Valmieras drāmas teātra aktieris un seriāla Viņas melo labāk Roberta lomas atveidotājs Māris Bezmers ir daudzu jaunu meiteņu elks un bijušais grupas Regīna mūziķis. Drīzumā sāksies teātra sezona, kur aktierim atvēlēta loma pirmizrādē Valmierā jau 1. augustā. Plānotas arī viesizrādes Rīgā. Žurnāls Māja ciemojās pie viņa Gaujienā un interesējās, kā aktieris pavada savu vasaru.
Māris ir mīlošs tēvs un ģimenes cilvēks, kuram patīk pavadīt laiku dabā, tāpēc ar sievu Daci, kas šobrīd ir pilnas slodzes māmiņa, un abiem bērniem – Martu Adeli, kurai ir trīs gadi, un Mārci Jēkabu, kuram ir gandrīz pieci, daudz brīvā laika pavada Gaujienā, kur Daces vecākiem pieder māja un pašlaik dzīvo sievas tēvs, bet viņu pastāvīgā dzīvesvieta ir dzīvoklis Valmierā. Mājas Gaujienā jaunajai ģimenei esot ļoti īpašas, stāsta Māris, «jo tās ir manas sievas tēva mājas. Biju gan vairāk kā iebraucējs, bet nu jau likumīgs pārstāvis». Šeit lieli top viņu bērni, šeit viņi domā par nākotni, un šeit augs viņu vedēju dāvinātais ozols, kas vēl nav iesakņojies zemes dzīlēs, bet, mīlestības kopts, Daces vecāku mājās augšot liels.
Pēc kāzām mīlestība dubultā
«Mēs iepazināmies grupas Autobuss debesīs koncertā klubā Četri balti krekli. Kādus divus gadus tikāmies un meklējām ceļu viens pie otra, bet pēc tam pieteicās Mārcis, un tad nobāzējāmies uz stabilu kopdzīvi,» aktieris kavējas atmiņās. Pirmā tikšanās esot bijusi nejauša, un ir bijis skaidrs, ka kaut kāds āķītis abu starpā ir aizķēries.
«Noņemot virskārtas – aizraušanās, kaisle un tamlīdzīgi –, mīlestība ir savstarpēja cieņa, uzticēšanās un paļaušanās, atbalsts gan priekos, gan bēdās,» par savām jūtām pret Daci izsakās Māris. «Pēc kāzām mīlestība ir atdzimusi ar dubultu spēku. Brīžiem man ir tāda sajūta, ka esmu tikko kā iemīlējies.»
Aktieris spriež, ka sākotnējās mīlestības jūtas, kas ietver sevī kaisli un aizraušanos, «ilgā laika periodā grūti noturēt, bet nav neiespējami. Pie tā ir jāstrādā». Abi par to bieži runājuši un ir nolēmuši, ka «mēģināsim noturēt to sajūtu, cik ilgi iespējams. Tajā brīdī, kad liksies, ka tas zūd, vienkārši runāsim un mēģināsim to atrast pa jaunam». Vīrietis uzskata, ka ikdienas darbi, kas ietver rutīnu, var «sevī ļoti viegli iesūkt». «Kad atbraucām uz laukiem, kā ar nazi nogriezta visa romantika un nācās strādāt. Bērni, ēst, darbi, bērni, nakts, miegs. Un tad pieķer pie domas, ka pēkšņi kaut kas ir zudis. Tad pie tā atkal jāstrādā, lai tā nebūtu.»
Abi apprecējušies pirms nepilna mēneša un lēmumu pieņēmuši ātri: «Daci bildināju, viņa man teica «jā», un viss super! Pēc mēneša jau plānota lielā balle.» Abi esot atraduši sev tīkamu datumu, kas bija 4. jūlijs, un nolēmuši negaidīt. «Bija uzdevums, mērķis, laika bija maz, sakoncentrējāmies, samobilizējāmies, sadalījām pienākumus arī draugiem un izplānojām pasākumu,» notikumu attīstību apraksta aktieris. Kāzas esot pasākums ne tikai sev, bet arī ģimenei un draugiem.
