«Es nezinu, kas ir bailes. No kā baidīties? Esmu daudzkārt kļūdījies, īpaši sākumā, un domāju – vēl kļūdīšos. Bet man ir svarīgi neapstāties un censties nepievilt. To man ieaudzināja sportā – darīt pēc labākās sirdsapziņas» saka sporta žurnālists Armands Tripāns.
«Negribu apstāties. Tas ir kā sportā – tu uzvari, bet nākamgad būs cits čempions, un tas atkal vari būt tu. Ir tūkstošiem profesiju un lietas, ko vari iemācīties. Ja gribi – dari! Kopš pabeidzu spēlēt hokeju, esmu centies izmēģināt jebkuru ekstrēmo sporta veidu,» stāsta Armands. «Tie, kas atļaujas būt traki, savā veidā pasauli dzen uz priekšu. Es nenoniecinu pārējos un nesadalu kategorijās, bet ir svarīgi, ka ir tādi, kas nebaidās no savām izjūtām, un kas nedomā par to, ko citi par viņiem teiks. Galvenais ir neaizvainot savus mīļos. Ir mazsvarīgi, ko par tevi domā kāda tante, jo svarīgāk par to ir nenodarīt pāri. Pārējais – tu vari visu likt ar likteni. Darām un izbaudām šo ceļu.»
Bezjēdzīgi, ja nedari pats
Pirms dažiem gadiem Armands aizrāvās ar ekstrēmo slidošanu – Red Bull Crashed Ice. Tagad šai nodarbei pielikts punkts. «Esmu pateicis sev, ka nevaru to vairs izdarīt; ir nostrādājusi bremze. Bet man patīk ziemā pa Siguldas bobsleja trasi nobraukt ar slidām. Tas ir adrenalīns, kas ilgst 30 sekundes un kuru nevaru nevienam atstāstīt. Esmu sapņotājs, tāpēc pieķeros izjūtām, un man ir grūti tās iepīt vārdos.» Reiz ar skrituļslidām naktīs braucis pa maršrutu Pārdaugava – lielveikals Spice. «Daudzas lietas, starp citu, var darīt naktī. Manuprāt, nav reglamentēts laiks, kad dzīvot; pulkstenis tev to nevar noteikt. Tas nozīmē, ka nav piektdien un sestdien jāiet ballēties; tu vari skriet. Savai māsai vienmēr esmu teicis – čalim, kas tevi ziemā aizvedīs uz jūru, iedod vismaz iespēju, jo jūra arī ziemā ir skaista.»
Reiz ar sportu nodarbojies profesionālā līmenī, bet tagad izmantodams to brīvā laika pavadīšanai, Armands secinājis: «Sports ir bezjēdzīgākā lieta pasaulē, ja to nedari pats. Citādi ir, ja dari vai atrodi vismaz hobiju kādā no sporta veidiem. Tas nav bezjēdzīgs, kad izjūti, ko nozīmē, kad sāp kājas, kad jūti nogurumu un kad jūti, ka esi dzīvs. Tā ir sporta jēga – just, ko var tavs ķermenis, kā vari pārvarēt sevi un kā gūt baudu no uzvaras, no komandas un kopējā prieka. Esmu pateicīgs, ka hokejs man iedeva visu, ko tagad izmantoju dzīvē: saprotu, ko nozīmē komanda un stāvēt citam aiz cita; ko nozīmē iet uz mērķi un apzināties, ka nav siena, kas tevi var apturēt, jo kāds ir izgudrojis iPhone, kāds ir uzkāpis Everestā.»
Mācības no hokeja
Hokeja slidas Armandam uzvilktas bērnībā, un par laiku, ko pavadījis ledus arēnā, viņš tagad saka: «Kad tevi sešu gadu vecumā iemet hokeja laukumā, sāc domāt citādi nekā tavi vienaudži. Jau 12 gados zināju, ka gribu būt treneris. Es nenožēloju, ka nesanāca, bet man visu laiku bijis kāds mērķis. Zinot, kur vēlies nokļūt, ceļš līdz tam ir skaistākais. Nekad nebūtu iedomājies, ka reiz atnākšu uz televīziju. Būtu latviešu valodā dzejoļus mācījies no galvas. Bet manus domrakstus neviens nesaprata. Skolotāja latviešu valodā lika septiņi, bet literatūrā zemākās atzīmes, jo neuztvēra manu domu. Kādā veidā esmu atradies te, nesaprotu.»
