«Katras sabiedrības labklājību var novērtēt pēc tā, kam cilvēki ziedo. Jo turīgāka sabiedrība, jo vairāk ziedo tādām lietām, kas ir netveramākas, teiksim, izglītībai, kultūrai, mākslai... Kad sabiedrība jūtas apdraudēta sociālā ziņā, tad ziedojumi aiziet sociālām jomām. Šobrīd nav tik daudz sociālu izdzīvošanas projektu, mēs kā sabiedrība kļūstam bagātāki,» ir pārliecināta Rūta Dimanta, kura jau 12 gadus vada labdarības organizāciju Ziedot.lv. Šoruden saņēmusi Eiropas Pilsoņu balvas goda medaļu, viņa uzskata, ka darbi, ko dara no sirds, nevar neizdoties. «Saņemt balvu ir liels pagodinājums, iespējams, ārējs stimuls, ka mēs darām pareizi.»
– Nupat nosvinēti valsts svētki, drīz būs Advente, un sākas laiks, kad cilvēki vairāk domā par labdarību. Ar kādām domām jūs gaidāt šo laiku?
– Kad biju jaunāka, es ļoti gribēju mainīt stereotipus, jo uzskatīju, ka jāziedo visu gadu, ne tikai Ziemassvētku laikā, jo arī vasarā veci cilvēki ir vientuļi un bērniem ir vajadzīga palīdzība. Līdz ar dzīves pieredzi saprotu, ap valsts svētkiem Latvijā sākas īpašs laiks. Tuvojas Ziemassvētki, un kristīgā tradīcija paredz, ka mēs nemotivēti apdāvinām savus radiniekus, gribam darīt kaut ko labu. Sava nozīme ir arī tumšākajam gada laikam, kad cilvēkam nav tik daudz āra aktivitāšu, ir vairāk laika nodarboties ar sevi, būt pārdomās. Un labdarība ir viena no lietām, kas cilvēkam ir ļoti svarīga pašvērtējumam.
– Tiešām?
– Kā mēs citus cilvēkus vērtējam? Mums nepatīk skopuļi, egoisti un nenovīdīgie, un mēs sevi tā negribam vērtēt. Mēs pozitīvi vērtējam atsaucīgos, laipnos un devīgos cilvēkus. Un, ja es gribu sevi novērtēt pozitīvi, tad nevaru pateikt, ka es esmu labs, man šis jēdziens ir jāpiepilda. Darot otram labu, mēs piepildām savas vērtības, mēs rīkojamies tā, kā vēlamies sevi novērtēt.
– Pat tad, ja visu gadu tādi neesam.
– Jā, un arī nevaram būt, jo visu laiku nevar nodarboties ar labdarību. Lai cilvēks dotu otram, viņam vispirms vajag akumulēt sev, nodrošināt savu ģimeni, un tikai tad viņš var dot.
– Vai zināt, kad cilvēks sāk dalīties, dot citiem?
– Es saku – ziedo pārticis cilvēks, un pārticība nav atkarīga no naudas daudzuma. Ir arī tādi cilvēki, kuriem iztikšanai ir minimālā pensija, bet viņš jūtas pārticis, jo apzinās, ka viņam ir ģimene, veselība, un naudu neizvirza kā mērķi, arī nesūrojas par to, ka nevar nopirkt kādu dārgu lietu. Ir cilvēki, kuriem ir ļoti daudz naudas, bet viņi nejūtas pārtikuši. Pārticības sajūta nav atkarīga no naudas daudzuma, bet personības stāvokļa. Kad cilvēkam pietiek, tad viņš arī var dalīties. Nenogurstoši atkārtoju – vienalga, vai cilvēks ir nabags vai bagāts, ja viņam makā ir 10 eiro un no tiem vienu ziedo, tad nabagāks viņš nekļūst, devēja dzīvē nekas nemainās, bet saņēmēja dzīve gan mainās atkarībā no tā, cik daudz ir devēju. Nevienam cilvēkam dzīvē nebūs tāda brīža, kad viņš apsēdīsies un teiks – tagad esmu pārticis, esmu bagāts, tagad varu sākt ziedot. Palīdzēšana otram nav saistīta ar savu pārticību.
