«Ja man būtu iespēja, tagad uz skatuves nekāptu. Gribu pilnasinīgi uzkāpt uz operas skatuves, tāpēc man pašlaik vajadzētu sēdēt mūzikas klasē un no rīta līdz vakaram mācīties dziedāt,» smejas dziedātājs Juris Jope, kurš šā gada laikā vairāk nekā iepriekš pietuvinājies sapnim par operu un jau nākamajā sezonā klausītājus sagaidīs uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.
«Šogad mēģināju atrast vidusceļu, lai varētu pelnīt naudu, bet saglabāju mērķi attīstīties vokāli,» saka dziedātājs, kurš vairakkārt uzsver, ka naudu teātrī nopelnīt nav iespējams, tādēļ daudzi aktieri piekrīt dalībai paralēlos projektos ārpus teātra. Arī viņš. «Meklēju fondus un sponsorus, kas varētu atvieglot manu ceļu uz attīstību. Pagaidām ir uzsāktas sarunas, un ceru, ka tās vainagosies panākumiem.»
Vēl ir laiks
Juris atzīst, ka raugās uz starptautisku karjeru operā, bet līdz tam, kā viņš pats saka, vēl ir laiks. «Man ir 26 gadi. Operā ar nopietnām pirmā plāna lomām manai balss kārtai vajadzētu uzstāties no 30 gadiem, kad sasniegts vokālais briedums. Dramatiskiem tenoriem ir necilvēcīga balss kārta, tāpēc pie nepareizas vokālās tehnikas bāzes viņu karjera uz skatuves var būt īsa vai nebūt nemaz. Viss ir jādara pamazām. Loģiski, ka tagad gribētu dziedāt Hermani no Pīķa dāmas vai Rūdolfu Bohēmā, bet to darīt ir pāragri. Es soli pa solim eju, lai varētu nodziedāt tenora pirmā plāna lomu uz Latvijas vai citas valsts operas skatuves.»
Dziedātājs salīdzina sevi četru gadu šķērsgriezumā – no laika, kad sāka strādāt Latvijas Nacionālajā teātrī, līdz tagadnei. «Man joprojām piemīt mērķtiecība un raksturs. Nemitīga cīņa ar sevi un saviem dēmoniem. Nekad nedomāju, ka reiz dzīvē citēšu Eirovīzijas dziesmu, bet šā gada uzvarētāja dziesmas piedziedājuma teksts zviedra izpildījumā man lika aizdomāties, jo raksturo mūsdienu cilvēku, kas var sasniegt visu, ko vēlas, ja viņam ir veselība. We are the heroes of our time, but we’re dancing with the demons in our minds, kas nozīmē, ka varam būt sava laika varoņi, bet dejojam ar dēmoniem mūsu galvās,» viņš citē. «Man nemitīgi notiek cīņa ar sevi – gan ar slinkuma pārvarēšanu, gan ar blakus lietām, kas traucē attīstībai. Sakostiem zobiem, bet vokālistam jāsēž no rīta līdz vakaram, lai arī pārlieka centība aptumšo prātu, kā teikusi mana pirmā vokālā pedagoģe Anita Garanča. Lai gan strādāt katru dienu negribas, kvalitāte ar darbu ir jāceļ. Kas no tā sanāks pēc četriem gadiem, ja nosprauž mērķi, ka 30 gados jākāpj uz lielās operas skatuves, redzēs. To radīs laiks un veiksme.»
Liktenīgā tikšanās
«Mana degsme ir pret mūziku. Kopš sāku mācīties Kultūras akadēmijā, tā visu laiku bijusi man līdzās – teātrī, mācoties pie Anitas Garančas aktieru skolā, vai liktenīgās satikšanās brīdī ar Raimondu Paulu. Ilgu laiku man ar viņu bija iespēja sadarboties, esam izveidojuši vairākas kopīgas koncertprogrammas. Viņš man daudz devis ne tikai mūzikas lauciņā, bet arī kā cilvēkam, un manās acīs Raimonds Pauls ir simpātiska un liela personība. Viņš ir vienkāršs un tajā pašā laikā vieds. Arī kā skatuves partneris ir ideāls, no viņa var tikai mācīties,» ar atzinīgiem vārdiem, kas veltīti maestro, neskopojas topošais operdziedātājs. Ko Juris var pateikt par maestro tādu, ko nezina lielākā daļa latviešu? «Lai gan radio dzirdamas viņa ziņģes, sirdī viņš ir džezists. Kad braucam mājās no koncertiem, viņš mašīnā vienmēr atskaņo vecos džeza ierakstus. Viņš pats teic, ka tagad nevar nospēlēt tik virtuozi kā jaunībā, bet izjūta ir saglabājusies.» Vaicāts, ko aizguvis no Raimonda Paula, Juris uzteic komponista humora izjūtu. «Varbūt esmu izmantojis kādu viņa joku,» viņš smejas, «jo viņam patīk jokot un ar gaumi iznest cauri.» Lai radītu priekšstatu par maestro gaumīgo iznešanu cauri, Juris atminas gadījumu, kas piedzīvots Ādažu Kultūras centrā koncertprogrammas Vēja ziedi ietvaros. «Man un Madarai Botmanei, ar ko uzstājos, neviens nepateica, cikos precīzi sāksies koncerts. Izejot no grimētavas, dzirdēju, ka skan ievada mūzika. Raimondam Paulam vajadzēja nospēlēt pirmo gabalu un sākt spēlēt ievadu, kura laikā man un Madarai bija jāiziet uz skatuves, bet mēs nokavējām. Kad dziedājām pēdējo dziesmu – Upē naktī pīles kliedz, viņš pirms pāris pēdējām taktīm savāca notis un aizgāja projām. Dziedājām Tas nekas, ak, tas tik tā, tas tik tādā klusumā, kad viņš paņēma notis un aizgāja projām un mēs palikām klusumā, izdziedot pēdējo rindu Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc. Klausītāji zālē smējās, jo, manuprāt, varēja just, ka mēs sākumā nokavējām.»
