«Dzīves vilciens ir ātrs. Atzīšos, ka, tāpat kā pirms pieciem vai desmit gadiem, arī tagad man nav definēta mērķa, kurš noteikti būtu jāsasniedz. Manuprāt, manu koru burvība slēpjas tajā, ka spējam darboties pakāpeniski, līdz skaidri ieraugām jaunas virsotnes,» saka diriģents un mūzikas pedagogs Edgars Vītols.
Ar Edgaru Māja tiekas neilgi pirms Latvijas dzimšanas dienas, tāpēc saruna ir arī patriotiskās noskaņās. Tomēr, kas iesācies par dzimtenes mīlestību, drīz neviļus pārtop par mīlestību pret darbu un Edgara lielāko aizraušanos – ceļošanu.
Piederības apziņa
Edgars ir pārliecināts, ka mīlestību pret savu zemi nevar iemācīt, bet gan – ieaudzināt. Viņš pats pirmās patriotiskās izjūtas iepazina apmēram četru piecu gadu vecumā, kad Latviju pāršalca pārmaiņu laiks. Dzīvodams Rīgas centrā, vēl puika būdams, viņš tieši redzēja pārmaiņu norisi; arī viņa vecāki bija tie, kas piedalījās barikādēs un dziesmotajā revolūcijā.
«Vēl piederu paaudzei, kura atceras politisko pārmaiņu laikus. Uzskatu, ka par to ir jārunā ar jauniešiem, kuri to nav piedzīvojuši. Nekas nav noticis tāpat vien. Nekas nav iegūts tāpat vien. Līdz visam bija jānonāk, solidāri demonstrējot tautas gribu un apņēmību. Atceros – man ir kādi četri gadi, mājinieki dodas uz barikādēm, dzīvokļa virtuvē tiek gatavoti sviestmaižu kalni. Un tad – esam mājās divatā ar mammu pie televizora. Tajā redzama tautas manifestācija krastmalā. Tur ir arī mana vecmāmiņa. Virs galvas draudīgi lido helikopteri, bet cilvēku sejas ir apņēmības pilnas un gaišas. Viņi dzied. Man ir mazliet bail, bet ir sajūta, ka apzinos mirkļa nozīmību. No tiem laikiem nākusi izjūta par piederību un lietām, ko uzskatīt par svarīgām. Dzimtenes mīlestība manai ģimenei ir tuva,» viņš stāsta.
«Šie notikumi un manas ģimenes attieksme pret tiem man vēlāk ir iemācījusi arī ko vairāk – darīt to, kas tobrīd ir svarīgākais, nedomājot par savu guvumu. Vectēvs (tolaik projektēšanas institūta Komunālprojekts direktors), ne mirkli nedomājot, institūta telpas atvēlēja Tautas frontes vajadzībām, tēvs un māte pārmaiņus gāja uz barikādēm, bet vecmāmiņa ar savu sieviešu kori Sakta bija paši pirmie, kas atsaucās un drosmīgi ieradās Doma laukumā agrajā ziemas rītā pēc asiņainās nakts Viļņā. Vai viņi ir saņēmuši kādus apbalvojumus vai piemiņas zīmes? Nē, un viņiem, tāpat kā daudziem citiem, pat prātā nav nācis uz tādiem pretendēt. Ir jāatšķir būtiskais no nebūtiskā,» saka Edgars.
Diriģents kopš mazotnes audzis latviskā ģimenē, kurā piekoptas tradīcijas un apzināta piederība. Lielā mērā piederība vietai izpaudusies tieši caur mūziku – Edgara vecmamma savulaik bija kora dziedātāja, arī mamma, bet tēvs mūzikas pamatus apguva agrā bērnībā. Tieši ar sadziedāšanos un dziesmu daudzināšanu pavadīti daudzi ģimenes svētki un kopā sanākšanas brīži.