Strādāt Latvijas Televīzijā Armands izlēma pats drīz pēc aiziešanas no lielā sporta. «Labā līmenī spēlēju kopā ar Lauri Dārziņu, Mārtiņu Karsumu; bijām vienā maiņā. Pēc U-20 es vasarā uz trīs mēnešiem aizbraucu strādāt uz Angliju. No bērnības biju hokejā un it kā visu pasauli biju redzējis un sajutis, taču nebiju neko reāli taustījis, jo nemitīgi bija turnīri. Tovasar domāju – braukšu un sākšu pelnīt naudu, bet Anglijā, saņemot naudu (tas notika piektdienās), izvēlējos kartē punktu un braucu turp atpūsties. Tas man atvēra pilnīgi citu skatu uz dzīvi, un sapratu, ka tajā nav tikai sports.»
Atgriežoties Armands apjauta, ka no sporta atkāpties pavisam gatavs nav. Viņš bija sācis mācīties par hokeja treneri, bet pameta mācības, jo saprata, ka «tur nav tādu zināšanu, lai nesačakarētu bērnu». Tālāk viņš rīkojās tā, kā citam šķistu pārgalvīgi. «Atvēru telefona grāmatu, sameklēju televīzijas sporta redakcijas vadītāja vārdu, numuru un piezvanīju, lai jautātu, vai varam tikties. Pirmais pārbaudījums bija lejā. Andris Ušackis, mans priekšnieks, nebija atstājis caurlaidi, bet, spēlējot pie Oļega Znaroka, zināju, ka durvis nekad neaizveras. Kad atnācu, viņš uzteica, ka pirmo pārbaudījumu esmu izturējis – tiku garām apsardzei.» Armands atnāca uz televīziju kā bijušais hokejists, kas bruņojies ar vēlmi strādāt un solījumu nepievilt. Sporta redakcijas vadītājs viņam noticēja un ļāva mēģināt. «Man paveicās, ka no bērnības esmu darījis to, kas man patīk. Nekad negāju uz treniņiem ar asarām; es kaifoju no hokeja. Arī tagad man ir prieks un es neskaitu, cik sestdienas vai svētdienas esmu strādājis.» Armands ir pārliecināts – tev ir jābūt uzticīgam tam, ko dari, jo tikai tad pat kļūdīšanās gadījumā nejutīsies kā zaudētājs. «Vecāki man iemācīja, ka darbs ir jāizdara līdz galam. Tāpat hokeja laukumā iemācīja, ja kļūdīšos, aizmugurē mani varbūt neviens neizglābs un vārtsargs ielaidīs vārtos ripu. Tev jāizdara maksimums, pat ja ir grūti.»
Diena bija laba!
«Uzskatu, ka diena ir domāta, lai kaifotu, nevis celtos no rīta un prātotu, ko šodien darīt. Mēs nezinām, kad viss beigsies,» uzskata Armands, kurš atzīst – viņš nedzīvo tālā nākotnē. «Rīt varu iet pa ielu un mani nonesīs mašīna. Es nedzīvoju tikai šodienai, protams, bet man ir svarīgi izdarīt visu, lai vakarā, mājās ejot gulēt, varētu pateikt – bāc, šī diena bija laba!»
Bez izjūtu gūšanas un adrenalīna smelšanas Armandam dzīvē svarīgs ir tuvo cilvēku sirdsmiers un labsajūta. Sporta žurnālists apgalvo, ka viņam nav daudz draugu, bet tie, kas ir, esot īpaši. «Man ir svarīgi, lai maniem tuvajiem viss būtu labi un lai man par viņiem ir sirdsmiers. Man dara prieku, ka mammai un tētim ir forši. Vēl mani priecē, kad cilvēkos redzu aizraušanos un degam viņu acis. Goda vārds, Latvijā tādu nav daudz. Patīk, ka apkārt ir laimīgi cilvēki un viņiem nav stresa. Dzīve mums nav par mokām dota.»
