Kārlis Anitens ir ļoti daudzpusīgs cilvēks un darbojies dažādās jomās. Ekonomikā viņam ir uzņēmējdarbības izglītība, bet sapratis, ka tas nav īsti viņam. Sācis strādāt un izglītojies radošajā jomā, nu viņš ir aktieris, režisors un dramaturgs, arī sporta treneris. Sarakstījis 25 lugas un daudziem iestudējumiem bijis režisors. Arī viņa aktiera talants izmantots.
Šovasar tapis brīvdabas uzvedums pēc divu Zentas Ērgles stāstu motīviem, kuru dramatizējis un režisējis Kārlis. «Ja kaut kur bēniņos apputējuši ir saglabājušies rakstnieces darbi, tad pārvērtējiet, jo viss rakstītais joprojām ir aktuāls,» novēl Kārlis.
Jo vairāk dara
«Dzīvē izmantoju un atceros vienu patiesību – jo vairāk jādara, jo vairāk var izdarīt. Teātris mani vienmēr ir interesējis kā process. Kad es biju mazs, kopā ar vecākiem braucu (Kārļa dzimtā vieta ir Smiltene – D.E.) uz Rīgu, uz teātriem. Es nemācēju pateikt, kas ir tas, kas mani apbur, ienākot teātra mājā. Bet Nacionālajā teātrī es vienmēr atcerēšos bufeti, kur varēja nopirkt visu, sākot no kokteiļa, un mani fascinēja tas brīdis, kad atvērās teātra priekškars,» atceras režisors. Tagad, kad pats pabeidzis Kultūras akadēmijā maģistrantūru, viņš sapratis, kas interesē. Tagad gribas būt klāt no mazas idejas un mazā punktiņa. «Kad pabeidzu savas biznesa gaitas, biju klāt pie Muzikālā teātra 7 dibināšanas. Mēs sākām ar Vella kalpiem, un tas viss turējās uz enerģiju. Tajā lietā jāiet tālāk un noteikti jāmācās. Man vienmēr paticis, ka darīšanu apvieno ar mācīšanos. Studējot maģistrantūrā, bija interesanti. Sapratu, ka teātris sakrīt ar teorētiskām zināšanām,» saka režisors.
Teātris ir viņa dzīvesveids. Kārlis saka, ka piederot tiem cilvēkiem, kas teātri veido par sarunu ar skatītāju. Nevajagot nevienam iztapt, bet taisīt lietas, kuras ir sabiedrībai svarīgas, uz kurām skatītāji nāks. «Nav tā, ka taisu tikai sev. Pats varu aiziet arī uz mežu un parunāt. Man patīk teātra valoda, kaut vai parunājot par bērnu lietām,» spriež Kārlis.
Arī aktieriski mēģinājis sevi pierādīt, darbojies paša dibinātajā teātrī, bijis pie Ditas Balčus Kabatā, spēlējis Austrumu robežā un to dara joprojām. Interesanti, pēc viņa domām, bijis darboties Latvijas Radio projektā, kuru atbalsta Teterevu fonds. «Mani nav aizrāvis tas, ko mūsu valstī sauc par lielajiem teātriem. Ir interesanti, ja varu savākt ap sevi domubiedru grupu, kuriem arī tas ir interesanti,» atzīst Kārlis.
Veselā miesā vesels gars
Kārlis atzīst, ka viņam ļoti patīkot ceļot, varot dažādi. Kad bijusi smaga un grūta sezona, viņš dodas kaut kur atpūsties. Kādā kūrortā nokrīt un guļ, nemaz neizejot ārā. «Man patīk ceļot arī eksotiskāk – braukāt bez kaut kāda konkrēta mērķa, nevis ar tūrisma firmu – kāpsim tur, iesim tur. Kad ar draugiem sastiķējam brīvos laikus, tad dodamies izbraucienā ar velosipēdiem pa Latviju. Tas ir ļoti skaisti. Ieraugām mūsu zemi pavisam citādāku. Tā ir skaista un atšķirīga – Zemgales līdzenumi un Latgales kalni,» priecājas režisors.
No Smiltenes uz Rīgu viņš pārcēlies 1994. gadā. Un nu jau 21 gadu ir rīdzinieks. Atnācis tāpēc, ka beidzis vidusskolu un vajadzēja mācīties tālāk. «Man patīk arī Rīga. Esmu bijis daudzās metropolēs, bet man patīk, ka mūsu galvaspilsēta ir pārskatāma. Ja, piemēram, dzīvo Mārupē un tev jātiek līdz Juglai, tas tev prasīs 36 minūtes, un tu būsi pilsētas otrā galā. Man nepatīk, ja var braukt stundām, un tā ir tikai pilsēta. Man patīk Rīgā tādas vietas, kur var justies kā laukos. Dzīvoju Rīgā, bet man pāri ielai ir mežs. No mājas Ziepniekkalnā man ir septiņu minūšu brauciens ar velosipēdu līdz Lucavsalai,» stāsta aizrautīgais ceļotājs.