«Sanākot ar koru dalībniekiem, daudz runājam par patriotisma tēmu. Izpildot dažādu latviešu komponistu mūziku, jūtu, ka studentiem, kurus mācu, un koriem, kurus vadu, vieni no būtiskākajiem svētkiem ir tieši valsts svētki.» Lai gan kulminācija nenoliedzami izjūtama 18. novembrī, visa gada garumā Edgars un viņa līdzgaitnieki izjūt latvietību un piederību dzimtenei. Lielā mērā tas notiek darba specifikas dēļ – dziesmas, ko izpilda kori, ir kā odas latviešu vecmeistariem.
«Vienmēr analizējam dziesmu tekstus. Neatkarīgi no ārējiem apstākļiem mūsu kora dzīvē vienmēr valda patriotiskais vadmotīvs. Nesen ar kori Aura ar spožiem rezultātiem startējām Prāgā, starptautiskā koru konkursā Praga Cantat, kur akcentu likām tieši uz latviešu tautas dziesmām.»
«Šīs vasaras Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki man bija liels izaicinājums. Biju gan virsdiriģents, gan viens no noslēguma koncerta mākslinieciskajiem vadītājiem. Repertuāru kopā ar Gintu Ceplenieku apzināti veidojām tā, lai tas būtu jauniešiem saprotams. Ja spurainais pusaudzis ir iemācījies no galvas 20 dziesmas, var teikt, ka viņš ir no galvas iemācījies 20 dzejoļus, kas veltīti dzimtenes skaistumam, attiecībām un darba tikumam. Kā vēl citādi to varētu panākt? Tagad tas nekur nepazudīs. Kopā ar melodiju – tik ātri nepazudīs. Mums aug brīnišķīga un patriotisma bagāta paaudze. Tik lieliski bijuši visi Latvijas skolu koru vadītāji! Maza mana tēvu zeme, Šķind zemīte, Manā sirdī, Kalniem pāri un citas šīs vasaras skaistās dziesmas joprojām dzied un dungo visās Latvijas skolās. Tagad, vadot Mūzikas pedagoģijas katedru Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, man ir iespēja strādāt tieši ar topošajiem skolu koru vadītājiem. Ir pamats uzskatīt, ka latiņa turēta augstu,» uzsver Edgars.
Neplānotās kalnu virsotnes
Pirms gandrīz mēneša, 21. oktobrī, Edgars svinēja apaļu – trīsdesmit gadu – jubileju. Skaitli, ko viņš pats smejot par nieku vien sauc. Un svinēja Edgars jubileju skaistā koncertā ar nosaukumu Skaisti dziedi, lakstīgala kopā ar četriem koriem, ko pašlaik vada: Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes jaukto kori Aura; Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas sieviešu kori; Kultūras un atpūtas centra Imanta vīru kori Absolventi un Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas jaukto kori.
«Publiskas svinēšanas atzīmē, kad dzīvē izdarīts un piedzīvots daudz. Lielie skaitļi sākas pēc 50 un uz augšu. Ar saviem kolektīviem smējos, kāpēc svinu 30, jo par tiem loģiskāk būtu 33 – Jēzus vecums. Bet man gribējās atzīmēt mirkli, kad var piestāt, lai paskatītos, kas līdz šim padarīts,» paskaidro diriģents. «Jubilejā man bija iespēja pulcināt kopā savus koru kolektīvus, tāpēc man pašam, klausītājiem un kora dziedātājiem bija interesanti, jo kori pārsvarā ikdienā darbojas nošķirti, bet šī mana nelielā jubileja bija vēl viens iemesls visiem satikties un ieraudzīt – manu dziedātāju saime ir liela un skanīga.»
