«Grūti sevi nosaukt par rakstnieci. Esmu bērnu stāstu autore. Rakstnieks ir liels vārds, kas jāsasniedz. Mana formula ir, ka daru, kas man patīk, bet nemēģinu to ielikt rāmī,» saka bērnu stāstu autore Luīze Pastore un sarunā vēstīs, ka esot viena no privileģētajām, kas izdzīvo savu sapni, un kāpēc garlaicība spēj mainīt dzīves uztveri.
Stāsti bērniem ir žanrs, ko Luīze sauc par savu un atzīst, ka izmēģināt citus viņai nav interesanti, jo, kā viņa pati saka: «Pieaugušo literatūra pieprasa nopietnību, bet tik smieklīga, lai rakstītu komiskajā žanrā, neesmu. Savukārt bērnu grāmatās ir vieglums, fantāzija un izjūta, ka visu drīkstu un viss ir iespējams.» Pusaudžu gados Luīze gan mēģināja rakstīt dzeju, tomēr tagad atzīst par labu esam, ka nav turpinājusi izzināt poētisko žanru. «Daži no uzrakstītajiem nav slikti, bet tie paģērē nopietnību un to, ka saproti pasauli. Bērnu literatūrā vari atzīt, ka patiesībā nezini, kas notiek ar tavu dzīvi un mēģini izprast, iztēloties, kāda tā varētu būt.»
Viss, kas nav ikdienā
«Bērnībā viss šķiet iespējams. Ja prasa, par ko kļūsi, saki – kosmonauts, balerīna, jo šķiet, ja citi var, arī es varu. Vēl nav ierobežojumu,» spriež Luīze, kas pati bērnībā nebaidījās apgalvot, ka reiz kļūs par rakstnieci, jo patika rakstīt stāstus un lasīt grāmatas. «Pusaudžu vecumā man šķita, ka varētu būt aktrise, bet, paldies dievam, plāns izgāzās. Laika gaitā atkal nonācu pie atziņas, ka stāsti ir materiāls, kurā jūtos droši un ērti, un, tāpat kā bērnībā, arī tagad rakstīšana ir bēgšana no realitātes, jo īstajā pasaulē nav interesanti. Lai cik brīnišķīga man bija bērnība, vienmēr kaut kā pietrūka, un to vienmēr varēja piefantazēt klāt. Ikdienā neesmu jautrs vai spridzīgs cilvēks, bet kompensēju to, iztēlojoties spraigus notikumus. Man nepatīk pārsteigumi, jo patīk kontrolēt lietas, savukārt stāstos varu piedzīvot visu, kas neesmu ikdienā.» Luīze neslēpj, ka pēdējā laikā viņu satrauc fakts, ka uzrakstītais viņai šķiet īstāk piedzīvots nekā notikumi, kas ar viņu atgadās ik dienu. «Labprātāk uzrakstu stāstu bērniem par Venecuēlas džungļiem nekā pati turp aizbraucu. Tas ir satraucoši, un man ar to pietiek,» viņa apgalvo. Jautāta, vai tiešām it nemaz nav nožēlas, ka pārdrošie piedzīvojumi nav pašas piedzīvoti, Luīze atbild: «Ir nožēla, ka nav dziņas, lai to piedzīvotu pa īstam.»
