Hokeja kluba Rīgas Dinamo tehniskais direktors un TV raidījuma Superbingo vadītājs Armands Simsons ir saimnieks 11 mēnešus vecam Velsas korgija pembroka šķirnes sunim Mikijam. Enerģija – tā vislabāk raksturo Simsonu ģimenes mīluli.
Armands zina, cik nozīmīgi ir uzaugt kopā ar mājdzīvniekiem. Viņam bērnībā bija vairāki kaķi un suņi, kuri ne tikai ikdienu padarīja krāsaināku, bet arī iemācīja svarīgas dzīves vērtības. «Uzskatu, ka, ja var atļauties un ir tādas iespējas, bērniem jāaug starp dzīvniekiem, mīlestības un pienākuma apziņas dēļ,» pārliecināti pauž Armands. Viņam pašam ir trīs meitas, kas ir iemesls, kāpēc ģimene pieņēma lēmumu par suni.
Beidzot puika
Par korgijiem Armands uzzināja, pateicoties kaimiņam, bijušajam Latvijas junioru hokeja izlases vārtsargam Artūram Dzelzim. «Viņam ir korgijs Vilis, un manas meitenes pagājušajā vasarā diezgan bieži gāja ciemos spēlēties. Pirms tam par tādu šķirni mēs nebijām ne dzirdējuši, ne to redzējuši, bet tad iepatikās un nopietni sākām domāt par iespēju pašiem pie tāda suņuka tikt.»
Izlemjot uzņemties rūpes par suni, korgija saimnieks stāsta, ka esot bijis svarīgi, lai ģimenes dzīvesveids būtu pieņemams četrkājainajam draugam. «Mēs skatījāmies visos iespējamajos interneta portālos aprakstus par korgiju šķirni, jo bija nozīmīgi rast atbildes uz jautājumiem, vai viņš labi sadzīvo ar ģimeni, vai viņam ir komfortabli dzīvot istabā, vai patīk ceļot ar mašīnu un citu. Visas mūsu ģimenes vēlmes un dzīvošanas stils sakrita ar to, kādu korgijs varēja pieņemt,» saka Armands.
Sameklējuši audzētavu, Simsoni nolēma vienkārši aizbraukt paskatīties, bet, kā teica Armands, ja brauc skatīties, tad iznākums skaidrs – būs kāds jāņem. Varētu šķist, ka izvēlēties no astoņiem kucēniem to īsto ir grūti, bet ne Mikija gadījumā, jo par labu viņam liecināja pilnīgi viss. «Suņu mammai metienā bija astoņi kucēni – piecas meitenes un trīs puikas. Mēs jau bijām izvēlējušies puiku, ņemot vērā, ka mums mājās ir tikai un vienīgi meitenes,» neslēpdams prieku, ka beidzot mājās ir vēl kāds vīriešu kārtas pārstāvis, stāsta Armands. Kad bija jāizvēlas vairs tikai starp trīs korgijiem, sākumā tas šķitis neiespējami. «Kā var izvēlēties, kad trīs mazi spalvu kušķi skatās tev virsū,» viņš retoriski jautā. «Bet izvēle radās pati no sevis, proti, atklājās, ka viņi ir dzimuši manas sievas dzimšanas dienā, tajā brīdī vienu suni rokās turēja audzētavas saimniece Dace, otru kucēnu – es, bet trešo, kurš bija Mikijs, mana sieva Iveta. Vēl interesanti ir tas, ka korgijiem parasti raksturīgi būt divkrāsainiem – rudi baltiem, bet mūsējais ir vēl arī melns. Tāds rets izņēmums,» par faktoriem, kas liecināja par labu Mikijam, atminas Armands.
Sākumā Simsonu ģimene bija pārliecināta, ka savam mīlulim dos vārdu Brunis, bet palika pie iepriekšējās saimnieces izdomātā – Mikija. Pilnais vārds Armanda, Ivetas, Patrīcijas, Eimijas un Heidijas mīlulim ir Mickey from mouse house (tulk. Mikijs no peļu mājas). «Audzētavas saimniece pastāstīja, ka katram sunim vajadzīgs vārds un piebilde, no kurienes viņš ir, lai nesapārotu divus no viena metiena.»
Košana papēžos
Gan pēc papīriem, gan sajūtām, auguma ziņā mazā, bet enerģijas pilnā Mikija saimnieka funkcijas uzņemas Armands, kurš zina par Velsas korgijiem pembrokiem interesantas lietas. «Šie šķirnes suņi savā būtībā ir lopu gani, un viņu ķermeņu uzbūve tieši tam ir pakārtota. Respektīvi, kad korgijs gana lopus, viņš kož tiem papēžos. Savukārt lopi sper pretī ar pakaļkājām, bet auguma priekšrocības dēļ netrāpa saviem ganītājiem.» Interesanti, ka tikai Armanda bikses mēdz ciest no Mikija knābšanas. «Es acīmredzot esmu lielākais lops, kuru viņš gana. Neesam ar sievu ievērojuši, ka vēl kādam tā darītu. Tā sveicinot un izrādot uzmanību, man visi džinsi ir sakosti,» smejoties saka saimnieks, kura korgijs attiecībās ar citiem ir draudzīgs un komunikabls. Arī ar kaķeni Fēbi, kura mēdz sadot reizēs, kad korgija šķirnes suns pārkāpj robežas. «Pašā sākumā vecuma starpība darīja savu. Vienam gribējās nepārtraukti skraidīt un dauzīties, bet kaķenei tikai gulēt un paēst. Viņš pāris reizes ir dabūjis ar ķepu pa purnu, kad atļaujas par daudz, bet tagad sadzīvo labi.»