– Ar ko? Ar raksturu, ar audzināšanu, ar sabiedrības tradīcijām?
– Arī. Galvenais ir tas, ka cilvēkam kā sociālai būtnei laikam vienīgajam piemīt empātijas spēja, proti, spēja sajust otra cilvēka emocijas, spēja iejusties un atsaukties. Cilvēce nevar izdzīvot, ja nedalās. Pirmatnējā kopienā lielākais sods bija izdzīt no bara. Arī 21. gadsimtā, pārticības laikmetā, neviens nevar izdzīvot bez otra. Var būt nez cik turīgs cilvēks, ģeniāls un apdāvināts, bet pats sev zobus nevar salabot, saremontēt mašīnu utt., mēs esam cits no cita atkarīgi, un, daloties ar sabiedrību, mēs veidojam vidi, kur katram ir savs personiskais labums. Pretējā gadījumā nonākam līdz kariem vai arī bēgļu plūsmām. Personiskais labums nevar būt ilgstošs, ja tas ir pretrunā ar kopēju labumu. Ja grābj tikai sev, ne tikai viens cilvēks, bet valstis un pat kontinenti, un citur klājas ļoti slikti, neizbēgami mūsu labums tiks traucēts. Visos laikmetos ļaužu staigāšana ir notikusi. Arī dzīvnieku pasaulē migrē tur, kur ir labāk, šo instinktu nevar mainīt, nepietiek ar to, ka teiksim – mums nepatīk, ka nāk ekonomiskie bēgļi, jo viņi vienalga nāks. Un neviens no labas gribas savu dzimteni nepamet, tātad – viņiem tur ir slikti. Ja mēs kā pasaules daļa spētu panākt to, ka labi nav tikai Eiropā un ASV, kamēr pārējā pasaule dzīvo trūcīgi, ja pasaule būtu vienlīdzīgāka, mēs arī nebūtu apdraudēti kā nācija, kā kontinenta daļa.
– Kā skaidrojat to, ka sabiedrībā izskan viedokļi, ko var dēvēt gluži vai par dzīvnieciskām bailēm no bēgļiem?
– Cilvēks baidās no svešā. Ja pie dzīvokļa durvīm kāds naktī pieklauvē, tad pat savās mājās, kur cilvēks jūtas droši, viņam rodas intuitīvas bailes no svešā. Iepriekšējos gadsimtos tautu migrācija notika vienkārši – atnāca, izkāva, nomitinājās. Tagad viss notiek civilizētāk, bet būtība ir tā pati – cilvēki migrē. Un dzīvnieki arī – pietrūkst barības, un viņi iet tur, kur tā ir. Un bailes ir ļoti labas, jo intuitīvā zemapziņas līmenī mums ir bail par savu pastāvēšanu.
Mums jābūt pietiekami gudriem, lai ar to tiktu galā, mums jāspēj cilvēkus pieņemt un vienlaikus strikti pateikt – te ir mūsu sēta, te ir tādi noteikumi, ir jāspēj viņus pārliecināt cienīt mūsu noteikumus. Protams, izdzīvos stiprākais, bet, ja mēs būsim stiprāki... Ja nemaldos, pasaulē ir vairāk nekā 4000 valodu, un tikai apmēram 200 no tām ir sava valsts. Un mums ir, tas nozīmē – esam stipra nācija, mēs esam spējuši savai kultūrai un valodai nodibināt nacionālu valsti, un es gribu ticēt, ka mēs spēsim pastāvēt migrācijas plūsmā, ja būsim stipri garā, nevis tikai baidīsimies, jo bailes ir ļoti destruktīvas emocijas, kas neļauj racionāli un droši rīkoties. Vispārzināms – ar bailēm iespējams labi valdīt pār cilvēku, tāpēc vislabākais – nebaidīties no svešā, bet spēt rīkoties. Nenoliegšu – man arī ir bažas. 700 cilvēku mēs spējam uzņemt, bet, ja viņi gāzīsies pāri kā milzīgs mutulis, tad – vai mēs neizšķīdīsim?
– Ko sakāt saviem bērniem – jābūt iejūtīgam?
