«Ja iedziļinās ar sportu saistītos pasākumos, tie nešķiet tik rožaini, un, jā, mēs, sportisti, esam citādi cilvēki nekā pārējie. Apkārtējie nesaprot un neiedziļinās. Kad pasaku, ka esmu sportiste, man atjautā – bet kur es strādāju?» ar smaidu saka šķēpmetēja Madara Palameika, kurai saruna ar Māju ir pirmā publiskā intervija kopš neveiksmes šā gada pasaules čempionātā Pekinā, kurā viņa nekvalificējās finālam, kaut daudzi sportistei kaklā bija iekāruši medaļu. Rūgtums saglabājies, bet Madarā ir sīvs spēks un neatlaidība pierādīt sevi nākamgad Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs.
Atklāti un smeldzīgi, brīžiem apbrīnojami optimistiski un ar gaišu smaidu viņa stāsta par piedzīvoto rūgtumu, ceļu uz spēku atgūšanu un apkārtējo cilvēku nozīmi viņas dzīvē.
Jāpārbauda, lai saprastu
«Ja kāda lieta izdodas, tad sāk iepatikties tas, ko dari. Ja es ar šķēpmešanu būtu uz jūs, tad, iespējams, apdomātu, kas tajā interesants, bet jau no pašas dzimšanas biju ar to uz tu, jo interesējos un sekoju līdzi aktualitātēm ģimenes dēļ. Ja patikai vēl piepulcējas iespēja pašam kļūt izcilam konkrētajā jomā un pilnveidoties, tad nav, kam nepatikt,» Madara atbild uz jautājumu, vai šķēpmešana viņai patika kopš pirmā treniņa, vai azartu sāka izjust tikai ar laiku. «Esmu mēģinājusi arī citas nodarbes, lai noturētos pie tā, kas no tiesas patīk. Tev vajag pārbaudīt citas lietas, lai saprastu, ka lieta, kam velti sevi, vienīgā padodas vislabāk. Paralēli sporta treniņiem gāju arī mūzikas skolā, iesaistījos mākslas pulciņu nodarbībās, bet nekas nepadevās kā sports un šķēpmešana.»
Sports Madarai ir iemācījis pašpārliecinātību – īpašību, kas noder ikdienas gaitās. «Uzturos sabiedrībā, kādā savu mūžu nebūtu iedomājusies būt, un runāju ar cilvēkiem, kas daudz sasnieguši dzīvē. Viņu dēļ mana pašpārliecība aug, es jūtos brīvāka un līdz ar viņiem mācos. Es pilnveidojos ceļojumā, kurš mani ved uz dzīves lielāko panākumu – brīdi, kad izveidošos par sev tīkamu personību,» teic Madara. «Jaunas īpašības ar katru gadu rodas aizvien vairāk, un to parādīšanās atkarīga no cilvēkiem, kas ir man apkārt. Vide, kurā atrodos, katru gadu mainās, pamazām kļūstot augstvērtīgāka. No sākuma piedalījos sacensībās Latvijā, bet pakāpeniski sāku braukt uz internacionālām, palielinot nozīmības līmeni. Tagad esmu augstākajā līmenī un jūtu, ka vairs nejūtos diskomfortā ar sevi, jo esmu pielāgojusies videi. Domāju, ka esmu izaugusi līdz brīdim, kad manī atplaukst labās īpašības, kuras iepriekš neiedomājos manī esam – jau minētā pašpārliecinātība, spēja mīlēt un cienīt sevi un to, kas esmu.»