Rakstīt mazo auditorijai ir atbildīgi, bet Luīze nepiekrīt viedoklim, ka bērnu grāmatu autoriem ir jābūt mentoriem. «Gribu atkāpties no moralizēšanas un pamācīšanas. Manuprāt, nevienam rakstniekam (un vispār pieaugušajiem) nav tiesību mācīt bērniem. Atslēgas vārds ir iedvesmot. Ceru, ka iedvesmoju bērnus painteresēties,» viņa saka. «Pasaule mainās tik strauji, ka pašlaik augošajiem bērniem diemžēl iemācīt neko nevaru, jo man viņi jāspēj panākt. Viņi māk vairāk nekā mana paaudze, tāpēc, manuprāt, rakstīšana ir sinerģija starp to, ko mūsdienu bērni redz un kā jūt pasauli, un ko esmu piedzīvojusi.» Arī savā jaunākajā stāstu sērijā Mākslas detektīvi viņa necenšas ar enciklopēdiskām zināšanām iepazīstināt lasītājus ar latviešu gleznotāju zelta klasiku, bet mudina iedziļināties vienā lietā (šoreiz – viena mākslinieka vienā darbā). Viņa uzskata, ka koncentrēšanās uz vienu materiālu mūsdienu laikmetā ir unikāla, jo «apkārt ir daudz informācijas un vizuālo impulsu».
Franču stilā
«Augu brīvdomīgā ģimenē. Esam trīs māsas, un mūs audzināja, ka tā ir mūsu dzīve un mēs darām, ko gribam. Mūsu izvēles netika ne apspiestas, ne slavinātas,» Luīze stāsta. Arī viņas azarts rakstīt stāstus (vēlāk arī vēlme kļūt par aktrisi) bija pieņemts kā izzināšanas mēģinājums, sevis meklējumi. «Kā esmu sevi uzlipinājusi un uztaisījusi no bērnības, par tādu cilvēku patstāvīgi esmu izaugusi. Kāda gribēju, tāda esmu kļuvusi. Tas patiesībā bija grūti, jo dota absolūta brīvība; nebija padoma, kā augt un ko labāk izvēlēties. Viss bija mūsu pašu rokās, tāpēc veiksmes un neveiksmes ir uz maniem pleciem.»
Luīze savu vecāku izvēlēto veidu smejot sauc par franču audzināšanas metodi – audzināt bērnus kā nezāles pļavā, ļaujot tiem augt brīvā dabā un pēc tam raudzīt, kas no tā sanācis. Vai pašai ir lepnums, par kādu cilvēku sevi ir izaudzinājusi? «Vienmēr var labāk,» viņa pasmaida. «Katrā ziņā nevaru noliegt, ka bijis interesanti. Nekad neesmu bijusi lepna ar sevi; šādu apzīmējumu sev veltīt nevarētu. Bet, atminoties pagājušo, sejā vienmēr ir smaids, jo daudz ir izmēģināts un piedzīvots. Man jau 16 gados šķita, ka man ir 400 gadi, jo emocionāli jutu, ka piedzīvots viss. Tagad, kļūstot vecākai, viss ir samērīgi. Sāku justies iederīgāka savā emocionālajā un fiziskajā ķermenī. Atbilstošāka. To, šķiet, sauc par briedumu. Pirms tam tiešām bija šausmīgi meklējumi, kad nesapratu, kā iederēties un kā sadzīvot pašai ar sevi. Tas bija ilgs periods.» Stāstu autore prāto, ka pieņēmusi sevi, jo viņai ir iespēja darīt to, ko no sirds vēlas. «Tajā brīdī viss nokārtojas. Sāc justies vajadzīgs gan sev, gan pasaulei un šķiet, ka zobrats iekritis pareizajā kņopītē. Grūtākais periods ir pareizās kņopītes meklēšanas posms, bet man ir paveicies, ka jau no bērnības man bija skaidra vilkme – man bija mērķis, un es zināju, ko vēlos. Smagāk ir jauniešiem, kuriem nav vīzijas. Meklējumi, manuprāt, dzīvē ir grūtākie – saprast, ko varētu darīt vai kas varētu būt.»