– Bērniem neko nav jēgas teikt, viņi skatās, kā rīkojas vecāki, citi pieaugušie, un šo rīcību pieņem kā dzīves standartus. Man mājās ir divi tīņi, un viņi ir ļoti toleranti pret svešo, jo mūsdienu jaunatne savu apzināto dzīvi dzīvo globalizētajā pasaulē, kurā nav robežu. Mums šādas robežas bija, viņiem tādu nav, turklāt īpaši svarīgi ir tas, ka informācijai nav robežu. Viņi nebaidās no svešā, un iespējams, tieši tas ļaus izdzīvot. Ja nav bailes par savu izdzīvošanu, tad cilvēks ir drošs un pārliecināts par sevi. Vēl viens dabas likums – tur, kur piedzimsti, tur arī sirds pukst spēcīgāk.
– Un ja nepukst?
– Domāju, ka pukst, atzīst to vai ne, jo sirds balss, mātes balss, dzimtenes balss ir arī dzīvniekiem. Kā viņi spēj atgriezties vietā, kur piedzimuši, vai arī mājdzīvnieki – savās mājās? Šī iekšējā navigācija ir arī cilvēkam. Uz notiekošo Eiropā es skatos ar bažām, bet viss būs atkarīgs no mūsu pašu iekšējā koda. Ja mēs nevaram mainīt notikumus, tad varam mainīt savu viedokli un attieksmi pret tiem. Ja cilvēks pret sevi sajūt agresiju, viņš gatavojas cīņai, mobilizē spēkus un domā, kā izdzīvot. Kad skatos ziņās par to, ka daudzās Eiropas valstīs notiek vardarbīgas akcijas pret bēgļiem, es redzu izmisušus cilvēkus, kuros uzkrājusies agresija, un tā nāk ārā tāpēc, ka viņi ir kā dzīvnieki sprostā – viņi ir atstājuši mājas, iestrēguši sava ceļa vidū... Nestabilitāte un neziņa svešā vietā raisa izmisumu, uzkurina agresiju. Ja cilvēkam pasaka – tu te neesi vēlams, viņš jūtas niecīgs, un kļūst agresīvs, jo agresija ir izdzīvošanas pazīme. Protams, viņiem ir cita kultūra, arī darba kultūra, iespējams – pavisam cita attieksme pret darba tikumu, bet mēs šos cilvēkus nepārmainīsim, un tā ir utopija, ka varēsim šos cilvēkus piespiest būt tādiem, kādi esam mēs. Vai mūs kāds var piespiest būt tādiem, kādi ir Tuvo Austrumu cilvēki? Un tieši tas ir milzīgs izaicinājums Rietumu labklājības sabiedrībai.
– Vai jūsu dzimtā ir pieredze ar bēgļu gaitām?
– Otrā pasaules kara laikā mana dzimta no Vidzemes devās uz Kurzemi. Tēvs dzimis kara laikā, 1943. gadā. Pēc tam ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, un tur viņi bija svešie. Viņi teikuši – bija grūti izdzīvot, ja bija svešie. Turklāt tur valdīja stereotips, ka baltieši ir fašisti. Tomēr viņi atgriezās no Sibīrijas, runāja latviski, tur neasimilējās. Mūsu tautas kods ir stiprs.
– Tad, jūsuprāt, galvenais atslēgas vārds ir nebaidīties?
– Nebaidīties. Nostāties taisnu muguru. Dzirdēju, kā Igors Šuvajavs runāja par tikumības četrām sastāvdaļām, un viena no tām ir drosme, tā ir viena no pamatlietām – būt apzināti drosmīgam, bet tam vajag spēku.
– Ko jūsu ģimene parasti dara valsts svētkos?
– Nesen uzzināju, ka Latvijas pirmās valstiskās neatkarības laikā bija aicinājums 18. novembrī klāt svētku galdu un teikt uzrunas. Mūsu ģimenē tā bijis vienmēr, acīmredzot tradīcija iesakņojusies no vecvecākiem – valsts svētkos vienmēr bija uzklāts balts galdauts, sēdējām pie apaļa galda.