Cīņa ar sevi
Šķēpmetēja stāsta, kāda ir pēdējā viņas atklāsme par sevi pašu: «Sportā ir veiksmes un neveiksmes. Šogad neveiksmi es spilgti attiecinu uz sevi, jo notikušā pasaules čempionāta svarīgākajās sacensībās cietu sakāvi, nekvalificējos finālam. Notikušais bija cīņa ar sevi. Fakts, ka varu pārdzīvot pieredzēto, mūs [sportistus] atšķir no citiem. Mēs spējam aizmirst savas neveiksmes, un katra nākamā sezona ir jauns sākuma punkts, kad jāaizmirst viss nepatīkamais un jāsāk darboties jaunajā shēmā. Sākam nebijušu piedzīvojumu ar svaigu galvu. Ir jābūt emocionāli spēcīgam un stabilam, ir jātic sev un saviem spēkiem.» Viņa turpina: «Manī nekad nepazūd cīņas spars. Ja esi guvis panākumus un tālu ticis, tad cīņas spars tevī gluži vai ieaug. Un mirkli, kad tas notiek, vari nepamanīt, jo apjausma nāk ar gadiem. Lai pieceltos no neveiksmes un skatītos uz nākotni kā uz jaunu iespēju, ir ilgs process. Esmu tam gājusi cauri. Tagad man ir kārtējā neveiksme un esmu atjaunošanās posmā. Raudzīsim, kā man veiksies nākamgad Rio.»
Vieglatlēte novērojusi, ka ir cilvēku grupa, kas nespēj atsvabināties no neveiksmēm un glabā tās sevī, kamēr pati uzskata, ka nepieciešams atbrīvoties no pagātnes pārdzīvojumiem un jāmēģina izprast neizdošanās iemeslus, lai spētu pieņemt esošo situāciju. «Ir jārunā ar sevi, lai spētu tikt galā ar ārējiem apstākļiem. Tomēr arī kritiskos brīžos nedomāju, ka ticība sev zūd.»
No cita par savu
Un, lai gan apņēmība Madarai par nākotni ir, pārdzīvojumi par piedzīvoto neveiksmi joprojām mēdz atgādināt par sevi. Vieglatlēte atzīst, ka šobrīd atrodas sevis sadziedēšanas procesā, kad atjauno rezerves. «Ir grūti sagatavoties pozitīvajam, jo iekšā vēl gruzd rūgtums,» sportiste neslēpj, tomēr pieņemot, ka ikviena neveiksme sniedz rūdījumu. «Man apkārt ir cilvēki, kuri arī piedzīvojuši dažādus brīžus savā dzīvē, tāpēc skatos, kā uz tiem reaģē viņi. Kādam veiksme nesusi pozitīvo, tāpēc vēlos uzsūkt no viņa labo. Cits stāsta savu sāpi, un es spēju personificēt viņa stāstu ar savējo. Analizēju katru cilvēku, ar ko man bijis kontakts, jo, saņemot no viņiem vibrācijas, jūtu, ka varbūt ar mani nav tik traki, kā biju iedomājusies. Esot ar dažādiem raksturiem un enerģijām, es apkopoju sevi un saprotu, par ko man priecāties, bet par ko vērts bēdāties. Tādējādi izkristalizēju svarīgākās lietas, par ko man domāt, kādai man būt un kādai vajadzētu kļūt, lai varētu turpināt sevi pilnveidot.»
Madara ir pārliecināta – līdz Rio viņa būs izsāpējusi piedzīvoto neveiksmi un būs gatava jauniem sasniegumiem. Viņa pamato, kādēļ par to ir pārliecināta: «Reizēm rūgtums sniedz papildu cīņassparu, jo iepriekš nav sanācis. Tagadējais rūgtums, kas ir manī, palīdz savākties daudz vairāk, nekā, ja būtu startējusi viduvēji. Ticu liktenim, ka lietas notiek tā, kā tām lemts notikt, tāpēc domāju, ka varbūt nevajadzēja sasniegt vairāk, bet pagremdēties negatīvās emocijās, lai būtu papildu stimuls kļūt labākai nākamajās atbildīgajās sacensībās.»