Koncerts kā atskaites punkts Edgaram ļāva skaidrāk ieraudzīt padarīto un apzināties, cik liels darbs paveikts to gadu laikā, kopš nodarbojas ar kormūziku. Tagad viņš gatavs jauniem izaicinājumiem. «Dzīves vilciens ir ātrs. Atzīšos, ka, tāpat kā pirms pieciem vai desmit gadiem, arī tagad man nav definēta mērķa, kurš noteikti būtu jāsasniedz. Manuprāt, manu koru burvība slēpjas tajā, ka spējam darboties pakāpeniski, līdz skaidri ieraugām jaunas virsotnes. Reti kāds, stāvot pie mierīgas jūras, sapņo par visaugstākajām kalnu virsotnēm. Virsotnes ir jāierauga. Tu kāp lēnām un, tikai tiekot cauri mākoņiem, ieraugi, kura ir tava nākamā virsotne. Vai veidot programmu ar simfonisko orķestri vai varbūt – muzikālu izrādi? Vienmēr mūzikā ir ko atklāt. Lauks, kurā darboties, ir plašs, bet vēlos vēl daudz apgūt un iemācīties.»
Lai gan mērķus definēt diriģentam nepatīk, gatavošanos Latvijas 100 gadu jubilejas svinībām un Dziesmu svētku 150 gadu jubilejai Edgars ignorēt nespēj un apzinās darāmo lietu sarakstu tuvāko gadu plānā.
Klusais, lielais sapnis
Bieži ceļojot koncerttūrēs uz ārzemēm, diriģents atkal un atkal ir pārliecinājies, ka Rīgā pietrūkst koncertzāles. Vairākās Latvijas pilsētās jau ir lielas, modernas un skaistas koncertzāles, kurās ir bauda uzstāties māksliniekiem, bet galvaspilsētā līdzīgu iespēju nav. Tāpēc viens no Edgara klusajiem sapņiem ir sagaidīt koncertzāles atklāšanu Rīgā.
«Citviet pasaulē ir zāles ar burvīgu akustiku, fantastisku arhitektūru un tādās lieliskās vietās, kur dziedāt ir bauda. Tāpēc gribas cerēt, ka arī Rīgā kādreiz būs lieliska koncertzāle,» koru mākslinieciskais vadītājs neslēpj savu vēlmi. «Mans jubilejas koncerts notika brīnišķīgajā Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kurā, sapulcinot četrus apjomīgus kolektīvus kopā ar pūtēju orķestri, solistiem ar pavadošo grupu, vietas tomēr bija maz.»
Kad sirds un dvēsele nodota mūzikai, vai tas ir vienīgais veids, kā dzīvot? «Vienmēr ir arī citas patīkamas lietas, kuras vērts apdomāt. Man ir ieceres, kas saistītas ar ceļošanu – gan kopā ar kori, gan pašam. Esmu arī apņēmies tuvāko gadu laikā pabeigt doktora studijas. Vēlos arī apstāties un padomāt pats par savu ģimeni.» Ceļošana Edgaram ir lielākais prieka, iedvesmas, izjūtu un piedzīvojumu avots. Pārbraucienos viņš gūst spēku jauniem darbiem un paplašina savu redzesloku, iepazīstot dažādas kultūras un atšķirīgos dzīvošanas veidus.
Lielie un skaistie brīži
Ceļošana aptver gan Edgara profesionālās gaitas, gan vienu no viņa pirmajiem hobijiem, kas laika trūkuma dēļ palicis mazliet novārtā. «Mācoties pamatskolā, mani vecāki bija aktīvi slēpotāji. Tolaik braucām ar auto uz Austrijas un Itālijas kalniem. Man iepatikās slēpošana un ceļojums kā notikums.» Arī braucot ar koriem uz konkursiem un koncertiem ārzemēs, Edgars guvis tik neticamus iespaidus, ka apjautis – ceļošana baro viņa dvēseli. Ja sākotnēji pārbraucieni nozīmēja tikai aktīvu koncertēšanu un pilsētas redzēšanu caur autobusa logu, tagad Edgars vienmēr cenšas veltīt laiku kārtīgai pilsētas apskatei, iekļaujot gan kultūrvēsturiskus objektus, gan dabas skatus. «Ir kolosāla izjūta redzēt un aptvert ko jaunu,» viņš teic.