Cilvēki negarlaikojas
Luīze savu bērnību apzīmē kā laimīgu un siltu. «Man ir daudz fantastisku atmiņu,» viņa teic un, runājot par pirmajām bērnības epizodēm, uzjautrināta atceras, ka visiem stāstījusi, ka atminas pasaulē nākšanas brīdi. «Piedzimu ķeizargriezienā un četru gadu vecumā atcerējos faktu, ka esmu izcelta un kā biju mātes vēderā. Tur bija zīdaina, maiga gaisma, kas pēkšņi pārtrūka, un es nokļuvu aukstā vidē ar spilgtu gaismu.» Luīze pārliecinoši apgalvo, ka viņas bērnības atmiņas ir spilgtas un daudzas no vecuma, ko citi neatminas. «Tie nav īpaši notikumi, bet mani pasaules vērojumi, kuros it kā nekas nenotiek. Guli un skaties debesīs; kadrā ienāk suns un gara, slienaina mēle, no kuras virsū tek siekala. Zinu, ka biju zīdainis, jo nevarēju pakustēties, kad siekala krita man virsū,» viņa stāsta. «Nākamais kadrs, ka sēžu ar tēti uz mopēda un mēs braucam makšķerēt. Brienu ar savu suni pa pļavu. Starp citu, tāpēc manos stāstos ir daudz suņu, jo suns bija mans labākais draugs. Nespēju iedomāties, kā bērns var uzaugt bez dzīvniekiem. Man apkārt nebija daudz cilvēku, tāpēc cilvēciskā komunikācija man ir mazāk svarīga nekā siltums no dzīvnieka.» Luīze secina, ka bērnības atmiņas viņai asociējas ar lauku ainavām un vērojumiem, ko izaicinājusi garlaicība.
«Mani neviens neizklaidēja un nepieskatīja; laukos nebija ko darīt, jo uz bērnudārzu negāju. Es vienkārši dzīvojos ar suni un aiz garlaicības sāku mēģināt saprast pasauli, debesis, kukainīšus. Tas man spilgti palicis atmiņā – kad pēkšņi saproti kaut ko par pasauli, jo aiz garlaicības esi to ilgi pētījis. Tiekoties ar bērniem un runājot ar viņu vecākiem, secinu, ka mūsdienās pilsētās augošie bērni ir noslogoti. Viņiem ir grafiks no deviņiem rītā līdz deviņiem vakarā un nav laika būt ar sevi, nav laika garlaikoties, kas, manuprāt, nav slikti, jo mudina cilvēku sākt sevi apzināties. Līdzīgi notiek ar pieaugušajiem. Kad iekļūsti darbu ritenī, automātiski strādā, līdz saproti, ka izdarīts daudz, bet esi tukšs, jo neesi sev neko papildus ieguvis. Tāpēc apstāšanās un padomāšana ir svarīga gan pieaugušajiem, gan bērniem.»
Viena no laimīgajiem
Rakstīt bijis Luīzes sapnis kopš bērnības, un pašlaik viņa ir viena no retajiem, kas izdzīvo vienu no saviem patiesākajiem un ilgi lolotajiem sapņiem realitātē. «Sapņi nav pašsaprotami, tāpat kā tas, ka man ir privileģēta iespēja darīt to, ko mīlu,» viņa norāda. «Tāpēc gribu saglabāt apjausmu, ka tas, ko daru, man jebkurā brīdī var izslīdēt no rokām, un man par to ir jārūpējas. Esmu diezgan pragmatiska, pēc dabas neesmu liela sapņotāja. Uz lietām, kas tiecas realitātē, man ir pretreakcija, ka tas nav iespējams. Bet sapņi nepadodas, un ar tiem ir līdzīgi kā idejām. Ja idejas mani atradušas, tad urda un neiet projām, bet tās, kuras pazūd – tātad nebija lemts. Tā, manuprāt, notiek arī ar lielajiem sapņiem – ja tas tevi atradis, tad ik pa laikam atgriežas un ir vērts ķerties klāt ar darīšanu. Nesēdi un negaidi, kad sapnis ņems un piepildīsies! Nav tā, ka pasaule sadodas rokās un viss notiek. Tas ir liels darbs – koncentrēties savam sapnim, lai cilvēki beidzot sadotos rokās,» viņa pasmaida, atsaucoties uz brazīliešu rakstnieka Paulu Koelju slaveno citātu.