Labāk lai kārtīgs ģimenes loceklis
Ne tikai pēc izskata, bet arī pēc rakstura Mikijs atgādina mazu, viltīgu lapsēnu. Vaicājot, kā ir ar klausīšanu, Armands atzīst, ka viņam nepatīk dresēt. «Mēs divas reizes bijām aizgājuši pie trenera, kurš teica, ka sunim jāsaprot – viņš nav pie viena galda, bet zem galda, vai, piemēram, glaudīs tad, kad cilvēks to gribēs, nevis suns.» Korgija īpašnieks saprot, ka no kinologa tas skanot pareizi, bet Mikijs taču esot viens no Simsoniem, viens no savējiem. «Mēs esam ar žēlīgām, ne tik stingrām sirdīm, kādai varbūt ir jābūt, kad sāc trenēt dzīvnieku. Uzskatām, ka viņš un kaķene Fēbe tiešām ir mūsu ģimenes locekļi ar no tā izrietošajām sekām, un, ja mēs varam viņus palutināt, tad to arī darām,» neslēpj Armands. Līdzīgs stāsts ir par izstādēm, vienreiz tur bijuši, sapratuši – tas nav domāts viņiem. «Labāk lai suns ir kārtīgs ģimenes loceklis nekā snobiskais čalis, kurš izrāda sevi izstādēs,» uzskata Mikija saimnieks.
Prātīgi ar ēdienu
Maziem suņiem ir tieksme ātri apvelties, tāpēc ļoti jāseko līdzi, ko un cik daudz dod ēst. «Mikijs regulāri trīs reizes dienā ēd profesionālo sauso barību, ne vairāk, ne mazāk. Citreiz arī kādu našķīti dabū – svaigu vistas vai tītara gaļas fileju vai arī kādu zivi, bet ar lutināšanu cenšamies neaizrauties.» Ar ēšanu esot saistīti lielākie nedarbi, ko sastrādājis trīskrāsainais korgijs. «Mums bija ugunskristības jau burtiski pirmajā nedēļā – pēkšņi viņš palika tik vārgs un neizrādīja nekādu interesi par ēdienu, un mēs nevarējām saprast, kas notiek. Aizvedu pie veterinārārsta, un izrādījās, ka zarniņas noštopējušās, jo bija saēdies vannas istabas paklāja garos sarus,» nepatīkamajā pārdzīvojumā dalās Armands. Vēl kādu citu reizi suns ar raksturiņu, paliekot viens mājās, pamanījies tikt klāt ēdiena lielajai pakai. Esot tā saēdies barību, ka pārvērties par piepūstu balonu.
Īsts Simsons
Mikijs var lepoties gan ar savu trīskrāsu kažoku, gan ar garo un biezo spalvu, jo parasti korgiji esot īsspalvaini. Kažoka kopšana prasa savu, tāpat kā visi citi pienākumi, kuri Simsonu mājās ir sadalīti. «Vecākajai meitai Patrīcijai ir jāseko līdzi, lai Mikijam vienmēr bļodiņā būtu dzert un ēst. Tāpat vecākajām meitām pirms skolas un dārziņa Mikijs jāizved pastaigā.» Armands atzīst, ka ne vienmēr pienākumu pildīšana notiek bez mudināšanas. «Bērni no sākuma sola visu – ies rītā un vakarā staigāt, bet, kad pienāk reāla darīšana, tad viena uz otru skatās un čikājas – akmens, šķēres, papīrīts, kura tad šodien ies ārā.» Armands pats ir atbildīgs par mazgāšanu. «Pirmās reizes bija pamatīga panika, bet tagad suns saprot, kas ir vanna, un mierīgi ļaujas. Kad žāvēju ar fēnu, tad guļ ar paceltām ķepām gaisā, un viss ir forši,» mazu ainu no Simsonu ikdienas dzīves iezīmē Armands.
Mikijs ir īsts Simsons – aktīvs un enerģijas pilns, un tāpat kā Simsonu ģimenei viņam katru nedēļas nogali patīk gan doties izbraucienos ar automašīnu, gan fotografēties. «Viņš uzreiz bija kā savējais ģimenē. Viens no mums,» lepni ar smaidu sejā atzīst Mikija saimnieks.
