūtām, kas manī bija sakrājušās, lasot Raiņa dzejoļus. Pagājušajā gadā bija Raiņa un Aspazijas jubilejas gads, un es ar prieku skatījos, ka Aspazija tiek izcelta reizē ar Raini un citi arī sākuši lasīt šo dižgaru darbus,» klāsta Bārbala.
Jaunā sieviete stāsta, ka viņa ir dzimusi rīdziniece un izvēlējusies mākslinieces arodu, jo lielākā daļa radu ir mākslinieki. «Es skatījos, kā māsa glezno, un man gribējās kaut ko sasniegt. Bet domāju, ka man vajag ko citu, lai mēs neesam visi vienādi. Tāpēc izvēlējos mācīties Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas stikla nodaļā. Pēdējā brīdī tikai to izdomāju,» atceras māksliniece. Tētis Aivars Gulbis meitu aizvedis pie saviem draugiem vitrāžistiem uz Biķeru stikla darbnīcu, kura vēl šobrīd darbojas, bet ne tik aktīvi kā padomju laikā.
«Mani tur jauki uzņēma mākslinieki Gundega Strauta un Ludis Bērziņš. Gundegu es varu uzskatīt par savu krustmāti, jo viņa rosināja mani apgūt šo profesiju. Kā mani tur uzņēma, kā sagaidīja un uzreiz man iedeva stikliņus, lai pati varu izmēģināt veidot vitrāžas mājās,» atceras stikla māksliniece. Ar Gundegu Bārbalai joprojām ir ļoti tuvs kontakts. Bārbalu vitrāžistu mākslinieku darbnīcā apbūra tas, ka visos logos bija krāsaini stikli un līdz ar to gaismēnu spēle pilnīgi mistiska. Pēc viņas domām, tāpēc arī baznīcās, kur ir vitrāžas, noskaņa ir pilnīgi citādāka. Protams, skaisti ir arī logi, pa kuriem paveras dabas ainava. Bet vitrāža un krāsainais stikls ar ienākošās gaismas palīdzību dod jebkurai telpai savu greznumu. «Ja padomā, stikls cauri laikiem ir gājis savu uzvaras gājienu. Tagad ēkas tiek celtas gandrīz tikai no stikla. Ir attīstījušās stikla ražošanas tehnoloģijas. Stikls ir ļoti ciets materiāls, tāpēc to var izmantot celtniecībā – veidot grīdas, trepes, sienas, durvis. Un ko tik vēl citu! Tas ir apgūts, rūpniecībai attīstoties. Taču es nodarbojos ar māksliniecisko stiklu,» turpina Bārbala un pastāsta, ka darbnīcā atrodas stikla kausēšanas krāsns, kura pirms vairākiem gadiem ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu iegādāta. Ir dažādas stikla apstrādes tehnikas, bet šajā krāsnī var strādāt, termiski sakausējot lokšņu stiklu. Lokšņu stikls ir dažāds. Kā materiāls nopērkams – tas var būt krāsains un bezkrāsains, caurspīdīgs un necaurspīdīgs – opālstikls. «Speciāli sakausēšanai ražo krāsainu lokšņu stiklu, kas pieejams jau dažādās krāsās, līdzīgi kā gleznotājs pērk noteiktu krāsu tūbiņā vai kā papīrs ir nopērkams tonēts, ne tikai balts. Latvijā ir grūti iegādāties krāsaino stiklu, tādēļ man izejmateriāla iegāde ir vienmēr sarežģīta.»
Vajag iet dziļumā
Bārbala jau apmēram desmit gadus rāda savus darbus aizputniekiem mākslas salonā Mētras māja. «No aizputniekiem, no galerijas Mētras mājas vadītājas Valdas Drulles attieksme bija pretimnākoša. Bija prieks turp braukt, un ir patīkami katru gadu atgriezties. Aizpute man iepatīkas aizvien vairāk. Tur ir jauka pilsētvide, skaista daba, un pilsēta ar katru gadu top sakoptāka. Tas ir vispatīkamākais,» atzīst Bārbala.