Bērni mainīja dzīvi
Lai arī vienmēr vēlējies apprecēties un rūpēties par bērniem, aktieris atzīst, ka tomēr esot bijis grūti pierast pie jaunās dzīves, jo «nebija viss plānoti un nebijām gadiem domājuši par ģimeni. Viss notika citādāk, nekā es to biju iedomājies savā galvā, un neatbilda iedomātiem stereotipiem. No otras puses, mums viss parasti notiek diezgan strauji.» Māris gan atzīst, ka «tas, kas man ir šobrīd, principā ir tas, ko vienmēr esmu vēlējies, proti, ģimene un bērni. Protams, mainījās vērtības un prioritātes, bet tas pieder pie lietas.»
Vīrietis atzīst, ka aktiera profesija ar savu noslodzi vislielāko izaicinājumu sagādājot tieši ģimenei. Abi ar sievu dzīvo «brīvā režīmā, līdz ar to arī mazajiem nācās pierast pie celšanās tikai ap 10 dienā». Mārča un Martas nākšana pasaulē būtiski mainīja aktiera ikdienu. «Pirms tam dzīvoju viens, un man tas patika. Joprojām ir patīkami veltīt laiku sev, taču bērni prasa laiku. Sanāca lauzt ikdienas lietas, kas nebija viegli. Tagad, kad Mārcim ir gandrīz pieci gadi, jau pilnībā esmu pieradis un neko nenožēloju. Esmu laimīgs,» saka tētis.
Vispirms ģimene, pēc tam – darbs
Aktierim Mārim Bezmeram atvēlēts diezgan daudz lomu teātrī, un tas nozīmē, ka sezonas laikā grafiks ir saspringts. Jau šobrīd paredzams, ka «nākamā sezona teātrī būs diezgan aktīva. Vēl grūti spriest par lomu lielumu un biežumu, bet, spriežot pēc izziņotā, darbs būs visu sezonu». Lai arī aktieris uzskata, ka «tas ir katra mākslinieka sapnis – spēlēt vairākās izrādēs un daudz būt uz skatuves», tomēr domas kavējas pie tā, kā teātra dzīvi savienot ar visu pārējo: «Ģimene ir prioritāte numur viens, tikai pēc tam nāk darbs. Darbā ieliekos sevišķi pirms pirmizrādēm vai kādā intensīvākā izrāžu periodā, taču atvēlēt laiku sievai un bērniem ir īpaši nozīmīgi.»
«Mārcis to psiholoģiski izjūt visvairāk, jo viņam ar mani ir stipra saikne. Tikko sāku pa vakariem vairāk strādāt un mazāk parādīties, viņš paliek kašķīgs. Dēls jūt to, ka mazāk esmu mājās,» aktieris atzīst, ka vēlētos, kaut biežāk varētu pavadīt laiku ar ģimeni.
Jaunie vecāki vienojušies, ka svarīgi bērniem iemācīt kultūru. «Abi nāk līdzi gan uz teātri, gan koncertiem. Mums gribētos, lai viņi ne tikai sporto, bet arī mācās mūziku un vizuālo mākslu.» Mārcis un Marta esot pietiekami muzikāli, tāpēc «talantu būtu vērts attīstīt». Vakaros vecāki daudz lasa mazajiem pasakas, dzied dziesmas, jo bērni bez rituāla vairs neaizmieg. Aktieris smejas, ka «pasakas bērni izvēlas visgarākās, tāpēc mēs dažreiz aizmiegam pirmie. Jāmāca lasīt pašiem».
Bezmeru ģimenē daudz dzied – gan vecāki, gan bērni ikdienā dungo vai dzied kādu melodiju. Aktieris smaida par to, ka «bērniem šobrīd mīļākā grupa ir Bermudu divstūris, kas dažkārt publiskās vietās rada neērtas situācijas, kad viņi sāk dziedāt šīs dziesmas ar tekstiem, kurus lāgā nemaz nesaprot. Bet nu lai dzied, ko tad padarīsi.»
