Valmieras Drāmas teātra aktrise Rūta Dišlere šajā teātrī aizvada otro sezonu un parīt, 26. aprīlī, pirmizrādē Maija un Paija atveidos izlutināto Paiju. «Kad pirmo reizi lasīju lugas scenāriju, domāju, kā es spēlēšu Paiju, vai to spēšu. Tad sāku domāt, ka bērnībā biju izspļauta Paija, un to pašu saka mani tuvinieki, bet tas jau nebija aiz ļauna prāta,» smaidot saka jaunā aktrise Rūta Dišlere.
Viņa atklāj, ka iestudējuma režisors ir Reinis Suhanovs, kas aktrisei bijis kursabiedrs. «Biju spēlējusi dažus pozitīvus tēlus pēc kārtas, tāpēc viņš man piedāvāja jaunu izaicinājumu – atveidot kādu negatīvu varoni. Pie lomas jau neesmu tikusi tāpēc, ka manā dvēselē viņš būtu atklājis kādu melno stūrīti,» ir pārliecināta Paijas atveidotāja.
Šobrīd māksliniece teātrī ir nodarbināta arī citās lomās – Džuljeta modernizētajā iestudējumā Romeo un Džuljeta, kā arī izrādēs Balle būs, Dzimta un Taureņi ir brīvi. «Pēc studijām bija iegājies, ka vajag daudz strādāt, dodiet tikai man darbu. Taču tagad ir pirmais gads, kopš iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, kad ir nedaudz brīvāks grafiks un varu paskatīties, kā cilvēki dzīvo ārpus teātra, satikt savus draugus, aizbraukt pie viņiem ciemos. Tas arī ir svarīgi, jo aktieris taču stāsta par cilvēkiem un viņu dzīvi.»
Mierīga vide darbam
Jaunajai aktrisei patīkot strādāt Valmieras teātrī un arī lomu amplitūda jau tagad ir daudzveidīga. «Mani teātrī sirsnīgi uzņēma. Brīnišķīgi kolēģi un jauka atmosfēra, tur ir viegli un dabiski strādāt. Varu salīdzināt ar Nacionālo teātri, kurā bija lomas studiju laikā. Valmiera man patīk kā pilsēta, tur ir mierīgāk nekā Rīgā, laikam tāpēc, ka pati esmu nākusi no laukiem. Man ir vajadzīgs miers, lai varu strādāt,» saka Rūta.
Aktrise Rūta atklāj, ka šobrīd daudz laika pavada ceļā, jo tad, kad nav jābūt teātrī, dodas uz Rīgu, kur šobrīd ikdienas gaitas aizrit lielākajai daļai Rūtas ģimenes locekļu. Uz dzimto Tukumu sanāk doties reti, lielākoties svētkos, un tur tiek aizvadītas vasaras brīvdienas. Rūta analizē, ka ar viņu notiekot labas lietas, pati īsti nezinot, kāpēc, un par to arī daudz nedomājot, taču ir pateicīga par dotajām iespējām.
To, ka vēlas kļūt aktrise, nevienam neesot atklājusi. «Iepazinos ar studiju programmu, ko aktieriem piedāvā, – tajā bija arī paukošana, kas man patika un ar ko pirms tam biju nodarbojusies, dejošana. Domāju: četrus gadus būs interesanti, jo man bija apnikušas eksaktās zināšanas.» Ja neizvēlētos aktiermākslu, tad bija varianti – arābu valoda, somugru valoda vai vēsture. «To, ka došos uz iestājeksāmeniem Kultūras akadēmijā, vecākiem pateicu tikai divas nedēļas iepriekš. Kad mani uzņēma, protams, pārējos variantus uzreiz atliku malā,» atceras Rūta un teic, ka iestājeksāmenu laiks bijis intensīvākais viņas mūžā.
Tikt lomā iekšā
Vai Rūta dzīvo ar pārliecību, ka teātris ir viņas īstā vieta? «Tagad saku, jā. Ir bijis visādi, arī daudz aplauzienu. Zinu plusus un mīnus, kas man patīk un kas nepatīk. Ja reizēm šķiet, ka ir slikti, tad sev saku: «Pagaidi, Rūta, tev nav neviena cita labāka darba, ko vēlētos strādāt. Ko tu sūdzies?»»