Stikla mākslinieku grupa rādījusi izstādes Rīgā, arī ārpus Rīgas, pilsētās un laukos. Tad ir lielāka nozīme, spriež Bārbala. Bijusi arī Martas Ģibietes dzimtajā pilsētā Liepājā un vēl citviet. «Mācoties vēl akadēmijā, mēs noorganizējām kursa personālizstādi, kas ceļoja, bet vispirms to izstādījām Aizputē. Pastrādājām Ukrainas, Ļvovas stikla rūpnīcā, kur bija fantastiskas iespējās strādāt pūstā stikla tehnikā. Tas bija kaut kas tik jauks, ka labprāt atceramies to vēl šobrīd. Un tur radītos darbus mēs parādījām mākslas mīļotājiem Latvijā,» stāsta Bārbala.
Stikla māksliniece izrādījusi savus darbus arī ārpus Latvijas. Ir bijušas daudzas izstādes interesantās vietās. 2014. gadā personālizstāde Lietuvā, Panevēžā un ar māsu gleznotāju Madaru Gulbis kopizstāde Polijā, Varšavā. 2004. gadā izstāde ar darbu kolekciju Ave sol izstādītā Prāgā, galerijā Pokorna. Pēc šīs izstādes saņemts piedāvājums piedalīties simpozijā Slovākijā, izcilā stikla rūpnīcā Rona Glass ar izciliem stikla pūtējiem un pēcapstrādes iespējām. Tas bija tāds liels piedzīvojums. «Uzaicinājums Čehijā, Prāgā, izrādīt savus darbus bija liels pagodinājums. Čehu mākslinieki ir tie, kuri attīstījuši stiklu kā mākslas veidu jau no 70. gadiem. No čehiem mācās gan Amerikas, gan Lielbritānijas mākslinieki. Tur sociālisma republikas laikā daudzi mākslinieki sāka strādāt ar stiklu, pametot glezniecību, tēlniecību, jo stikla veidojumi varēja būt dekoratīvi un abstrakti, nevis reālisma manierē veidoti. Tā izpaudās viņu protests un brīvība,» zina stāstīt māksliniece. 20. gs. čehu mākslinieki attīstīja un pilnveidoja vēsturiski pārmantotās stikla apstrādes tehnoloģijas stikla apstrādi – slīpēšanu un pulēšanu. Tagad viņiem ir tik laba skola, ka visi brauc turp mācīties vai vienkārši izmanto dažādo darbnīcu un tur esošo meistaru palīdzību. «Man nav sanācis Čehijā mācīties, bet es gribētu. Tas ir mans sapnis. Esmu bijusi Vācijā uz čehu mākslinieces Danas Zamečnikovas meistarklasi. Bija interesanti. Lai varētu stiklu apstrādāt, nepieciešams tehniskais aprīkojumu. Tas bija pieejams, kamēr mācījos Mākslas akadēmijā, kaut arī tur nekādu modernu iekārtu nebija. Bet tagad tāda man nav. Nezinu, kā realizēt daudzas idejas, jo tehniski tas nav iespējams,» skaidro jaunā sieviete. Tad viņa esot izdomājusi ko citu – pēdējie darbi bijuši fotogrāfijas ar stiklu. Līdz 2016. gada 25. februārim daļu darbu no šā cikla var apskatīt izstādē Stikla balss Carnikavas kultūras namā.
«Stikls agrāk Latvijā skaitījās kā lietišķā māksla. Man bija vēlēšanās lauzt šos stereotipus, jo stikls tas ir tikai izejmateriāls. Galvenais ir doma, ideja, vēstījums. Man visu laiku patīk meklēt ko jaunu. Taču nav tik viegli, ja tu kaut ko esi iesācis, ir izveidojusies rutīna. Kaut ko mainīt vai sākt pa jaunam nav viegli. Bet ir arī jautājums – vai vajag? Vajag iet dziļumā un attīstīt to, ko tu dari,» ir pārliecināta stikla māksliniece. Viņa paskaidro, ka viss būtībā notiek tāpat kā citās mākslas jomās – sākumā ir jābūt domai, tad skicei uz papīra, un tad seko ilgāks vai ātrāks realizācijas process. Arī gleznotājiem, tēlniekiem tā ir. Ikvienam.