Ārpus stereotipiem
Juris uzskata, ka par radošas jomas pārstāvjiem ir konkrēti stereotipi – par to, kā viņiem jāizskatās, jāģērbjas, jāuzvedas un kas jāinteresē. Viņš, kas pats nav tipisks mākslinieks, jo reiz vēlējies kļūt par datorinženieri, zina saukt arī citus spilgtus piemērus, kas noliedz stereotipizēto apgalvojumu. «Kursabiedrs Rihards Jakovels man arī šķita 100% basketbolists, bet tagad ir Valmieras teātra aktieris. Viņš atnāca mācīties kā garš, muskuļots džeks, kuru nekad nevarēja redzēt, satinušos šallēs un ģērbušos ekstravagantās drēbēs, kā pieņemts domāt par māksliniekiem. Bet viņam ir savas kvalitātes, un viņš tās pierādījis diplomdarbos un spēlējot labas lomas izrādēs,» Juris zina stāstīt. «Teātrim ir nepieciešami neparasti un interesanti cilvēki ar savu odziņu.» Atceroties paša pieņemto lēmumu, kad atmeta ar roku studijām datorinženierijā Liepājas universitātē un datorprogrammēšanu Rīgas Tehniskajā universitātē, Juris saka: «Mans gadījums raksturo, cik jaunam cilvēkam grūti izvēlēties, par ko kļūt.» Līdz vidusskolas beigšanai viņš septiņus gadus spēlēja handbolu (gribēja iestāties Murjāņu pamatskolā, lai turpinātu apgūt sporta spēli), aizrāvās ar datorspēlēm, tādēļ gribēja izzināt tuvāk tehniskās lietas.
Pašlaik, apņēmīgi tuvojoties definētajiem mērķiem, Juris ir aizdomājies par savu veselību un sauc to par savu šā dzīves perioda aktuālāko jautājumu, jo: «Esmu sapratis, ka, runājot par augstākas latiņas sasniegšanu, tenoram ir jābūt izcilā fiziskā formā. Ir jāsporto, ir jādomā par pareizu uzturu, jālieto daudz šķidruma. Ja iepriekš nekad nedomāju par ar veselību saistītiem jautājumiem, jo man tā ir laba, pēdējā laikā uzmanību šim jautājumam pievēršu.» Juris sporto daudz – spēlē basketbolu, volejbolu, futbolu, bet tuvākajā laikā vēlas sākt peldēt, jo nodarbe ir īpaši piemērota dziedātājiem un pūšamo instrumentu spēlētājiem. «Es vairāk sāku sevi mīlēt – domāju par miegu, par dienā izlietoto šķidruma daudzumu. Nelietoju uztura bagātinātājus, bet domāju par produktiem, ko apēdu. Nekad neatteikšos no gaļas, bet uzlikt uz šķīvja ar vitamīniem bagātu dārzeni ir svarīgi. Cilvēki pēc 40 gadu vecuma vairāk par to domā, bet labāk sākt laikus, lai saglabātu savu jaunības, emocionālo un fizisko spēku.»
Liels solis
Paralēli darbam, Juris apmeklē vokālās nodarbības pie Latvijas Nacionālās operas vadošā bassbaritona Krišjāņa Norveļa un Algirdas Janutas Viļņā. Jura mērķis ir attīstīties kā dramatiskajam tenoram. «Man ir definēti nākotnes plāni, un pirmo nopietno lomu gribētu spēlēt Ļenski izrādē Oņegins. Piedāvāšu savu kandidatūru Nacionālajā operā, jo pēc pusotras sezonas Rēzija Kalniņa režisēs iestudējumu ar Čaikovska mūziku, un, manuprāt, Ļenska loma un viņa izdziedātās ārijas ir skaistas.»
Juris pašlaik apņēmies nepiekrist jauniem teātra iestudējumiem un spēlēt tikai repertuāra izrādes, jo saņēmis piedāvājumu pierādīt sevi kā jauno vokālistu un piedalīties Latvijas Nacionālās operas iestudējumos nākamajā sezonā. Pērn viņš spēlēja nelielu lomu Ināras Sluckas režisētajā Džakomo Pučīni operā Manona Lesko, bet jau septembrī iejutīsies Nekaunīgā Zvirbuļa tēlā Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes atjaunotajā iestudējumā bērniem Putnu opera un decembrī Štrausa operetē Sikspārnis galvenā varoņa Gabriela fon Eizenšteina lomā. «Man kā jaunam vokālistam ir iespēja piedalīties projektā, kas ir starp operu un mūziklu un ko esmu apguvis jau iepriekš, un uz ko es tagad virzos. Man tas ir liels solis.» Bet līdz sezonas sākumam vasaras otra puse Jurim ir darbīga, jo jāuzstājas vairākos jau zināmos projektos un jauniestudējumos. 26. jūlijā Gulbenē – Valda Pavloska koncertuzvedumā Tā nav dzīve, tas ir kino, un 30. jūlijā Ventspilī pirmizrādi piedzīvos Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Petera un Imanta Kalniņa simfoniskā dziesmu spēle No saldenās pudeles, kur Jurim uzticēta Pičuka loma.
JURA JOPES PIETURZĪMES:
