«Bērni iemācījuši klausīties un ieklausīties, jo vienmēr esmu bijis tas, kas runā. Uz skatuves esmu solo dziedātājs, tādēļ mēģināju solo arī runāt,» secinājis mūziķis Juris Kaukulis.
Lai gan darba ir gana un dienas paiet starp ģimenes dzīvi un mēģinājumiem, Juris darāmo darbu sarakstu neveido. «Agrāk vilku ķeksīšus un uztraucos, ko paspēšu vai nepaspēšu padarīt. Tagad vienkārši daru un, ko padaru, to padaru, ko ne, to ne. Ja paskaties uz saviem iepriekš sarakstītajiem uzdevumiem, kurus esi paredzējis paveikt, bet neesi izdarījis, ir nepadarītā darba izjūta, kuras dēļ var rasties uztraukums. Ja šāda saraksta nav, tad nav arī iemesla uztraukties. Jebkurā gadījumā dari un, ja ir interesanti un rada prieku, darbojies bez apstājas vai tik, cik daudz laika vari tam atvēlēt.»
Bez plānošanas
Juris stāsta, ka reiz bija liels plānotājs un blociņā pierakstīja visu, ko tuvākajā laikā bija nepieciešams paveikt. «Man ir draugi, kas nodarbojas ar cilvēku kolektīva vadību. Viņi plānoja un ieteica to darīt arī man, apgalvojot, ka tādējādi man ies stabilāk un labāk. Varbūt tā bija, bet arī tagad man viss iet stabili un labi, arī bez plānošanas darbiem,» viņš ir pārliecinājies un atklāj, ka izvēle par plānotāja likvidēšanu radās vienā dienā. Mūziķis izdomāja, ka to nedarīs, un palika uzticīgs savam lēmumam. «Laiku taču paņem arī domāšana par ieplānoto. Tās ir liekas lietas, jo tāpat ir skaidrs, kas jādara. Rokgrupai un folkgrupai ir menedžments, kas rūpējas par manu plānu, tāpēc es par to galvu nelauzu. Cenšos būt vienkārši spējīgs dziedāt, kustēties un būt labā noskaņojumā. Tāds ir mans darbs.» Un kāds noskaņojums Jurim ir tagad? «Spīd saule, un noskaņojums ir labs,» Juris smaida. «Vakar [gandrīz divas nedēļas pirms žurnāla iznākšanas] bija slikts laiks pēc ierastajiem parametriem – lija lietus, bija vējš un vēl sniegs sniga... Mēs ar Jāni Baltiņu, kora Atvars diriģentu, muzicējām – viņš sēdēja pie klavierēm, es ar ģitāru, un rakstījām aranžējumu korim, Jauno Jāņu orķestra dziesmai. Un vakars ne vella nebija slikts; mums abiem bija jautri! Ne vienmēr laika apstākļiem ir nozīme,» spriež Juris un prāto, ka arī pelēkām un neomulīgām dienām ir gaiša maliņa, jo «neskrien ārā parunāt, bet esi koncentrējies lietām, ko dari». Mūziķis teic: «Ir jauki un patīkami, kad spīd saule, bet tas nav primārais, kas virza.»
Dara, lai būtu prieks
Mūziķis ar ģimeni, sievu Aiju un bērniem, dzīvo Siguldā. Skolas laiku viņš pavadīja Mālpilī, vēlāk arī Rīgā, kādu laiku pat Vācijā, kad spēlēja tur kā ielu muzikants, un pēc atgriešanās no tālienes dzīvoja atkal galvaspilsētā. Visbeidzot pārcēlās uz Siguldu, ko pats sauc par labu apmešanās vietu. Iemesls tam ir nostalģisks – Sigulda ir Jura dzimtā pilsēta, tā atrodas Vidzemē, netālu no bērnības apvidus – Mālpils. «Sigulda kā pilsēta man vienmēr patika. Atver durvis, izej no mājas un esi uz tūristu takas. Uzkāp uz riteņa un pēc piecām minūtēm esi senlejā,» mūziķis stāsta un atzīst, ka atgriešanās dzimtajā pilsētā ir patīkama.