Māksliniekus nenovērtē
Bārbala reiz vaicājusi saviem kolēģiem keramiķiem, kāpēc viņi nestrādā ar porcelānu, bet tikai ar mālu. Bet tad būtu jāpārkārto visa darbnīca. «Ja es gribētu gleznot vai ko citu darīt, man uzreiz viss ir jāpārkārto, jānovāc liekais. Man tagad ir darbnīca ar krāsni un putekļiem. Es piegriežu stiklu ar stikla griežamo, kā iecerēts, un tad sastiprinu salīmējot. Ielieku krāsnī, un tas sakūst vienā gabalā jeb top par vienu. Temperatūras nedaudz atšķiras dažādiem stikliem, bet ir apmēram 800 grādi. Tā nav nemaz tik augsta temperatūra! Svarīgs ir labs krāsns kontrolieris, kas programmē sakaršanas un atdzišanas procesu. Visas krāsnis darbojas ar elektrību,» stikla veidojumu recepti skaidro meistare. Kad viss ir sagriezts, salīmēts – ieliek krāsnī, aizver ciet un datorā vai kontrolierī uzstāda programmu, cik ātri temperatūra celsies līdz 800 grādiem. Svarīgi pēc tam, lai veidojums lēnām atdzistu.
«Man, iespējams, tomēr ir četrdesmitgadnieka krīze, un reizēm es domāju, ka viss jāmet pie malas. Cilvēku vairums ieguldīto darbu nenovērtē. Bet ir daži, kas novērtē, un tie ir tie vaļi, uz kuriem turas mana pasaule! Arī skolotāji, kas man ir bijuši, viņu dēļ gribas turpināt un iet dziļumā. Šķiet tādā veidā varu viņiem pateikt paldies. Ja gribi veidot mākslu no krāsaina stikla, sanāk dārgi. Man nav villas jūras krastā, bet visbiežāk tikai parādi, jo nauda ieguldīta materiālos. Ziemassvētkos gan stikla darinājumiem parasti ir lielāks noiets. Par laimi, sabiedrībā modē ir veicināt konkurenci vai novērtēt tos, kas dara, un tiek dibinātas dažādas balvas, ko bieži nākas realizēt stiklā. Mani tas arī iedvesmo,» klāsta Bārbala. Mākslinieki strādā kopā ar arhitektiem un veido dizainu turīgu cilvēku mājās. Bārbala ir vairāk māksliniece un nenodarbojas ar ražošanu. Visiem māksliniekiem tagad esot grūti jo viņu darbi neesot pirmās nepieciešamības prece.
Laipu ielas mākslinieki
«Šī Vecrīgas ieliņa – Laipu iela – ir maza un klusa, un citreiz es domāju, ka tas ir slikti. Tomēr, ja darbnīca atrastos uz centrālās ielas, tad nevarētu pastrādāt. Tad būtu jāturpina galerija, kas paliek par cerību pilnu sapni. Darbnīca būtu jāorganizē citur. Tas ir jauki būt šajā klusajā ieliņā – te var strādāt mākslinieciski cilvēki un veidot savus darbus.» Bārbala atceras, kā noorganizēti Laipu ielas svētki, kad šeit blakus bijuši vairāki radoši kaimiņi. Uz svētkiem ieradies liels pūlis ļaužu. Bija atvērtās darbnīcas, un ikviens šo to pats varēja pamēģināt. Laipu ielas mākslinieki līdzdarbojušies arī Rīgas svētkos.
Vāzes un glāzes Bārbala realizē reti, jo tur nepieciešama stikla pūšana, kas ir ar savu specifiku. Stikla pūšana iespējama, strādājot ar jēlu izkausētu stikla masu, tam nepieciešama lielāka vai mazāka rūpnīca, telpā ir karstums un darbs jāplāno vairākas dienas uz priekšu. Karstā stikla studijas var arī īrēt ar visu aprīkojumu un meistaru, pie kura ierodies ar skici un savu ideju, ko vajadzēs realizēt. «Latvijā, par laimi, mums ir viena stikla studija uzradusies Jūrmalā – tās saimnieks ir Juris Dunovskis. Ir iespējams braukt un noīrēt laiku pie viņa krāsns – tā arī tapa manas vāzes. Vēlējos pastrādāt pie dizaina un pacīnīties ar vāzi kā formu. Tad, protams, radās azarts, un es gribētu vēl,» savu vēlmi izsaka stikla māksliniece un atzīst, ka uzturēt stikla pūšanas krāsnis un studiju ir sarežģīta lieta. Tas ir kā paņemt govi – tā jāslauc un jābaro – visu laiku krāsnī jāber klāt stikls, jāražo.