Tā sanākot kopāt, dzimta mācās kopābūšanu un izpratni par ģimenes attiecībām, jo mācīšanās un pārmantojamība notiek tikai caur redzēšanu. Atceros, ka mēs kā bērni dauzījāmies zem galda, kamēr pieaugušie sprieda par nesaprotamiem jautājumiem, bet galvenā bija drošības sajūta – ir ne tikai mamma un tētis, bet ir arī radi, ar kuriem esi kopā, ar kuriem dalās ar ēdienu, ar emocijām, ar pārdomām. Atceros, ka mans tēvs ievēroja tradīciju – kad skan Latvijas valsts himna, jāstāv kājās, lai gan manam tēvam dzīves pēdējos gados bija grūti pārvietoties, bet viņš vienalga slējās kājās, atskanot himnai. Tagad tā dara arī mans vīrs. Jaunības maksimālismā tēvam teicu, ka latvieši ir kūtri, neiet demonstrācijās, piemēram, atšķirībā no grieķiem vai frančiem, kas to dara bieži, bet tēvs man teica – paldies Dievam, ka nerīkojam demonstrācijas, jo to laikā mēs strādājam, mēs radām, nevis ārdam. Kad kādreiz šķendējos par laika apstākļiem, tēvs teica – tēvzemīte, Dievzemīte, te nav ne milzīgu lietus gūzmu, ne taifūnu, ne zvērīga karstuma, ne zemestrīču, ne musonu lietus...
– Vai valsts svētkos jūs klājat galdu savā ģimenē?
– Jā, kā nu kuru gadu sanāk – lielāku vai mazāku, bet vienmēr uz galda ir dzimtas svečturis. Zinu, ka mani tīņi īpaši negrib pie šī galda nākt, atšķirībā no manas jaunākās meitiņas, bet es arī tīņa gados negribēju. Bet vienalga – šī tradīcija viņos ieaug un paliek, jo tā reāli pieredzēta ģimenē. Kādreiz jaunības mulsumā es nereti teicu – kad es būšu mamma, nedarīšu tā, kā dara mana mamma, bet tagad pieķeru sevi darām tāpat, es reizēm pat dzirdu sevi sakām savas mammas teikumiem. Tā nu tai dzimtā ir – mēs reproducējam tālāk.
– Cik tālu zināt par savu dzimtu?
– Mana mamma vairāk interesējas par dzimtas koku, bet es zinu, ka pa tēva līniju esam no Jaunpiebalgas. Mūsu dzimtas mājas ir izpirktas no muižas, mana vecvecmamma nodarbojās ar smalkšūšanu un izpirka mājas. Starp citu, šī šujmašīna, izceļojusi Sibīriju, nu ir manā mantojumā. Vecvecmammas dēls bija miertiesnesis, kuram bija trīs meitas, un mana vecāmamma bija tā, kura izpirka mājas no abām māsām. 1937. gadā cēla māju lielāku, 1939. gadā viss apstājās, pēc tam ģimeni izsūtīja, un māja palika puspabeigta. Tā bijusi milzu saimniecība, kas arī bekonu eksportējusi. Tagad es esmu tās mājas īpašniece, man ir neracionālais, bet svarīgais pienākums to uzturēt.
– Tomēr – māju nepārdodat.
– Protams, nē. Ko gan es iegūtu, pārdodot? Turklāt šī vieta ir senču izpirkta dzimtai, un tādai tai arī jāpaliek. Mans pienākums ir to saglabāt. Šovasar uzlikām jumtu.
– Domājat, ka tur arī kāds dzīvos?
– Tur dzīvo mans krusttēvs, samērā daudz arī mana mamma. Pieļauju, ka arī es varētu dzīvot. Es šo vietu zinu tikai no pusaudža gadiem, jo mana vecmāmiņa, kas bija izsūtīta, par to nerunāja, bailes bija tā iedzītas... Zinu, ka padomju laikos uz turieni braucām, man neviens neteica, kāpēc, bet noīrējām busu Latvija, braucām uz Jauniebalgu, staigājām gar mājām... Protams, tās bija nolaistas kā jau visas, kurās bija ierīkoti komunālie dzīvokļi. Domāju, ka katrai dzimtai noteikti vajadzīgs savs stūrītis, sava vieta.
– Labdarības organizācija Ziedot.lv ir jūsu vieta?