«Kad ir ģimene, svarīgi, ka ir lielāka telpa, kur dzīvot, un var aptvert apkārtējo vidi.» Tas nebūtu iespējams, ja dzīvotu mainīgajā un steidzīgajā galvaspilsētā. Viņš domā: «Mājas telpu veido cilvēki. Ja viņi ir labi, tad jauki var dzīvot arī vienistabas dzīvoklī. Protams, pēc laika piegriežas, ja visi spēlē instrumentus, ko mācās skolā, bet arī tas netraucē, jo māju izjūtu rada paši cilvēki.»
Vecuma atšķirības zem viena jumta parāda citādu pieredzi un atspoguļo dažādību, mūziķis secinājis. «Jauno cilvēku pasaule katrā paaudzē ir citāda. Tu dzīvo ar jaunajiem zem viena jumta un redzi, kā viņi elpo, kā pasaule attīstās. Tu piedalies un ceri, ka mazliet saproti, kā viņi dzīvo un kāda būs nākotnes pasaule, kurā tevis varbūt vairs nebūs. Tas man patīk un mani interesē.»
Vaicāts, ko vēlas iemācīt saviem bērniem, dēlam Martam un meitai Rūtai, mūziķis aizdomājas un izvēlas citēt galvenā varoņa izteiktās rindas no Dailes teātra izrādes Man arī būtu bail (pirmizrāde 2006. gada 17. septembrī), kurai Juris bija mūzikas un dziesmu tekstu autors. «Mēģini noturēties uz zirga šajā pasaulē un nepakrist,» viņš deklamē un aizdomājas, ka nav zināms brīdis, kurā esi apakšā, bet kurā – augšā. Un vai ir svarīgi vienmēr būt augšā? «Gribu iemācīt būt pašiem,» viņš turpina, «iemācīties klausīties sevī, meklēt savu balsi un saklausīt to, lai būtu iekšējā harmonijā. Tas, manuprāt, ir svarīgi, jo apkārtējā pasaule nemitīgi rausta un krata. Ir būtiski, ja vari ik pa brīdim parunāt ar sevi un saprast, kā iesi uz priekšu un ko darīsi. Ja nesaproti, tad parunā ar sevi, uzdod jautājumus un godīgi atbildi. Vajadzētu iemācīt būt uzticīgam sev, un mēs jau mācām,» viņš lepni pasmaida. Savukārt bērni mūziķim iemācījuši ne tikai klausīties, bet arī ieklausīties, jo viņš vienmēr bijis galvenais runātājs – gan uz skatuves, gan dzīvē.
«Ja ne vienmēr gribas visu klausīties un saprast, ieklausoties apjaut, ka labi ir, ka esi to darījis. Sarunas ar bērniem ir svarīgas. Viņi stāsta par to, kā dzīvo un ko redz.» Juris smejoties piebilst, ka vēl viņš ir iemācījies agri mosties. «Agrāk man bija grūtības celties pat desmitos, jo vairāk dzīvoju nakts dzīvi. Tagad nav problēma – esmu pirmais, kurš ir augšā. Mums mājās ir sadalīti pienākumi. Tā kā esmu tas, kuram patīk gatavot, tad taisu brokastis un, ja sanāk, arī pusdienas un vakariņas. Man tas patīk.» Viņš atklāj savu aizraušanos ar ēst gatavošanu un ieskicē ik rīta rituālu – kamēr Marts un Rūta gatavojas doties uz skolu, viņš pagatavo ēdienu un steidz iesildīt mašīnu.
Apkārt feini cilvēki
Stāstot par savu bērnību, Juris neslēpj, ka ir viegli audzis, jo lielākoties darījis, ko vēlējies, bez striktiem vecāku noteiktiem ierobežojumiem vai aizliegumiem. «Varbūt ne vienmēr tas bijis pareizi, bet vairs par to nedomāju, jo tā ir pagātne,» viņš teic un atklāj, ka turpina darīt, ko vēlas, arī tagad mūzikas nozarē. «Varbūt esmu nepareizi mācījies vai darījis, bet tikai tā esmu atnācis līdz punktam, kurā atrodos. Man daudz palīdzējuši cilvēki, atbalstījusi ģimene – mamma, tētis, brāļi un māsas. Esam laba ģimene, un man blakus vienmēr bijuši feini cilvēki.» Viņš stāsta, ka ar tuviniekiem joprojām ir labs kontakts, viņi bieži tiekas un sazvanās; interesējas, kā otram iet. «Esmu dzimis daudzbērnu ģimenē, un tam manā dzīvē ir liela nozīme. Esmu pieradis, ka man apkārt ir daudz cilvēku,» saka Juris, kurš ir otrs vecākais bērns piecu atvašu ģimenē. «Tā kā esmu otrais, man neuzticēja rūpēties par visiem, jo lika to darīt vecākajam brālim. Es slīdēju cauri un dzīvoju, kā sanāk,» viņš smejas.