Kārļa vaļasprieks ir arī braukšana ar velosipēdu. Tas viņam tiešām patīk. Un kulinārija viņam nav sveša nodarbe. «Man patīk, ka internetā ir ne tikai pašmāju receptes, bet var paskatīties kaut ko eksotisku. Un forša lieta ir, ka internetā var apskatīties, kā to visu dara,» teic režisors.
Viņš atceras antīkās filozofijas, kur garīgā attīstība likta uz svaru kausiem ar fizisko attīstību. Pašiem mums ir teiciens – veselā miesā būs vesels gars. «Ja manā darbā daudz jādomā, jāstrādā ar galvu, jālasa un jāfunktierē, tad ir vajadzīga arī otra puse. Ir arī tā, ka cilvēks ir klints, viņš neko negrib un atradis tūkstoš iemeslus, kāpēc negrib. Un pirms kāda laika sapratu, ka man jāmācās par treneri un tas būs darbs. Man ir iespēja vairākos virzienos darboties, un fiziskās nodarbes ir vajadzīgas un interesantas. Tās lietas, ko gūstu teātrī un trenera darbā, sintezējas kopā.»
Fascinē neaptveramais
Aizvadītā sezona režisoram bijusi radoša, jo vajadzēja pabeigt Kultūras akadēmiju un bija diplomdarba izrāde Austrumu robeža. Bijis daudz jāmācās – izrādes jāsagatavo, un aktieri dzīvojušies pa Smiļģa teātra muzeju. Tad Kārlim bijis interesants kopdarbs ar Valteru Krauzi, Janu Duļevsku un Annu Šteinu, ar kuriem kopā iestudēts humora vakars ar 16 skečiem. Pēc viņa domām, tas ir grūts žanrs, jo vienā izrādē jāsaliek 16 mazi stāstiņi.
Kārlim bijis arī bērnības sapnis: fascinējuši veikala kases aparāti, bet tagad aplis noslēdzies un viņš var strādāt ar kases aparātu, jo vingrošanas klubā, kur nav savas administratores, ir sava kase un kases aparāts. «Varbūt es negribu gluži būt pārdevējs un strādāt no rīta līdz vakaram un katru dienu, bet kaut kas mani tajā saista,» secina Kārlis.
Pēc viņa domām, katram jāprot atrast savā sirdī, uz kurieni tā velk. Tad tā vieta atradīsies, un tā būs īstā. Daudzi cilvēki diemžēl iet uz darbu, bet viņiem tas nepatīk. Bet darbs paņem no mūža diezgan lielu laiku. «Man patīk, ka mans tētis vienmēr saka: jādabū tāds darbs, lai tev gribētos no rīta uz to iet un vakarā gribas nākt mājās.» Mājai ir jābūt tai vietai, kur vienmēr atgriezties. Viņam tādas mājas ir trīs. Viena Rīgā, dzimtā – Smiltenē, bet mājas, kur viņš uzaudzis, ir Veclaicenē. Tā ir vieta, kura Kārlī ielikusi dabas mīlestību, jo tur pagājušas viņa bērnības vasaras. «Latvijā ir manas mājas, un te man ir vislabāk. Mums ir sava latviešu valoda. Šogad man bija iestudējums ar deju grupu Zelta sietiņš, un teicu: mums jābūt lepniem. Mēs esam lepni par savu zemi, tautu un valodu. Tas ir tas, kā, manuprāt, mums pietrūkst,» secina Kārlis.
Viņa dzīves moto ir: nekad nevari zināt, cik ilgi dzīvosi. Liekas, ka dzīve ir ļoti brīnišķīga, ka vajag to arī izbaudīt, uzzināt un apskatīt. Kārlim tūlīt būs 40 gadu, un viņš secina, ka latvieši tik daudz zina par Ķīnas vēsturi, Parīzi, bet maz zina par savu zemi. Bet ir tik daudz brīnišķīgu stāstu. Gluži tāpat ir ar savu dzīvi. Liekas, ka visu zini, bet izrādās, tik daudz vēl jāuzzina.
KĀRļA ANITENA pieturzīmes