Rio būs Madaras otrā olimpiāde, tāpēc notikums viņai nav jaunums, un sportiste apzinās, ko gaidīt no vērienīgā pasākuma norises. «Pirmā mana olimpiāde bija sapnis. Braucu uz to, nezinādama, ko sagaidīt, jo visu piedzīvoju pirmo reizi. Uz otro es braucu ar lielāku pārliecību par sevi. Katru gadu kļūstu nobriedušāka un vairāk esmu sevi iepazinusi, pilnveidojusi, tāpēc nākamā olimpiāde būs interesanta ar to, ka raudzīšu, kā spēšu sastrādāties pati ar sevi. Pasaules čempionāts bija iesākums sagatavei uz Rio, jo bija ieskats tam, ar ko es cīnīšos sacensībās un kāda būs atmosfēra.»
Pēdējā nepalika
Madara stāsta, ka līdz ar emocionālajiem pārdzīvojumiem izjūt morālu nogurumu, jo piedalīšanās sacensībās nozīmē aktīvu ceļošanu gandrīz pa visu pasauli. Tālie pārbraucieni atņēmuši Madaras spēkus, un viņa jūt nepieciešamību atpūsties, atrasties vienuviet. «Pēdējais piliens bija Ķīnā [Pekinā, Pasaules čempionāta 2015 norises vieta], kad sabruku. Bet pēc tam bija vēl divas sacensības, kurās jāstartē un kurām bija jāsaņemas. Pēdējās jutu, ka man vairs nav rezervju. Biju izsmelta,» viņa teic. «Kamēr jūtos labi, ceļošana un gatavošanās sacensībām nenogurdina, jo koncentrējos darbam, izbaudu procesu. Parasti es morāli sevi sagatavoju jau iepriekš, piemēram, lidmašīnā. Vēlāk, nokļūstot uz vietas, satieku citus sacensību dalībniekus, aprunājos ar viņiem, lēnām sākam gatavoties startam, un viss notiekošais process ir interesants, kamēr pienāk galvenās sacensības un viss, kas ir tevī, atdots tām. Tā kā man šoreiz nesanāca, tas mani sagrāva, un pēc tam man bija grūti atjaunoties. Kad viss bija beidzies, sevī jutu tukšumu – manī vairs nekā nebija. Tomēr tajā pašā laikā man kļuva vieglāk, jo, kamēr sacensības vēl ilga un meitenes startēja finālā, es sēdēju tribīnēs, kaut zinu, ka man bija vieta starp finālistēm, kas nebija lemta.»
Līdzīgas izjūtas šķēpmetēja piedzīvoja pasaules čempionātā Maskavā 2013. gadā, kad nekvalificējās finālsacensībām un palika pēdējā vietā. «Katrā atlētu grupā ir cilvēki, kas var pretendēt uz augstām vietām un kas gūst papildu uzmanību. Es ar to, šķiet, netiku galā, tāpēc visas manas emocijas un darbs kļuva svešs. Bija izjūta, ka nezinu, ko man darīt. Toreiz biju ļoti, ļoti sagrauta,» viņa atminas. «Mierināju sevi ar domu, ka patiesībā pēdējā nepaliku, jo pēc pasaules čempionāta startēju vēl citās sacensībās un darīju to ar niknāku raksturu, lai pierādītu, ka varu daudz vairāk. Toreiz enerģijas rezerves man sanāca īstenot vēl pēc pasaules čempionāta. Šogad bija grūtāk, jo biju pārliecinātāka par sevi. Rēķinājos tikt trijniekā, un daudzi man kaklā kāra jau medaļu. Jutos, ka esmu pievīlusi ne tikai sevi, bet arī pārējos. Īpaši pārdzīvoju par treneri. Ja zinu, uz ko esmu gatava, ir grūti pieņemt, kad neīstenojas plānotais un es nevaru paskatīties [trenerim] acīs. Šogad ir visgrūtāk, jo vajadzēja būt ļoti labi.»