Juris ar brāļiem un māsām ir gandrīz viena vecuma; arī viņu bērni ir vienaudži un kopā pavada daudz laika. Mūziķis stāsta, ka īpašā cieņā ir bērnu dzimšanas dienas svinības. Tās kļuvušas par rituālu kopā sanākšanu un katrs no svinētājiem izdomājis atšķirīgu veidu, kā atzīmēt jubileju. Tāpat visa ģimene pulcējas uz Ziemassvētkiem, bet Jāņi un Vecgada vakars ik gadu mūziķim pavadīts uz skatuves. Patīkams izņēmums bija šī gadumija. «Man joprojām svarīgs Jaungads, jo cipars mainās; ir kaut kas pagājis. Jauno ciklu var sākt skaitīt no jebkuras dienas, bet kopš bērnības esmu pieradis, ka ar gadumiju sākas cits skaitlis, un tas ir mazliet mistiski, tajā ir kas maģisks.» Dziesminieks pastāsta, ka pērnajos Ziemassvētkos visa ģimene sanāca un kopā muzicēja, spēlēdami nesaskaitāmi daudz instrumentu. «Dziedājām un spēlējām, kopā gājām dančos. Mālpilī bija īsts jampadracis,» viņš smaidot atminas patīkamo laiku, ko pavadījis ar tuviniekiem, apliecinot, ka visa plašā saime ir muzikāli apdāvināta. Jo īpaši Juris uzteic sava jaunākā brāļa dziedāt prasmi un nevilcinās apgalvot, ka viņš dara to labāk par Juri.
«Nesen ar grupu koncertējām Maskavā un nejauši satikām brāli. Kopā uzspēlējām krodziņā un bija labi; īsts rokenrols.»
Arī Jura un Aijas abas atvases ir pievērsušās muzicēšanai. Rūta spēlē flautu pedagoģes Lienes Dobičinas uzraudzībā, bet Marts apgūst vijoles spēli pie skolotājas Māras Šmites. Iniciatīvu par mūzikas nodarbībām izrādīja paši, taču Juris nenoliedz, ka nepieciešams būt vērīgam un reizēm jāatgādina par viņu izvēli. Tomēr abiem ir sniegta brīvība; līdzīga, kādu bērnībā Juris piedzīvojis pats. Vai bērni gribēs savu dzīvi saistīt ar mūziku? «Man šķiet, ka ne. Ja gribam, varam kopā pamuzicēt, un tas ir feini ģimenes lokā. Tas ir veids, kā sarunāties ar mūzikas palīdzību.»
Daļēji praktisks
Kad notika pārrunas par mājas pirkšanu, Kaukuļi izlēma, ka iegādāsies īpašumu bez zemes gabala, jo bijās no lapu grābšanas rudenī un zāles pļaušanas pavasarī. Tagad Juris atzīst, ka izvēli mazliet nožēlo. «Esmu no laukiem un zinu, ko nozīmē mājas darbi. Nevar viss aizaugt, ir jāpieliek roka. Bērnībā daudz strādāju, tādēļ, iekārtojot savu dzīvi, negribu darbos pavadīt brīvo laiku,» viņš atklāti saka un bilst, ka mauriņš pie mājas tāpat šad tad jānopļauj un ziemā sniegs jānotīra. Viņš neuzskata, ka bērnus nepieciešams radināt pie garām biešu vagām un lieliem siena laukiem, lai viņi iemācītos strādāt. «Septembrī skolēni nevis mācījās, bet lasīja kartupeļus. Lika kastēs, kur trešdaļa vai puse tāpat sapuva, un ziemā labos lasīja ārā no puvekļiem. Tā bija ačgārna pasaule. Būs skaļi teikts, bet, manuprāt, tā bija bērnu pusverdzība. Kādēļ to vajag? Lai romantiski atcerētos, kā reiz vedām sienu uz šķūni?» Juris nepiekrīt uzskatam, ka tikai agrāk bērni nebijās darba. «Man pazīstams ārzemju latvietis 90. gados smējās, ka nav varējis saprast, kur latvieši septembrī pazūd no pilsētām. Izrādās, visi brauca pie radiniekiem rakt kartupeļus un pēc tam atgriezās ar maisiem, ar kuriem iztika visu ziemu.»
