Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Māja

Spēka taka – Latvju zīmju vēstījums

SENAIS MARIJAS PARKS. Kādreiz šis bija liels muižas parku masīvs, tagad – Spārītes un Emzes parks. Marijas parku barons Henrihs fon Volfs veltīja savai skaistajai sievai. Parkos ir trīs dīķi, no kuriem vienu sauc par Svētezeru, kas bija barona dāvana sievai dzimšanas dienā. Kad barona sieva nomirusi, izrakts Asaru ezeriņš, kurā ir asaras formas sala © F64

Gulbene savus svētkus svin tāpat kā senāk latvieši kāzas – četras dienas. Šovasar pilsētas svētki ilga no 23. līdz 26. jūlijam. Pilsētas svētki ir laiks, kad ne tikai gulbenieši, bet galvenokārt viņu viesi var iepazīt Gulbeni. Iespējams, daudzi nebūs nokļuvuši Spārītes parkā, kur iekārtota Latvju zīmju vēstījuma taka.

Uz Latvju zīmju vēstījuma taku vispirms jādodas iepazīties, saka medicīnas doktore Inta Paeglīte, kura kā konsultante piedalījās tās izveidē. Pēc tam var atrast sev tuvāko un meklēt zīmju dziļāko jēgu. Sajust to.

Heinriha mīlas velte Marisai

Vispirms nepieciešams neliels ekskurss vēsturē. Senāk šajā Gulbenes teritorijā bija tikai viens parks – Marijas vārdā nosaukts. Barons Johans Gotlībs fon Volfs nopirka Vecgulbenes muižu, un viņa mazdēls Heinrihs fon Volfs 19. gadsimta beigās sāka veidot parku, kurā ierīkoja mākslīgus dīķus ar saliņām, tiltiņus, uzstādīja skulptūras un iekopa eksotiskus augus. Šī bija skaista dāvana viņa daiļavai sievai – itālietei Marijai jeb Marisai.

Savukārt Svētais ezers, kas atrodas parkā, bija barona dāvana sievai dzimšanas dienā. Tā vidū bija izveidota viena lielāka sala, apkārt sešas mazākas. Visās salās atradās skulptūras, mazajās salās bija novietoti akmeņi ar baroneses vārda burtiem.

Pagājušā gadsimta sākumā Vecgulbenes Marijas parku sadalīja starp Zemkopības ministriju un Gulbenes pilsētu, un viena parka vietā tapa divi – Emzes un Spārītes. Nedaudz vairāk nekā 40 hektāru plašais Spārītes parks ir ieguvis vietējas nozīmes dabas pieminekļa statusu. Līdz mūsdienām abos parkos ir saglabājušās 79 koku un krūmu sugas un dīķi.

Zīmju pētniece noskenē vietu

Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centra direktore Iveta Kovtuņenko atceras, ka bijušais Gulbenes pilsētas pārvaldnieks Osvalds Lucāns esot «saindējis» ar ieceri atjaunot Spārītes parku. Liekot galvas kopā, radusies ideja veidot kaut ko saistībā ar latvisko dzīves ziņu. Kāpēc lai tā nebūtu latvju zīmju taka? Iveta Kovtuņenko piedalījusies vienā no Latvijas Lauku sieviešu apvienības pasākumiem, kurā dzirdējusi Intas Paeglītes stāstījumu par latvju zīmēm. Bijis interesanti uzzināt, kā zīmes mainījušās gadsimtu gaitā, tāpēc uzrunājusi latvju zīmju pētnieci, un viņa piekritusi atbraukt uz Gulbeni.

Inta Paeglīte stāsta: «Kad pirmo reizi aizbraucām uz Spārītes parku, bija skaidrs, ka šajā vietā pirms vācu iekārtotā parka bijis kas cits – daudz, daudz senāks. Tās senās pēdas vietas enerģētikā bija samanāmas.» Viņa brauca vairākas reizes, gluži vai iztaustīja parku, izstaigāja, sajuta vietas enerģētiku un tikai tad izlēma, kādas zīmes, kādā secībā un kurā vietā uzstādāmas. Arī to, kādas dainas šai vietai atbilstošākās. Par to, ka parkam jābūt, šaubu nebijis. «Tas nozīmēja, ka šeit jāveido parks, ievērojot to, kas senatnē bija ielikts,» atzīst zīmju pētniece.