– Noteikti. Tā ir daļa no manis, no manas identitātes. Es taču te pavadu vairāk laika nekā ģimenē, ja neskaita, protams, gulēšanu. Ja darbu dara tikai maizes dēļ, tad tas nekad nav daļa no identitātes. Es redzu jēgu savam darbam, man patīk to darīt, turklāt vienlaikus tas ir arī izaicinājums. Man nekad nav bijusi apzināta vēlme būt labdarības organizācijas vadītājai.
Formālais sākums – pēc otrā bērna piedzimšanas atnācu uz savu darbavietu, Nevalstisko organizāciju centru, un man teica – mēs nezinām, ko tu varētu darīt, varbūt taisi labdarības portālu. Es neko nezināju par internetu, bet man ģimenē bija ieaudzināta rūpe par kopēju sabiedrisku labumu, par dalīšanos. Es zinu, ka mana ģimene morāli un fiziski nebūtu izdzīvojusi Sibīrijā, ja Latvijas radi nebūtu sūtījuši paciņas. Un tā pamazām – no pusotra cilvēka istabā bez logiem esam izauguši par lielāko labdarības organizāciju.
– Esat līdere jau kopš bērnības?
– Skolā biju kautrīgākais no kautrīgākajiem bērniem. Bieži vien mācību stundās zināju pareizo atbildi, bet man bija bail pacelt roku. Nenoliegšu, ka manī bija vēlme kaut ko darīt un taisīt, teiksim, kopā ar draudzeni gatavojām sienasavīzi, slepus to izlikām un neteicām, ka mēs to esam taisījušas. Dumpiniece reizēm biju, jo es spēju kādā 6. vai 7. klasē pateikt, ka neēdīšu virtuvē, jo tur ir netīri trauki. Atceros, no uztraukuma man raustījās acs, jo saņēmos runāt pretī skolotājiem, bet tie bija atsevišķi gadījumi. Es biju ļoti intraverts bērns. Un tāda esmu joprojām, es tikai esmu iemācījusies tāda nebūt tad, kad nepieciešams. Man patīk būt vienai, lasīt un domāt – tā man ir vislabākā atpūta. Tagad zinu – liela kautrība ir bailes un zems pašvērtējums, nemitīgas šaubas par to, vai es daru pareizi, un tas sasaista.
– Kāpēc dzīve jūs tā piespieda mainīties?
– Tas ir lielais jautājums – kāpēc pie manis atnāca labdarība? Domāju, ka katram ir sava misija dzīvē, kas jāizdara, un es to daru. Jebkurā gadījumā – neesmu ar prātu izdomājusi, ko es gribētu darīt. Esmu strādājusi par apkopēju, par pārdevēju, Valsts cilvēktiesību birojā. Tā vienkārši sanāca, ka kaut kādās lietās es uzņēmos līderību. Es jau varēju atteikties, bet es neatteicos. Savām meitenēm saku, lai viņas kliedz uz mani, ja es piekrītu vēl kādam trakam projektam, bet laikam jau man vajag jaunus izaicinājumus. Es nevaru dzīvot plakani. Ja jūtu, ka ir nepareizi kaut ko nedarīt un ka vajag pieņemt kādu izaicinājumu, es paknosos, un rezultātā daru.
– Tā bijis vienmēr? Tas tā ir tagad?
– Jā, ar gadiem esmu mainījusies. Saka, ka vīriešiem vissmagākā krīze ir ap 40, bet sievietēm – ap 30 gadiem. Es varu teikt, ka 30 gados es beidzot apzinājos sevi, pieņēmu sevi tādu, kāda esmu, un tad jau ir viegli dzīvot. Saproti savas bailes, spējas un robežas, un iespējas, un tad mierīgi var dzīvot. Un tad vairs nav svarīgi, ko citi par padomā, jo patiesībā citi par mums domā pusi sekundes, katrs ir aizņemts pats ar sevi. Ja cilvēki dzīvo citu cilvēku dzīvi, viņi patiesībā kaut ko būtisku kompensē sevī. Arī īdēšana, ka viss ir slikti, īstenībā ir sevis attaisnošana. Es jau varētu, es būtu veiksmīgs, bet te tāda valdība, likumi, nodokļi... Vieglāk ir redzēt slikto ārējos apstākļos nekā atzīt, ka pašam pietrūkst uzņēmības vai ir slinkums. Kad pieņem, ka neviens cits nav vainīgs un tevi padarīt laimīgu neviens nevar, tikai tu pats, tad kļūst vieglāk dzīvot.