Mājas darbos Juris ir spējīgs, tomēr labprātāk nopietnus darbus uztic profesionāļiem, taupot gan savu laiku, gan līdzekļus, jo nereti paša remontēto nākas labot ar dubultu atdevi. Tādēļ viņš sauc sevi par daļēji praktisku saimnieku, jo remontdarbus mājā veicis gan pats, gan uzticējis to darīt citiem. «Kad izdari pats, patiešām ir citāds prieks,» viņš nenoliedz. «Mēs pie mājas iestādījām kociņus, un ir feini. Skaties, kā tas aug, un apzinies, ka pats iestādīji. Mammas dārzā koki, ko esmu stādījis, izauguši lieli. Bet tēvs pie vectēva mājām rādīja, kur stādījis ozolus, kas tagad ir milzīgi. Ir svarīgas lietas, kuras redzi izdarītas arī pēc ilgāka laika.» Jurim ir nozīmīga pēctecība. Un, runājot par vecvecākiem, mūziķis atminas laiku, kad ar vecākiem brauca pie saviem vecvecākiem un devās uz īstu lauku pirti; ceļu, pa kuru satinies ziemā gāja līdz lauku mājām un vecvecmammas rabarbermaizes smaržu. «Tas ir kā ceļot ar laika mašīnu, kad uz sekundes simtdaļu esmu paviesojies citā laikā. Ir spilgti momenti no pagātnes, kuri, saskaroties ar emocijām vai smaržām, man izskrien cauri kā elektrība. Lai gan īsi, es piedzīvoju un sajūtu konkrēto brīdi.»
Juris KAUKULIS
• Dziedātājs, ģitārists, dziesmu autors
• Dzimis 1970. gada 13. februārī Siguldā
• 1993. gadā absolvēja Kultūras darbinieku tehnikumu kā ģitārists, diriģents, aranžētājs
• 14 gadu vecumā ar Armandu Butkeviču nodibināja savu pirmo grupu Vulkāns. Divatā 1991. gadā izveidoja smagā roka grupu Dzelzs vilks
• 1998. gadā ar dziedātāju Andri Vilcānu izveidoja projektu Deus Sex Machina, ar ko piedalījās Dailes teātra tāda paša nosaukuma uzvedumā; izdoti divi projekta albumi
• Ar grupu Dzelzs vilks un pašu radītām dziesmām Juris darbojies arī citās Dailes teātra izrādēs: piedalījies izrādē Man arī būtu bail, sacerējis mūziku izrādei Tas trakais, trakais Harijs. Sarakstījis mūziku izrādei Makss un Morics Leļļu teātrī; kopā ar Kasparu Tobi – mūziku dejas izrādei Ārā (Spēlmaņu nakts balva 2014)
• Izdoti albumi: Mirušās kaijas (1995), Palodze (1997), Lai arī tu būtu ar mani (2001), Manās mājās sieviešu nav (2004), kas atzīts par 2004. gada labāko rokmūzikas albumu Latvijā, Kur vakara zvaigzne lec (2005), Kad pūcei aste ziedēs (2006), Sārtā rītausma (2007), Uijā, uijā, nikni vilki (2008), Borsh un Dzelzs vilka teātris (2010), Dzīvnieks pilsētā (2011), un Kālabad (2013)
• 2004. gadā kopā ar Dzelzs vilku izveido projektu Dzelzs vilka Jauno Jāņu orķestris, kas vēlāk pārtapa vienkārši par Jauno Jāņu orķestri
• Ģimene: sieva Aija, dēls Marts, meita Rūta
• Kopā ar grupām Dzelzs vilks un Jauno Jāņu orķestris viņš šovasar aktīvi muzicēs vairākās Latvijas pilsētās