Sapulcētas ap Svēto ezeru

Taka sastāv no 18 latvju zīmēm, kas izvietotas ap Svēto ezeru. Zīmju meklētāji atradīs gan ļoti zināmas zīmes, gan tādas, kuru atveids pārsteigs. Zīmes pēc mākslinieka Ivara Vecāna ieceres darinātas no ozolkoka, un pie tām ir pievienots skaidrojošs apraksts par katras zīmes simboliku un funkcijām. Īss un kodolīgs, bet plašāka nozīme jārod pašam. Parkā nevar izvietot apjomīgu informāciju. Informatīvu bukletu ar zīmju skaidrojumiem, atbilstošām dainām un takas izvietojuma karti iespējams saņemt Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrā (Ābeļu iela 2, Gulbene). No pieredzes: vispirms ieteicams paņemt bukletu un tikai pēc tam doties pastaigā pa zīmju taku. Tas kalpos par ceļvedi ne tikai zīmju secībai, bet arī atklās, kuru dainu Inta Paeglīte sameklējusi kā visatbilstošāko vietai un zīmei.

Mājas gide bija Iveta Kovtuņenko. Viņa iesaka pieskarties ozolkokā grieztajām zīmēm. Tās izvietotas dažādos attālumos cita no citas, jo atšķirīgs ir zīmju enerģētiskais lauks. Kāds tikai pieskaroties, citi zīmes pat apkampjot. Katru gadu pastaigu taka tiek labiekārtota pašvaldības iespēju robežās. Uzstādīti soliņi, izveidota elektrovilcieniņa pietura. Tomēr dabiskā vide netiks nofrizēta – ikkatrs zāles laukumiņš nebūs nopļauts līdz ar zemi. Vietām augiem atļauts augt tā, kā tiem tīk. Un tā arī palikšot.

Iveta Kovtuņenko priecājas, ka Latvijas iedzīvotāji pamanījuši 2012. gadā izveidoto zīmju taku. Nu jau zvanot no Rēzeknes, Preiļiem, Saldus un taujājot, kā atrast Spārītes parku. Parkā iegriežas dažādi ļaudis, bet zīmes netiek bojātas. «Laikam tās atraisa cilvēkos visu to labāko, bet tos, kam ļauni nodomi, atgrūž,» prāto mūsu gide. «Es pati gūstu šeit spēku. Ir bijuši cilvēki, kuri iebilst, ka tādas zīmes nav, tā nav pareizi uzzīmēta. Tad prasām Intai, un viņa izskaidro.»

Senās, mūsējās un svešās

Intu Paeglīti iebildēji nemulsina. Viņai ir ko pateikt: «Jāņem vērā, ka zīmes gadsimtu gaitā dažādu faktoru ietekmē ir mainītas, tādēļ latvju zīmes un latviešu zīmes mēdz atšķirties. Līdzīgi ir ar dainām un tautas dziesmām. Kad lasu, ka spēcīgo Mārteņa zīmi sauc par Krupīti, man ļoti nepatīk. Ozola zīmi mēs dēvējam arī par Grodu zīmi. Nosaukumi ir mainījušies, mainījies zīmju izskats, un nākušas klāt svešas zīmes. Kad veidojām šo taku Gulbenē, man jautāja, vai Auseklītis būšot? Teicu – nē, nebūs, tas nav mūsējais, bet būs Dzirnavas. Tā ir līdzīga Auseklītim, tomēr cita zīme. Nereti cilvēki jauc šīs lietas.»