Vērtības, ko vēlas nodot tālāk
«Mani vecāki joprojām dzīvo kopā, kas man liekas nozīmīgi – noturēt ģimenes savienību.» Tā esot viena no galvenajām dzīves mācībām, ko Māris vēloties nodot tālāk arī saviem bērniem. «Otra nozīmīgākā vērtība pēc ģimenes ir darbs. Kad mēs ar brāli augām postpadomju laikā, mums vienkārši bija jāstrādā – dārzā visādi darbi, ogas jālasa, jārok, jālaista. Neviens mums daudz neskaidroja, kāpēc tas jādara – vienkārši jādara un viss,» dēls stāsta par saviem vecākiem un bērnības iespaidiem, kad abi ar brāli bieži vesti uz laukiem strādāt. Neesot uzdoti lieki jautājumi, jo skaidrs, ka «jāizdara konkrētas lietas, pēc kurām var baudīt pelnītu atpūtu». Bezmeru ģimenē pat esot bijuši speciāli grafiki, kuros visi četri ģimenes locekļi esot dalījuši darbus. «Es šobrīd ļoti labi jūtos un novērtēju to, ka man darīt tādas lietas nesagādā problēmas – viss ir organiski.»
Bērnu attieksme pret ēdienu mūsdienās esot citāda nekā Māra bērnībā. «Nebija tā, ka dzīvojām badā, bet nebija arī tā, ka mums bija desmitiem ēdienu, no kuriem varējām izvēlēties. Līdz ar to ir ļoti grūti noskatīties, ka šobrīd daļa ēdiena bieži tiek izmesta ārā.» Bērni esot diezgan izvēlīgi attiecībā pret ēdienu, kas jauno vīrieti nedaudz apbēdina. «Man bērnībā arī kaut kas negaršoja –sīpoli, ķiploki un tamlīdzīgas lietas. Šobrīd uz visiem stūriem kaut ko piedāvā, bērni izvēlas sev tīkamāko. Tādā ziņā jau nevar pārmest,» atzīst Mārča un Martas tētis.
Vēl daudz sapņu, ko realizēt
Māris savulaik bijis mūziķis, spēlējis grupā Regīna, kur esot pašam paticis, jo «vienkārši jutos brīvi. Spēlējām to, kas pašiem patīk». Šobrīd netiekot atmestas cerības kādā brīdī atkal tam pievērsties. «Ik pa laikam iedomājos, ka varētu spēlēt kādā grupā. Tikko ar Daci bijām festivālā Positivus, kur vērojām dažādas alternatīvās, mazās grupiņas, un man arī tā gribētos. Visas šīs domas atduras pret to, ka nepietiek laika.»
«Patīk un gribas dauzīties, tāpēc noteikti nevēlos spēlēt akadēmisko mūziku, bet gan kaut ko roķīgu,» aktieris dalās domās par mūziku. «Priecājos par katru izrādi, kad jāapgūst jauns instruments, jo es labprāt apgūtu visus uz pasaules iespējamos instrumentus. Diemžēl pietrūkst gan motivācijas, gan laika.» Savulaik izrādei Ziema zem galda Valmieras drāmas teātrī esot bijusi jāapgūst ukulele, kas «ir līdzīga ģitārai, tomēr ir dažas nianses, kas atšķiras. Mācīšanās man sagādāja lielu prieku».
Ja nedarbotos teātrī, Māris tāpat būtu aizņemts, jo interešu un ideju sevis attīstībai esot atliku likām. «Teātris ir darbs, un man tas patīk. Tomēr vēlētos arī daudz ko citu darīt, kam šobrīd neatliek laika. Mani interesē režija.» Aktieris ir organizējis dažādus pasākumus, piemēram, Valmieras Muzeju nakti, taču interešu lokā ir izrāžu režija. Tas gan nozīmētu teātra pamešanu, mainot tagadējo darbu pret režiju. «Man patīk turēt roku uz pulsa visam, kas notiek. Režijā piesaista tas, ka ir vīzija, uz kuras realizāciju jādodas. Ja noturies uz sava ceļa ar sākotnējo vīziju, tad ir milzīgs gandarījums. Lai to sāktu darīt, man kardināli jāatmet esošā profesija. Stundu dienā ir tikai tik, cik ir, un tas nav savienojams.» Māris atzīst, ka sevi šaustot, jo «gribas visu paspēt, bet ne laika, ne spēka nepietiek».