Jo atbildīgākas sacensības, jo grūtāk atjaunoties, un Madara, kurai patīk doties ceļojumos uz ārzemēm, lai papildinātu savas enerģijas rezerves, šogad to nav izdarījusi un neplāno darīt. «Esmu nolēmusi pavadīt laiku mājās ar ģimeni, jo man pietrūkst māju sajūtas,» viņa atklāti teic un bilst, ka brīžos, kad ir uz «pozitīva viļņa», dodas atvaļinājumos uz ārzemēm, bet šogad braukt nekur negrib, tāpēc nolēmusi palikt mājās. «Lēnām un piesardzīgi cenšos atkal atvērties, jo pagaidām jūtos kā piesegusies ar segu un nevienu nelaižu klāt.»
Būtiskais miers
Sportistes vecāki dzīvo Valdemārpilī, netālu no Talsiem, kur Madara bieži pavada laiku, tomēr tagad savas dienas aizvada Rīgā, jo ārstē sacensībās gūtās mikrotraumas. «Esmu mazliet aizbēgusi no ģimenes, lai gan zinu, ka viņi ir tepat tuvumā. Paņēmu azotē savu suni un atbraucu uz Rīgu ne tikai ārstēšanās dēļ, bet arī, lai mainītu vidi, lai būtu kopā ar draugiem. Kad jutīšu atkal sevi pašu, būšu bez stresa un nelāgām domām, atgriezīšos pie ģimenes, jo negribu ar viņiem negatava dalīties priekā. Negribu pievilt ģimeni, tāpēc cenšos sevi izārstēt arī morāli, lai pēc tam mēs varētu priecāties kopā. Ar treneri esmu sarunājusi, ka divus mēnešus atpūtīšos. Vienu pavadu kopā ar draugiem, bet otru – ar ģimeni.»
Ceļojot un esot projām no mājām, Madarai visvairāk pietrūkst Janča – Vesthailendas terjera, kuram, kā saimniece saka, jebkurā situācijā ir pozitīva enerģija. «Agrāk man bija bail no dzīvniekiem, īpaši suņiem, un nezināju, kā būs, ja paņemšu sev vienu, bet jutu, ka vēlos izrādīt rūpes,» lēmuma pieņemšanu pamato Madara un turpina uzskaitīt, kā viņai pietrūkst, atrodoties tālienē. «Mana mamma, jo mums ir ļoti labs kontakts. Runājam par pilnīgi visu. Tētis ar mani bieži ir kopā, īpaši treniņos, tāpēc ar viņu ir citādas attiecības – profesionālākas. Tāpat man trūkst manas dzīvesvietas – gultas, ikdienas mantu. Ilgojos pēc miera, ko gūstu vienmēr, kad atgriežos. Tieši miers man sniedz daudz vairāk pozitīvu emociju nekā jebkas cits. Jau lidmašīnā, kad redzu Latvijas zemi, to jūtu.»
Madara dzīvē prieku gūst no sarunām ar cilvēkiem. Viņu nozīme vieglatlētes dzīvē ir būtiska, un viņa to neslēpj. «Man bieži izsaka komplimentu par manām labajām angļu valodas zināšanām, bet tas ir tādēļ, ka kontaktējos ar ārzemju sportistiem, mēs bieži sazvanāmies. Patīk, ja aizeju pie ārstiem uz Olimpisko vienību un satieku dažādus cilvēkus. Katrā situācijā man patīk analizēt vai apspriest lietas, un tā ir mana dzīves grāmata. Lasu arī īstas, taustāmas, grāmatas, bet tās nav saistītas ar sporta pasauli, jo pretējā gadījumā – ir pārāk daudz un, šķiet, nevaru sevi saprast ārpus tā. Bez grāmatām man vēl patīk mūzika un modes lietas, tāpēc cenšos ieraksties mazliet dziļāk arī tur. Un tieši tāpēc, ka mani interesē nosauktās lietas, sportu cenšos pārvērst mazliet sievišķīgāku no savas puses.» Madara ir viens no retajiem cilvēkiem, kas nesūdzas par laika trūkumu un drošsirdīgi apgalvo, ka viņai pietiek laika visam, kas viņu interesē un kam vēlas veltīt to. «Atslēga ir – vai gribas? Jo, ja atbilde ir jā, tad laika pietiks ne tikai darbam, bet arī papildu lietām.»