Uļas stāsts
Armands nenoliedz, ka pieļauto kļūdu darbā ir daudz un tās būs joprojām, bet viņš nepagurst censties veidot pēc paša prasībām ideālus sižetus, un par vienu no savas karjeras nozīmīgākajiem darbiem sauc savu jaunāko filmu Leģendas. Uļjana Semjonova. «Tas ir grūtākais, smagākais, interesantākais, atbildīgākais un varenākais, ko esmu darījis. Uļa runā tik dziļi un patiesi kā neviens cits sportists, ko līdz šim esmu saticis. Uļa neliekuļo un tiešām stāsta savu dzīvesstāstu. No viņas atklātības tirpiņas brīžiem skrien. Tu klausies un domā – kā var būt tik tīra, atklāta dvēsele?»
Izvēli par filmas varoni Armands pamato: «Kad sāku strādāt televīzijā, ir pirmie varoņi – tie, kurus redzam tagad: Dārziņš [Lauris], Gulbis [Ernests], Štrombergs [Māris]. Viņi ir pelnījuši uzmanību, bet man ir dziļa cieņa pret tiem, kas atstājuši neizdzēšamas pēdas Latvijas sportā; kas ir leģendas. Kad aizgāju uz televīzijas arhīvu, redzēju, ka liela daļa materiālu pazūd. Sapratu, ka no mana darba nebūtu nekādas jēgas, ja necenstos uztaisīt ko paliekošu. Ir viegli paķert Štrombergu vai Gulbi un uztaisīt ziņu, bet ir jārunā arī par tiem, kas pelnījuši visdziļāko cieņu un paklanīšanos.» Armands stāsta, ka jau no mazotnes, kad viņa tēvs strādāja Latvijas Olimpiskajā komitejā ar Uļjanu Semjonovu, raudzījās uz viņu «atvērtu muti». «Neuzlūkoju viņu kā basketbolisti, jo neredzēju, kā Uļa spēlē. Es redzēju, cik viņa ir laipna, godīga un sirsnīga.» Tāpēc Armands uzņēmās izstāstīt slavenās basketbolistes stāstu tiem, kas, tāpat kā viņš, nebija redzējis viņu spēlējam. «Televīzija, manuprāt, ir bezjēdzīga lieta, ja neko nedod pretī un strādā ar vienas dienas varoņiem. Televizoru tu ieslēdz un pēc stundas izslēdz. Bet, ja es cilvēkiem pēc filmas noskatīšanās likšu just apbrīnu, cieņu un uz sekundi likt justies lepniem par Uļu, par valsti, par mums – latviešiem, tad mans uzdevums būs sasniegts.»
Stāstīt par nozīmīgām personībām sporta pasaulē, kas šodien ir piemirstas, Armands izjūt kā misiju. «Kādreiz strādāju sporta ziņās un man tas patika, jo darbs ir dinamisks, bet tas nav nekas, ja nevari no tā atstāt ko paliekošu,» viņš secinājis. «Vēlos cilvēkiem likt pasmaidīt un lepoties ar to, kas viņi ir. Manuprāt, nav lielu vai mazu valstu, ir tikai cilvēki ar lieliem un maziem sapņiem. Tie, kas ir mūsu leģendas, bijuši ar lieliem sapņiem un ieguldījuši fantastisku, milzīgu darbu.»
Armands vairākkārt min, ka tikšanās reizēs ar Uļu guvis atklāsmes, tādēļ, vaicāts, kura no daudzajām neizdzēšami palikusi prātā, viņš atbild: «Uļai bija dziļš un fantastisks teikums: «Reiz gāju pa parku un ieraudzīju Raimondu Paulu. Mēs satikāmies, aprunājāmies un šķīrāmies. Es apstājos, skatījos viņa mugurā un domāju, cik liels ir šis cilvēks; mums otra tāda talanta Latvijā nebūs. Ir vērts apstāties un paskatīties uz cilvēku.» Tas ir tas, ko mēs izdarām ikdienā – paskrienam garām. Viņai ir cilvēkmīlestība, viņa nesaskata tikai medaļas vai titulus. Uļa man iemācījusi būt tuvāk cilvēkiem un būt ar tiem, kuri patiešām tev ir svarīgi.»