«Viens no skaistākajiem piedzīvojumiem kopā ar kori bija Grācā [pilsēta Austrijas dienvidos pie Muras upes]. Vairākas stundas kāpām kalnā. Ceļš bija bīstams, bet galamērķis – pasakains, ar fantastiskiem ūdenskritumiem, bet, uzkāpjot kalna galotnē, atradāmies virs mākoņiem. Uzpūta vējš, uzspīdēja saule, un tobrīd skatam pavērās milzīga panorāma. Tamlīdzīgi brīži ir lieli un skaisti. Tādos esmu sapratis, ka man patīk ne tikai redzēt, bet arī izbaudīt. Protams, ir ekskluzīva sajūta, ja ar savu kori kā tūristi varam ieiet kādā izcilā katedrālē un pēkšņi nodziedāt tur brīnišķīgu sakrālo skaņdarbu sev un citiem par lielu prieku.»
Mūziķis kopš dzimšanas
Vītolu ģimenē Edgars ir vienīgais profesionālais mūziķis, lai gan audzis, klausoties un dziedot dziesmas muzikālā radu saimē. «Mīlestību pret mūziku saistu ar savu dzimšanas gadu, kurā notika Vispārējie dziesmu un deju svētki. Mana mamma bija liela dziedātāja un, gaidot manu nākšanu pasaulē, turpināja dziedāt kamerkorī, piedalījās skatēs un mēģinājumos Mežaparkā [Dziesmu svētku ietvaros],» viņš zina stāstīt. «Mēs, mūzikas skolotāji, mēdzam teikt, ka bērniņš pirmās mūzikas skaņas dzird, mammai dziedot. Varu droši apgalvot, ka mammas vēders ir muzikālais šūpulis.»
Bērnībā Edgars daudz laika pavadīja ar saviem vecvecākiem. Vecmamma bija un joprojām ir liela dziedātāja, tāpēc puisēns daudz gāja uz kora mēģinājumiem. «Saņēmu komplimentus par to, ka ar neparastu uzmanību un interesi vēroju mēģinājumus, lai gan man tolaik bija tikai kādi pieci gadi.»
Pamazām ceļš turpināja vīties muzikālās pasaules virzienā. «Ilgu laiku uzmanību pievērsu tautas dejām, kuras ir cieši sasaistītas ar latviešu mūziku. Dejas man devušas labu ritma izjūtu un iemācījušas tautisko redzējumu.» Savukārt vidusskolas laikā Edgaram bija pirmā iespēja praktizēties kora vadīšanā – uz viņa atbildību dziedāja Rīgas centra humanitārās vidusskolas meiteņu koris Rasa. «Likumsakarīgi, ka līdztekus studijām Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu fakultātē iestājos arī Mūzikas akadēmijā. Sāku praktiski strādāt mūzikas projektos, un te nu es esmu.»
EDGARA VĪTOLA PIETURZĪMES:
• Diriģents un mūzikas pedagogs
• Dzimis 1985. gada 21. oktobrī Rīgā
• Izglītība: absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju maģistrantūras programmā Mūzika, specializācijā – diriģēšanas
pedagogs, paralēli studijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, studiju programma Tiesību zinātņu bakalaurs
• Vada četrus korus: Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes jaukto kori Aura; Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas sieviešu kori; Kultūras un atpūtas centra Imanta vīru kori Absolventi un Rīgas valsts 2. ģimnāzijas jaukto kori
• Kā pastāvīgais žūrijas loceklis 2013. gadā piedalījās kanāla TV3 rīkotajā konkursā Koru kari 3
• 2013. gada septembrī ieguva Lielo balvu starptautiskajā konkursā Luda Bērziņa balva
• Kopš šā gada JVLMA Mūzikas pedagoģijas katedras vadītājs
• XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs un virsdiriģents