Inta Paeglīte latvju zīmes, to nozīmi un transformācijas ir pētījusi no aizseniem laikiem un izmanto dažādus avotus. «Lai saprastu zīmju senākās nozīmes, nevar lasīt materiālus tikai latviešu valodā, ir jāpastudē simbolika, jālasa angļu un citās valodās pieejamā literatūra. Piemēram, tautas dziesmas jaunākas, bet dainas – senākas, tāpēc rada specifisku vibrāciju no enerģētikas viedokļa. Ir daudz tautas dziesmu, kas radušās pirms 200, 300 un tikai 100 gadiem. Jāprot atšķirt. Tās nav dainas. Tāpat arī ar zīmēm. Bija svarīgi saprast, kas bijis šeit, Gulbenē, parkā, tāpēc šīs zīmes nesapas ar to, kā daža laba no tām tiek traktēta šodien. Nereti Māras zīmi traktē kā Dieva zīmi un vēl saliek trīs aplīšus pa virsu. Un tad jādomā, kas tas ir.»

Zīmju pētniece uzsver, ka zīmēm jāatbilst konkrētajai vietai, jo tai piemīt unikāla enerģētika. Tāpēc zīmes nedrīkst uzstādīt kā pagadās. Zīmei jābūt rezonansē ar vietu, lai cilvēkos radītu labsajūtu. Un ja vēl sameklē vietai un zīmei atbilstošāko dainu… Piemēram, Gulbenē Dzirnavu zīme atšķiras no Zemgales dzirnavām. Visbiežāk atšķiroties Austras koks, Ugunskrusts, Dzirnavas un Kodols.

Īstā zīme pareizajā vietā

Ja pareizās zīmes ir īstajā vietā, tad tās pastiprina vietas enerģētiku vai, ja nepieciešams, to neitralizē. «Esmu racionāls cilvēks, saku, ka šī ir tīra fizika, varbūt ne vidusskolas līmeņa, bet augstāka. Taču tā nav mistika. Es runāju par konkrētas vietas enerģijas plūsmām, par to enerģiju, kas atrodas cilvēkā. Zīmes un dainas iedarbojas uz šo enerģētiku. Man palīdz mediķa zināšanas, jo neesam tikai fiziskais ķermenis. Ir cilvēki, kuri ļoti ātri sajūt enerģētiskās plūsmas un to, kā palīdz senču zīmes. Dainas nav švakākas par mantrām, tās ir pat ļoti iedarbīgas. Mūsu iekšējā būtība atbilst dainām. Tāpēc jāvērtē pašiem, kas der – ja visi noņemas ar jogu vai krāso mandalas, vai mums arī to vajag? Pašlaik piedāvā visu ko, tikai ne savējo. Kāpēc ne savējo? Ja pareizi lietojam savējo, tā spēks ir milzīgs,» drošina Inta Paeglīte.

Kā atrast savējo? Zīmju pētniece iesaka ielūkoties mammas vai vecāsmammas skapī un sameklēt cimdus vai austas segas. Kuras zīmes visbiežāk atkārtojas? Ir dzimtas, kurās uzreiz pamanāms, ka adījumos vai audumos izmantota galvenokārt Ozola zīme, Dārziņš vai Dzirnavas. Savu zīmi var meklēt, arī izvēloties trīs zīmes. Pēc sajūtām. Tās nemelo.

Intas Peglītes padomi tiem, kas sāk darboties ar zīmēm un dainām:

Atcerieties, ka ne visas garīgās prakses, ko šobrīd iesaka, ir derīgas ikvienam, tāpēc nevajadzētu jaukt dažādu tautu praktizētas lietas. Atrodiet sev piemērotāko un nodarbojieties ar to!

Izejiet taku un atrodiet vispirms to zīmi un dainu, kura jūs uzrunā, kuru izjūtat. Ar to arī sāciet – zīmi lietojiet ikdienā un skaitiet dainu.

Dainas, kuras atbilst Spārītes parkā izvietotajām zīmēm, vislabāk ir skaitīt deviņas vai trejdeviņas (27) reizes vismaz reizi dienā. Skaitot nevajag apstāties.

Centieties saprast, kas mainās jūsu dzīvē, kādā veidā mainās.Pēc tam atrodiet nākamās zīmes un darbojieties ar tām un atbilstošajām dainām. Zīmes var arī izšūt, ieteicams, uz lina auduma. Lai izdodas!