Nesen, pārskatot sludinājumus, uzdūros kādam, kurā vēstīts: pārdod 5 gadus vecu Vidusāzijas bruņrupuci; atvests no Kazahstānas. Atradu vēl pāris līdzīgus sludinājumus un nolēmu, ka par šo apdraudēto sugu, ko bez īpašas atļaujas Latvijā ievest nedrīkst, jāatgādina.
19. gs. vidū dabaszinātnieki ņēmās iegrāmatot Vidusāzijā mītošos dzīvniekus. Tolaik, «vienā maisā bāžot» (lasi – iedalot dzimtās utt.), netika ņemtas vērā pat ar aci pamanāmas dzīvnieku atšķirības, bet par ģenētiku, protams, nevarēja būt ne runas. 1844. gadā Vidusāzijas bruņrupuči iedalīti vienā dzimtā ar vēl apmēram 30 sauszemes rupučiem. Dzimta – Testudo, suga – Testudo horsfieldii (par godu amerikāņu naturālistam Tomasam Horsfīldam). Krievu pētnieks Ņikoļskis savā 1902. gadā izdotajā grāmatā piebildis, ka tie saucami par Vidusāzijas stepes bruņrupučiem. Dubultkļūda!
Dzimtā vienīgais
Pirms pusotra gadsimta dzīvnieku bioloģiskās atšķirības noteikt bija pagrūti. 20. gs. 60. gados, rūpīgāk izpētot Vidusāzijas bruņrupučus, noskaidrots, ka viņi bioloģiski atšķiras no Testudo dzimtas pārstāvjiem, tālab izceļami kā vienīgie mūsdienās mītošie citas dzimtas pārstāvji. Latīniskais sugas nosaukums nu ir Agrionemys horsfieldii (ziņu avotos gan dažkārt sastopams arī iepriekšējais nosaukums). Kāpēc nosaukumā iepītas stepes, plecus rausta visi – šie rāpuļi mitinās tuksnešos un pustuksnešos, apvidos, kur sablīvēta vai mālaina grunts.
Sugu iedalīšanas un ģenētisku matu skaldīšanas laiki vēl aizvien turpinās. Pagaidām nav atzīts vispār vidusāziešu dalījums trijās pasugās: T. h. horsfieldii, kas apdzīvo Afganistānu, Pakistānu un Centrālāziju, T. h. kazachstanica Kazahstānā un Karakalpakijā, kā arī T. h. rustamovi, kas sastopama Turkmenistānas dienvidrietumos.
Mums viņu daudz. Bija
Mīļdzīvnieku, jo īpaši eksotisko, tirdzniecība ir viens no ienesīgākajiem rūpaliem pasaulē (pēc narkotikām, ieročiem un prostitūcijas). Jau PSRS laikos krietnu daudzumu Vidusāzijas bruņrupuču no Kazahstānas un Turkmenistānas izveda uz citām republikām. Vesti arī uz komunistu režīmam simpātisko Franciju – bruņrupuču zupas gatavošanai. Sākoties juku laikiem, šos jaukos rāpulīšus ķēra un lādēja čemodānos, ar kāju piestampāja, lai vāku aiztaisītu, un veda tirgot pa visu plašo pasauli. No Kazahstānas vien ik gadu izveda apmēram 160 000 rupucīšu. Visbeidzot vietējie atjēdzās, ka vairs nav tālu līdz sugas iznīcībai. Arī pasaules dabasdraugi sacēla trauksmi, un sākās sarunas par Vidusāzijas bruņrupuču aizsardzību. Vidusāzijas bruņrupuči ierakstīti Pasaules Sarkanajā grāmatā kā apdraudēta suga. Starptautiskā tirdzniecība ierobežota saskaņā ar t.s. Vašingtonas konvenciju (plašāk zināma kā CITES) – suga iekļauta konvencijas II pielikumā, un praktiski tas nozīmē, ka bez īpašas atļaujas Vidusāzijas bruņrupuči Latvijā nonākt var tikai nelikumīgi vai īpaši atrunātos gadījumos. Tirgošanai – nē.
Diskutēt varētu vienīgi par tiem īpatņiem, kuri mūsu valsts teritorijā nokļuvuši jau PSRS laikos vai pirms Latvijas pievienošanās Vašingtonas konvencijai (17.12.1996.) – ņemot vērā Vidusāzijas bruņrupuču ievērojamo mūža potenciālu, skaidrs, ka šādi večuki vēl sastopami. Bet kādā sludinājumā lasāmais, ka pārdod 5 gadus vecu vidusāzieti, kas ievests no Kazahstānas, ir skaidra norāde uz sludinātāja nezināšanu vai klaju uzspļaušanu likumiem. Starp citu, savvaļā ķerti rupuči var apdraudēt arī cilvēkus – viņi var būt salmonelozes un citu nelāgu kaišu pārnēsātāji.
Trauslais kosmonauts
Izturības un citu apsvērumu dēļ Vidusāzijas bruņrupucis izvēlēts PSRS ambiciozajam Mēness izpētes projektam un 1968. gada septembrī ar kosmosa kuģi vairākkārt ap riņķojis šo Zemes pavadoni. Taču tas, ka rupucis spēj izturēt kosmiskas slodzes, nenozīmē, ka viņa bruņas izturētu, piemēram, cirtienu ar durvīm. Visdrošāk, protams, ir turēt šādu rupuci terārijā, kura grīdas laukums ir vismaz 4 reizes lielāks par dzīvnieka garumu. Terārijs jāizklāj ar 2–3 cm biezu zāģskaidu vai smilšu slāni. Gaisa temperatūrai jābūt vidēji +27 – +32 ºC, taču vajadzīga arī infrasarkanās gaismas lampa, zem kuras sildīties, ultravioletās gaismas avots, kā arī paēna. Tiesa, tad patiešām rupucis var šķist neinteresants un mazkustīgs radījums. Interesantāk ir vērot viņu rosāmies pa visu dzīvokli un ne tikai pa dzīvokli.
Lai gan Vidusāzijas bruņrupuči uzskatāmi par veģetāriešiem, viņiem vajadzīga gan sulīga augu barība, gan reizumis arī pa kukainim un gaļas gabaliņam. Siltās vasaras dienās noteikti jālaiž rupucīti pastaigāt pa zaļu zālīti. Taču jāuzmanās – sauszemes bruņrupuči ir ļoti veikli. Jo īpaši jāuzmanās, tuvojoties rudenim – tad pastaigā palaists un mirkli nepieskatīts rupucītis var sadomāt meklēt ziemošanas vietu un pazust vai «aizziemot» mūžībā.
P.S. Ja jūsu apgādībā nonācis bruņrupucis, par viņa aprūpes specifiku noteikti vajadzētu konsultēties ar speciālistiem, piemēram, Rīgas vai Latgales zoodārzā.