– Kāpēc gājāt studēt psiholoģiju?
– Tāpēc, ka, kā mēdz teikt, nevarēju pār lūpu pārspļaut. Nekad neesmu bijusi humanitāri tendēts cilvēks, esmu loģiskais ciparu cilvēks. Biju domājusi studēt ekonomiku, bet nobijos, aizgāju uz psihologiem, lai gan tur bija ļoti liels konkurss. Nejauša izvēle.
– Nekas nav nejaušs.
– Es nebiju apmierināta ar sevi, bet to jau nevar studijās atrisināt.
– Kādu iztēlojāties savu karjeru?
– Es neko nedomāju, jo nebiju nobriedusi savai profesionālajai izvēlei. Studēt psiholoģiju tolaik bija modē, tas bija kaut kas jauns. Man vecāki bija noteikuši, ka obligāti jāstudē, un paldies viņiem par to. Psiholoģiju izstudēju, bet nevienu dienu neesmu strādājusi šajā profesijā. Studiju laikā man neiemācīja šim amatam nepieciešamo profesionālo higiēnu. Aizgāju praksē un gandrīz sajuku prātā. Bērnu slimnīcā man bija jānovēro viens bērniņš, un es viņu biju ielaidusi sevī, šausmīgi ar to mocījos, gandrīz sajuku prātā. Es sapratu, ka nejūtos kā personība pietiekami spēcīga, lai būtu psihologs citam. 21 gada vecumā, kad pabeidz studijas un vēl esi bez dzīves pieredzes, nav iespējams būt par padomdevēju. Tolaik mani interesēja organizāciju psiholoģija, bet toreiz uzsvars bija uz klīnisko psiholoģiju. Ko gan es varēju pateikt citam, ja pati nebiju mierā ar sevi?
– Kāpēc aizgājāt strādāt par pārdevēju?
– Studiju laikā gribējās savu naudu. Strādāju Pierre Cardin salonā, ļoti smalkā veikalā iepretim Dailes teātrim, un tur es iemācījos, ka naudai ir ļoti relatīva vērtība. Pārdevu uzvalkus par 300 latiem, bet man stipendija bija tikai 15 lati. Tā bija laba pieredze – strādāt tik ļoti izmeklētā veikalā, kur iepirkties varēja atļauties niecīga sabiedrības daļa.
– Skaudība neradās – kāpēc viņiem ir, man nav?
– Nē. Man vispār nav raksturīga skaudība. Jau kopš bērnības man iemācīts neskaust. Mana ģimene bija nenormāli pareiza, līdz skolas vecumam nezināju, ka par citu cilvēku var pateikt sliktu vārdu, tikai skolā uzzināju, ka par citiem var klačoties. Man tēvs nekad neko sliktu nav teicis ne par vienu cilvēku. Mana vecmāmiņa bija beigusi maģistrus matemātikā, spēlēja klavieres, vectētiņš arhitektus nepabeidza dēļ kara. Mums, bērniem, neļāva būt izlaistiem. Atceros, bērnībā ņēmos, kāpēc mums nav mašīnas. Tēvs, fiziķis pēc izglītības, atteica: «Kāpēc mums vajag mašīnu? Kur tu nevari tikt?» Es pat dusmojos par to, ka ģimenē materiālas vērtības nebija aktuālas.
Es nevarētu būt biznesā, jo tur visa pamatā ir lētāk nopirkt un dārgāk pārdot. Tas ir tik grūti, jo neviens cilvēks nav dzimis, lai man kalpotu un vairotu manu bagātību. Protams, ja nebūtu biznesa, nebūtu attīstības, bet es to nemāku. Atzīstu. Es māku ļoti labi pārvaldīt organizācijas finanses, bet es nemāku būt uzņēmējs.
– Tā ir principiāla pozīcija – vajag tikai man, vai arī – vajag arī citiem?