Aktrises profesijai atradusi suģestējošo definīciju: darba grafiks ik pēc diviem mēnešiem mainās, un tas patīk; ik pa diviem mēnešiem var strādāt ar citu autoru, dzīvot citā gadsimtā, iejusties citā tēlā un domāt citas domas; iespējams arī dziedāt, dejot, un tā ir daudzveidība. «Visu laiku atrodos kustībā, un tas mani fascinē,» teic Rūta. Kursa vadītāja esot audzinājusi, ka aktierim ārpus teātra sienām jāprot tikt vaļā no lomām. «Vispirms gan ir jāiemācās tikt lomā iekšā!» smaidot saka aktrise. «Kad mācos lomu un domāju par atveidojamo varoni, tad piemērus atrodu no viņa dzīves. Tas viss ar laiku noslāņojas – kaut ko paņemu no vienas lomas, kaut ko citu – no nākamās. Es kļūstu bagātāka.» Pagaidām Rūtai neesot tā, ka vienu lomu varētu nosaukt par vismīļāko. «Visas man ir prieks spēlēt. Katru loloju kā savu bērniņu, nav viena mīļāka par citu.»
Kritika un uzslavas
Skatuves māksliniece vienlīdz emocionāli pārdzīvojot gan kritiku, gan uzslavas. «Ja tieku slavēta, tad nez kāpēc domāju, kam man melo, bet, ja kritizē, tad domāju, ka kritizētāji neko nesaprot. Pirmkārt, vienmēr uzklausu, ko saka režisors. Ir cilvēki, kuriem jautāju, lai izsaka savu viedokli, bet no pārējiem norobežojos, jo tas ietekmē un traucē, es to ikdienā nevēlos. Reizēm kāds pārpratums rodas, ja nav pareizi uztverta režisora doma.» Rūta neslēpj, ka viņa kā jebkura aktrise izdzīvojusi mirkļus, kad dažādu iemeslu dēļ birušas asaras. «Par laimi, man nācies strādāt ar saudzīgiem un racionāliem režisoriem, ar kuriem visu var izrunāt... Un – aiziet uz priekšu! Ja šāds dvēseles stāvoklis nepāriet, tad jāizdara viss iespējamais, lai ātri pāriet, jo citādi nav iespējams strādāt.» Rūta salīdzina, ka agrāk, kad spēlējusi klavieres un kaut kas nav izdevies, tās spārdījusi ar kāju. «Acis bija pilnas ar asarām, un pēkšņi viss skanēja pareizi. Dažreiz tā notiek, ka sevi jānoved līdz histērijai, lai nospēlētu etīdi. Tā bija arī studiju laikā.» Tagad, ja izdodoties tikt pie klavierēm vai ģitāras, tad tas esot īsts saldēdiens. Ikdienā jaunā sieviete priecājas par vienkāršām lietām – sarunām ar mammu, uz ielas satiktiem bērniem, pa autobusa logu ieraudzītiem meža dzīvniekiem un pašas uzrakstītām pārdomām.
Labākais kompliments
Aktiera profesija esot skaista, viņa uzskata. «Man noteikti tā ir. Svarīgi, kāpēc cilvēks to ir izvēlējies. Protams, arī grūta, bet kurš darbs gan nav grūts?» prāto Rūta. Par sapņu lomām nemaz netiekot domāts, jo pēc Džuljetas lomas atveidošanas pat neuzdrīkstoties par vēl kaut ko sapņot. «Esmu piesardzīga, lai vēl kaut ko teiktu. Katra loma – tas ir jauns izaicinājums, kā kūka kastē, kuru jāprot atvērt.» Jautājot par saņemtajiem komplimentiem, Rūta min izrādi Tauriņi ir brīvi, kur nācies ielēkt Ineses Pudžas atveidotās varones lomā. «Pirmo reizi to spēlēju teātra mājā Zirgu pasts, mazā zālē. Uz izrādi bija atbraukuši mani vecvecāki, kuri sēdēja pirmajās rindās. Pēc pirmā cēliena, kurā praktiski visu laiku biju uz skatuves, viņi prasīja manai mammai: «Vai tad Rūta nākamreiz spēlēs?» Vecvecāki mani neatpazina... Tas bija smieklīgi.» Uztraukums, kāpjot uz skatuves, reizēm esot. «Ja zinu, kas man jādara, tad pavada tikai tāds veselīgais uztraukums.»
Ārpus teātra dzīves patīkot lasīt, interesē joga, kurai gan neatliekot laiks, braukt ar velosipēdu un sarunāties ar tuvajiem. «Skatos daudzas dažādas filmas, arī multiplikācijas – tas ir veselīgi, veicina domāšanu.» Rūtai esot paveicies ar draugiem. «Nezinu, kā viņi izturēja tos četrus gadus, kad mācījos un viņus praktiski nesatiku, jo svarīgi taču ar viņiem čupoties, nevis tikai reizi gadā satikties. Superdraugi ir tādi, ar kuriem varu pasmieties, parunāties un kaut ko smelties no viņu dzīves, lai krājas domas citām lomām.» Vai sev vēlētos tādu draudzeni kā pati? «O – o! Esmu sasodīti laba draudzene, bet vai vēlētos sevi apprecēt? Nu, nē, tad laikam mazliet būtu kā Paija,» noslēpumaini ieintriģē Rūta Dišlere.