Pašpietiekama. Ļoti
Madara pabeigusi Ventspils augstskolu mārketinga specialitātē, tomēr šobrīd par karjeru šajā jomā domāt nav vaļas, jo laiks paiet treniņos un sacensību gatavošanās procesos. «Man bija grūti sportu apvienot ar mācībām, bet to izdarīju, jo apzinājos, ka diploms būs noderīgs, kad ļaušu tam par tādu kļūt. Man patīk izmēģināt dažādas lietas, bet jūtu, ka pašlaik mana lieta ir sports. Tomēr zinu, ka pēc tam būšu spējīga iejusties arī citviet un jutīšos labi, jo sniegšu simtprocentīgu atdevi. Es nevaru sadalīt divas svarīgas lietas, un tas nav nepieciešams, jo, ja vēlos kaut kur būt labākā, man jānododas tikai tam vienam.»
Sportiste, kurai svarīgas ir sarunas ar cilvēkiem un pieredzes stāstu apmaiņa, dzīvē ir vienpate. «Man nevajag līdzās cilvēku, tāpēc esmu izvēlējusies neveidot attiecības. Esmu pieņēmusi faktu, ka man nevajag būt ar kādu tikai tāpēc, lai būtu tāpat kā citiem. Savu dzīvi regulēju tikai es pati un pašlaik uzskatu, ka šāds dzīves modelis man ir nepieciešams. Esmu pašpietiekama. Pat ļoti,» viņa atzīst. Tomēr Madara neapgalvo, ka nevēlas ģimeni. Ja būtu kvalitatīvs laiks, ko veltīt attiecībām, viņa vēlētos tās veidot, vien pašlaik nav pienācis viņas laiks, lai to darītu. «Paņēmu sev sunīti, lai man ir kāds, kas sniedz sajūtu, ka pietrūkstu, un ir kāds, kas izrāda par mani prieku. Suns par mani priecājas kā ne par vienu citu, un, iespējams, šī sajūta bija tā, kuras man iepriekš pietrūka, bet tagad, to gūstot, kādam laikam pietiks, jo jūtos labi.»
Madaras laimes koeficientu ietekmē vide, kurā viņa atrodas, bet to, kas ir laime, Madara sev definējusi jau sen. «Es neesmu materiāliste, bet ir jābūt drošības izjūtai, ka viss ir kārtībā. Esmu izvēlējusies profesiju, kurā varu sevi nodrošināt, un tā ir mana laime. Pašlaik man dzīvē ir viss, kas dara laimīgu, un ceļš, kā pie tā tiku, ir manis pašas izdomāts. Visu esmu izcīnījusi es pati, un apziņa par to sniedz gandarījumu. Kad biju maza, šķita, ka lietas notiek pašplūsmā – visiem ir jāstrādā, tāpēc skolas sacerējumā rakstīju, ka strādāšu bankā, jo visiem bija kas jādara. Taču tad es pakļāvos pati savai straumei, kas mani veda uz priekšu. Bija zīmes, kuras ieraudzīju, un man līdzās bija cilvēks, mans tētis, kurš palīdzēja virzīties uz pareizā ceļa. Bet mani panāktie sasniegumi, manuprāt, ir tikai tāpēc, ka tos gribēju. Nevaru iedomāties nosaukt kādu konkrētu brīdi vai piedzīvojumu, ko saukt laimes vārdā. Mirkļi ir īslaicīgi, bet sajūtas, ko esmu izdzīvojusi līdz šai dienai, ir piedzīvojums, ko saucu par savu laimi. Protams, ir bijuši kalni un lejas, bet tāda ir dzīve.»
MADARAS PALAMEIKAS PIETURZĪMES