– Šī ir mana darbavieta, es te saņemu algu, bet man arī vairāk nevajag. Šis ir jautājums par vērtībām un to, kad cilvēks jūtas stiprs un pārliecināts – vai tad, kad strādā sev, vai tad, kad ir daudz naudas, vai tad, kad vakarā var aizmigt. Katram sava komforta zona, un nevienam neko nevar pārmest. Zinu tikai, ka dzīvē nedrīkst darīt labu sev, vienlaikus otram nodarot pāri. Es novērtēju cilvēkus, kas ir biznesā, jo viņi jau saražo nodokļus mūsu valstij, mūsu visu kopējo labumu.
Katras sabiedrības labklājību var novērtēt pēc tā, kam ziedo, jo cilvēks ziedo tam, ko viņš saprot. Jo turīgāka sabiedrība, jo vairāk ziedo tādām lietām, kas ir netveramākas, teiksim, izglītībai, kultūrai, mākslai... Ja sabiedrība jūtas apdraudēta sociālā ziņā, tad ziedojumi aiziet sociālām jomām. Šobrīd nav tik daudz sociālu izdzīvošanas projektu, mēs kā sabiedrība paliekam bagātāki. Pa kripatiņai, pa kripatiņai, bet – bagātāki. Arī pie mums nenāk ar maziem lūgumiem, bet apjomīgiem, teiksim, nepieciešamas zāles par 40 tūkstošiem eiro, bet krīzes laikā nāca ar lūgumu bērniņiem nopirkt zāles pret temperatūru.
– Kad labdarības institūcijas Latvijā izzudīs?
– Katras labdarības organizācijas īstais mērķis ir pašlikvidēties, lai tās palīdzība vairs nebūtu nepieciešama. Nekad jau tā nebūs. Var mainīties mērķi, bet normāls cilvēks ar normālu ētiku un tikumību, redzot, ka notiek kas nelāgs, uzreiz gribēs rīkoties. Un labdarība ir tas veids, kā palīdzēt to izdarīt.
– Teiksim, Zviedrijā sabiedrībā dominē uzskats, ka labdarības organizācijas nav nepieciešamas, jo par visu ir samaksāts ar nodokļiem.
– Zviedriem tiešām arī nevajag šādas organizācijas. Baltijas valstīs mēs esam unikāls veidojums. Kad cilvēkiem no citām valstīm stāstu, ka mums ir nepilni divi miljoni iedzīvotāju, bet pērn ziedojumu apjoms – četri miljoni un pārsvarā tie ir privātpersonu ziedojumi, viņi netic... Tā ir mūsu tautas īpatnība,un esam izdzīvot spējīgi tāpēc, ka esam pašpalīdzīgi. Mūsu tautai arī piemīt pašlepnums – pašam tikt galā, vienlaikus – palīdzēt otram. Cilvēki nemaz negrib pārtikt no ziedojumiem, negrib lūgt, viņi grib būt ziedotāji. Mēs esam ļoti sirsnīgi, tikai cilvēks ikdienā ir aizņemts, un, skrienot savu vāveres skrējienu, nav laika apsēsties un padomāt par to, kam viņš varētu palīdzēt, bet, izdzirdot sev saprotamu lūgumu, viņš labprāt atsaucas un tad skrien tālāk pa dzīvi.
– Šajā darbā – neesat sadegusi?
– Ir bijušas ļoti grūtas situācijas, pat nav bijis spēka piecelties, bet kaut kā izkārpos.
– Kam nebijāt gatava, sākot darīt šo darbu?
– Kad esi ticis pāri, tad šķiet, ka esi bijis gatavs visu izturēt. Bet ne netaisnību un to, ka cilvēki neiedziļinoties var apsūdzēt ne par ko. Es nebiju gatava tam, ka, nenoskaidrojot patiesību, var izteikt viedokli. Šajā dzīves periodā man ir teiciens – nav svarīgi, kā izskatās, svarīgi, kā ir patiesībā. Tik daudzi ir gatavi balstīt spriedumus uz to, kā tas izskatās... Šis darbs man iemācījis nosvērtību un – netiesā, tad netapsi tiesāts.
