«Ir teorija, ka cilvēkiem, kuri nevar atrast savu vietu dzīvē, iesaka paskatīties dziļi bērnībā un atcerēties, kas bija pats pirmais, par ko vēlējies kļūt. Es gribēju būt friziere, nu un ko es daru – frizēju savas lavandas,» stāsta Inga Purava, kura kopā ar vīru Rihardu Šķeltiņu izveidojuši Latvijai neraksturīgu ainavu – lavandu laukus. Līdz augusta sākumam cilvēki varēja baudīt rozmarīna dzimtas auga ziedēšanu Limbažu un Saldus pusē, bet tagad raža ir novākta un sācies kaltēšanas un destilēšanas laiks.
«Īstenībā ideja radās pilnīgi nejauši, no vienas ieraudzītas dzīvu ziedu smaržu bumbas žurnālā. Man tas šķita interesanti, tāpēc uzreiz laukos iestādīju apmēram desmit lavandu stādus un, kad izauga, pati uztaisīju tādu bumbu,» atceras Inga, kura ar to brīdi sākusi meklēt un krāt informāciju par dienvidu augu. Sākumā nevienam nestāstīja, cik ļoti lavandas viņu ir apbūrušas, līdz brīdim, kad «2008. gadā atgriezāmies no Norvēģijas, kur dzīvojām trīs gadus, vīrs pajautāja, ko taisos darīt, uz ko atbildēju – audzēšu lavandas». Lai arī uzreiz tas nenotika, jo Inga sāka strādāt algotu darbu, pēc diviem gadiem, tomēr bija lemts ilgi sapņotajam piepildīties. «Vīru ieinteresēja doma par lavandām, un tā savā lauku īpašumā Limbažu pusē 2010. gadā iestādījām pirmos 16 000 stādus,» saka lavandu audzētāja, kura, lai arī pēc izglītības ir ekonomiste, vienmēr vēlējusies taisīt frizūras un tagad atzīst – «esmu atradusi savu atrisinājumu bērnības sapnim».
Nenobijās riskēt
«Pirmajā gadā ir tikai smags darbs. Vismaz trīs reizes ir kaplēšana, ravēšana, rušināšana starp vagām un stādu apgriešana. Tikai otrajā gadā var redzēt darba augļus,» teic Inga, rādot, cik krasi atšķiras divgadīgs augs no viengadīga. Tik lielā apjomā audzēt lavandas Latvijā, kā to dara Inga ar savu ģimeni, ir riskanti, jo kā dienvidu augam tam vajag atbilstošus apstākļus. Lavandu lauku saimnieki to apzinājās, tomēr riskēja, piedzīvojot grūtības, kuras nelika visam atmest ar roku. «Mums ir mantots īpašums arī Kurzemes pusē, un 2011. gadā vīrs iestādīja tur lavandas, lai sadalītu dabas riskus – ja vienā īpašumā kaut kas notiek, tad vismaz otrā vēl būs, bet izrādījās, ka zeme ir neatbilstīga. Mēs nepadomājām, nepaklausījāmies citu viedokļos un iestādījām lavandas mālainā zemē. Tās nevarēja izklapēt, bija noēnotas, kas savukārt nozīmē neaugšanu, nebija ziedu. Zaudējām 20 000 stādu, un palika tikai 0,4 hektāri ar lavandām,» pieļauto kļūdu neslēpj Inga, piebilstot, ka, ja Vidzemē viņiem ir lavandu saimniecība, tad Kurzemē –saimniecība ar lavandām.
Vislielākais bieds skaistajam ziedam ir sals, kura dēļ Inga ar vīru un draugiem Inesi un Jurģi šogad Jāņus piedzīvoja nedēļu ātrāk nekā pārējie latvieši. «Kad jūnijā bija mīnus pieci seši grādi, tad uz visiem krustpunktiem mēs sataisījām 50 ugunskurus kopumā un no pusdiviem naktī līdz puspieciem rītā tos kužinājām, likām zāli virsū, lai rastos dūmi, kuri pārsegtu mūsu lavandu laukus. Pirms tam jau bijām saskārušies ar salu un toreiz neko nedarījām lietas labā, bet šogad mēs vēlreiz zaudēt lavandas negribējām, tāpēc sarosījāmies,» stāsta Inga, kura piedzīvotajā dalās ar sajūsmu, jo ir milzīgs gandarījums par izglābtajiem stādiem.
Viņa ir pārliecināta, ka «nav nekas neizdarāms. Cilvēki var izdarīt ļoti daudz, ja tikai grib, ir vēlēšanās, kā arī aizmugure, kas palīdz.» Ingas un Riharda aizmugure ir ģimene un draugi, kuri neatsaka palīdzību gan tad, kad pirmsākumos vajadzēja atbrīvot paredzēto lavandu lauku no akmeņiem, gan tad, kad naktī jāpieskata, lai augiem netiktu klāt sals.