Uz mazām lomām neiespringst
Augusta sākumā Valmieras drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvos Ineses Mičules izrāde Eņģeļa kreisais spārns, kur arī Mārim ir atvēlēta loma. Tā gan nav galvenā, tomēr prasa darbu. Lielās lomas aktierim paņemot daudz laika, kas ietver iedziļināšanos tēla būtībā un tā kontekstā attiecībā pret citiem varoņiem, savukārt otrā un trešā plāna lomas vairāk kalpo tādēļ, lai attaisnotu galvenās. «Mazākas lomas ir vairāk tehnisks darbs. Protams, tiek ielikta enerģija, tomēr, ja ir jāpāriet pāri skatuvei un jāpasaka trīs teikumi, lieki ir pirms tam pusdienu iedziļināties tā tēla būtībā, vienkārši sakoncentrējies un profesionāli un godīgi izdari savu darbu.»
«Neesmu viens no tiem, kas lomas laiž caur sevi. Man vairāk patīk sākumā visu praktiski un tehniski uzbūvēt. Tad, kad jau tas tēls ir uzbūvēts un es viņā jūtos organiski, tad arī viss notiek dabiskāk,» iespaidos dalās Māris, kurš arī atzīstas, ka tekstus ne visai labi atceroties, kas bieži vien sadusmojot režisorus. «Tādos brīžos es improvizēju, tāpēc man arī ir grūti iemācīties dzeju,» smejas aktieris.
Papildu enerģija
Mārim bērnībā neesot bijuši mājdzīvnieki, līdz ar to lēmums par suni nav viņa ideja: «Vecāki par dzīvniekiem īsti nevēlējās uzņemties atbildību, līdz ar to arī mums, bērniem, to toleranti atteica. Savukārt sievai dzīvnieki ir bijuši visu mūžu.» Sākotnēji abi vēlējušies iegādāties kaķi, jo «ar to ir mazāka ņemšanās, viņš ir vairāk pats par sevi», taču izrādās, ka daļai ģimenes pret kaķi ir alerģija. «Sievai gribējās pavisam maziņu, savukārt man – mazliet lielāku suni. Tā pie mums šogad nonāca Roda.» Šķirne esot izvēlēta pavisam nejauši, un gan jaunā pāra mazais, brūnais sunītis Roda, gan pie Daces tēva esošā Čika nav nekādi smalkie suņi. «Abām ir tādas kā pusšķirnes, toties dzīvespriecīgas bez gala.» Aktieris smejas, ka «nepietiek ar to, ka mēs visi ģimenē esam diezgan alerģiski, dabūjām arī suni tādu, un tagad Rodai ir speciāla diēta».
«Dzīvnieks ģimenē ienes enerģiju. Bērniem tas arī ir papildu prieks. Īpaši Roda, kura nespēj uz vietas nostāvēt. Viņa ir mierīga tikai tad, kad nolūst,» par mazāko sunīti stāsta Māris. «Mēs vēlējāmies, lai Roda dzīvo iekšā, lai nebūtu daudz klapatu. Taču viņa katru rītu vēlas doties pastaigā,» vīrietis stāsta, ka ar šausmām gaidot ziemu, kad būs no rītiem jāiet ar sunīti ārā.
Lauku mājās esot apmēram 40 bišu saimes, kuras visu savu mūžu kopis Daces tēvs, taču pagājušajā vasarā iesaistījies arī Māris ar sievu un viņas brāli un māsu kopā ar ģimenēm, jo «te ir tik daudz to darbu, ka jāpalīdz. Pēdējos divus trīs gadus Gaujienā sanāk daudz uzturēties un ieguldīt enerģiju, darbu un laiku. Daces tēvam, kurš mājās dzīvo viens, pasliktinājās veselība, un līdz ar to mums uz laiku nācās pārņemt darbus – ar bitēm, zāles pļaušanu, ogu lasīšanu, siltumnīcas iekopšanu un tamlīdzīgi.» Šobrīd gan mājas saimnieks esot atguvis veselību un pats spēj iesaistīties bišu kopšanā. Jaunais pāris aktīvi kopj dārzu, šogad esot iestādījuši ābelītes. Siltumnīcā aug tomāti un citi labumi. Bet ģimenes dārzā visvērtīgākais būšot uz kāzām dāvinātais vedēju ozols, kuru abi drīzumā iestādīs.
Savukārt jaunā vīrieša vecāku māja atrodas Tukuma rajonā, kur «mazāk darba, bet vairāk – atpūtas. Arī turp bieži vien braucam ar sievu un bērniem padzīvoties.