Viņai bijis žēl, ka aizvēra Līvānu stikla rūpnīcu. «Mēs vairākas reizes bijām rūpnīcā, savācām pāri palikušos materiālus, kuri par lētu naudu iztirgoti. Tik ļoti sāpīgi bija skatīties, kā krāsns aizgājusi bojā. Lai atjaunotu, tagad vajadzētu milzu līdzekļus. Žēl, ka nebija valsts ieinteresētības un atbalsta,» dalās Bārbala.
Jābūt harmonijā ar sevi
No stikla var uztaisīt jebko, kas interesē un patīk. Bārbalai patīk strādāt kopā ar arhitektiem konkrētam interjeram. Tam esot lielāka jēga. «Ja būvē kaut ko, ir jābūt akcentiem. Es nesaku uzreiz, ka tam jābūt stiklam. Tie var būt tēlniecības darbi,» atzīst Bārbala un turpina: «Jā, stikls man patīk. Man patīk, ka var iekļaut arī krāsu, kas ir gandrīz kā glezniecības moments. Tas grūtākais ir pacīnīties ar formu. Tur vajag telpisko domāšanu, un tas ir grūtāk, nekā veidot divdimensionālu darbu.»
Bārbalai ir arī pārdomas par dzīvi. «Pēc 40 gadiem es esmu pieaugusi un sāku pārdomāt, ka nevajag visu laiku skriet. Es esmu ļoti aktīvs cilvēks – man liekas, ka vienmēr var paspēt ko izdarīt. Un tad bieži saprotu, ka esmu pārgurusi. Man ir lauku mājas, vecātēva celtas, pie Siguldas, Inciemā. Sestdienās, svētdienās cenšos braukt uz turieni. Es saprotu, ka ir jāsakārto savas domas un ir jābūt harmonijā ar sevi. Es domāju, ka esmu laimīga sieviete. Es nodarbojos ar to, kas man patīk, un esmu brīva. Kā Imanta Kalniņa un Maijas Līcītes Brīvības dziesmā: «Tā ir brīvība, kas dārgāka par sauli, tās ir ilgas, kas no sprostiem ārā sauc!» Man nav neviena sprosta. Visvairāk tu jūties labi, kad esi kādam vajadzīgs. Mana ģimene mani atbalsta, ciena un mīl manu profesiju. Tas ir vissvarīgākais.»
Bārbalas Gulbes pieturzīmes
• Stikla māksliniece no Latvijas.
• Dzimusi Rīgā 1972. gadā, mākslinieku ģimenē.
• Beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu (1991) un Latvijas Mākslas akadēmiju (2004). Diplomdarba vadītājs Dainis Gudovskis, doc. I. Auderes meistardarbnīcā. Ieguvusi maģistra grādu (2004).
• Strādā kā praktizējoša māksliniece savā privātajā darbnīcā Rīgā, specializējoties stikla mākslas jomā. Veido skulpturālus objektus termosakausēšanas tehnikā no spoguļstikla, ar pēcapstrādi aukstajās tehnikās kā gravējums, kodināšana, dziļmatējums. Veido stikla dizaina priekšmetus dažādās tehnikās, arī vitrāžas interjeriem.
• Ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 2003. gada. Piedalās dažādās grupu izstādēs Rīgā, Latvijā un ārzemēs kopš 1996. gada. Bijušas divas personālizstādes: Ave, Sol! galerijā Pokorna Prāgā, Čehijā
2005. gadā un Pļava Agijas Sūnas mākslas galerijā Rīgā 2006. gadā.
• 2005. gada pavasarī strādājusi mākslinieku rezidenču centrā North Lands Creative Glass, Skotijā, Lielbritānijā. Piedalījusies Danas Zamečņikovas meistaraklasē Tēls, attēls, atveidojums (Bild Werk Frauenau) Vācijā 2006. gadā.
• 2002. gadā kopā ar domubiedru grupu Rīgā nodibinājusi Stikla galeriju, kur strādā arī vēl šodien.