Dzīvot ar lavandas smaržu
Galvenais nosacījums lavandu audzēšanā ir augsne, kas viegli aizvada ūdeni, respektīvi, smilšaina, grantaina augsne ir ideālākais variants augam, kura dabīgā vide ir kalni. «Mums bija kolēģi Holandē, kas augsnē vienkārši iestrādāja smiltis no jūras, lai tā nebūtu mitra,» viņa uzsver sausuma nozīmīgumu. «Nav vajadzīgi nekādi minerāli un papildu laistīšana, jo tas, kas Latvijā nāk no gaisa, ir pārpārēm.» Vēl jārēķinās, ka lavanda tikai trešajā gadā sasniedz savu patieso lielumu. «Stādot lavandas, iesaku 50 centimetrus vai pat metru uz visām pusēm atstāt brīvu, jo ar katru gadu tās paliek kuplākas. Rudenī ir jāapgriež tā, lai divas trešdaļas paliek kokainā un viena trešdaļa zaļā daļa, bet pavasarī vispār neko nedarīt. Stādi mēdz palikt brūni, bet tāpēc nevajag pasteigties un tos raut ārā. Ja, lavandas pakustinot, tās nelūst – ir dzīvas,» zina teikt Inga, kura vēl iesaka salnu laikā augus apsegt ar plēvi.
Limbažu pusē Inga pavisam kopā aprūpē astoņas cimperlīgas lavandu šķirnes. «Katrai ir cits ziedēšanas laiks, cits krāsas tonis, ziedu vārpa, lapiņas, krūmi citādāk izskatās, un arī smarža visām šķirnēm nav vienāda. Piemēram, lavanda smaržo saldāk, savukārt lavandīns asāk, jo auga ķīmiskajā sastāvā ir vairāk kampara.» Piecu gadu laikā Inga un viņas ģimene jau tā ir saraduši ar lavandu, ka to smaržu vairs nejūt, lai gan paši pēc tās izteikti smaržo. «Mana draudzene mums un vienai fermai palīdz ar grāmatvedību. Kādu reizi viņa teica, ka vispirms ņem fermas dokumentus, kuri ir ar fermas aromātu, un tikai pēc tam manējos, jo tie savukārt pievilkušies ar lavandām. Pat lielās meitas Benitas draudzene ir teikusi, ka veikalā, pasmaržojot aromāta maisiņu, asociācijas uzreiz ar Benitiņu, nevis lavandām,» viņa smaidot saka un atzīst – «no septembra līdz maijam notiek sakaltētās ražas pakošanas darbi, un tad gan es jūtu, kā visa māja smaržo».
Hobijs, ne bizness
«Mēs tirgojam lavandu smaržu maisiņus, un tā ir pamata lieta, kāpēc vispār to darām. Tas, ka cilvēki var atbraukt un paskatīties dabā, ir pievienotā vērtība, kuru viņi labprāt izmanto,» saka lavandu mīlētāja, minot Franciju kā piemēru, kur nemaz nevarot tā kā šeit – pieiet klāt, pasmaržot, noplūkt ziedu. Vēl bez pieminētajiem drēbju skapjos un apavos liekamajiem smaržu maisiņiem, kuri, starp citu, aromātu saglabāt var pat vairākus gadus, Inga piedāvā produktus: acu, miega un pirts spilvenus, kaltētas ziedlapiņas, ziedu bumbas un svaigus pušķus, kā arī nomierinošās ēteriskās eļļas un pat cepumus, lai gan, piemēram, zvēri lavandas neēd, jo tās ir rūgtas. «Kulinārijā lavandu var izmantot daudzās receptēs, bet tas jādara niansēti to stipruma dēļ. Gan pīles un jēra gaļas pati esmu taisījusi, gan šokolādes kūka ar rozmarīna dzimtes auga ziedlapiņām ir kolosāla, vasarās dzeram lavandu sīrupu.»
Lavandu lauki ir Ingas lielais hobijs, nevis bizness. «Par lielu peļņu nevar runāt, vēl joprojām ir neatmaksātas investīcijas. Tāpat liels risks būtu noslēgt līgumus ar partneriem par lavandu ziedlapiņu piegādi, jo mēs nevaram garantēt, kāda būs vasara un ziema. Risks visu pazaudēt vienā gadā ir ļoti liels,» lielāko mīnusu lavandu audzēšanā – nevarēšanu ietekmēt laikapstākļus – atklāj Inga.
Bēdīgām sejām ieeja aizliegta
Šogad ceturto reizi notika Lavandu svētki, un tie pulcēja apmēram 6000 cilvēku, kuri divas dienas varēja bez maksas izbaudīt skaistumu gan ar acīm, gan deguniem, fotografēties un pavadīt dienu brīvā dabā. Uzsākot lavandu audzēšanu, Inga nedomāja, ka viss, ko viņa ar ģimeni darīs, tik ļoti patiks arī citiem, tomēr, ieraugot zīmi, kas vēsta – ar bēdīgām sejām lavandu laukos ieeja aizliegta, nākas secināt, ka ir cilvēki, kuri nenovērtē Latvijai neraksturīgo skaistumu. «Mēs visi zinām, ka cilvēki ir dažādi, tāpēc jābūt gatavam visādiem komentāriem. Ir bijuši gadījumi, kad atbrauc un pasaka – te jau nav tā kā Provansā (Francijā), te nekā nav, lai gan viņi apskatās lauku, kur zied tikai pirmo gadu, bet tālāk aiz kalna, kur zied ceturtā gada lavandas, nemaz neaiziet,» monētas otru pusi ar manāmu rūgtumu izstāsta Inga.
Lai vai kā, «man lavandas sniedz patīkamas emocijas, un esmu gandarīta, ka varu dalīties skaistumā, mierā un labsajūtā ar pārējiem».
Lavandu sīrupa recepte
• Jāsajauc glāze ūdens ar glāzi cukura, jāpiespiež klāt citronsula un jāieber klāt lavandu ziedlapiņas. Kādu brīdi jāpatur un jānokāš. Pēc tam šķaida ar ūdeni, var pievienot citronus, piparmētras.
