«Esmu sapratusi, ka mans dzīves aicinājums ir strādāt par sociālo rehabilitētāju, kas cilvēkam dod cerību un iedvesmo otru. Esmu savā profesijā no matu galiņiem līdz papēžiem,» saka Ilona Ceicāne, kuras ikdiena trīs gadus aizrit valsts sociālā aprūpes centra Zemgale filiālē Kauguri, ko šā gada maijā plānots slēgt. Viņa tajā veic sociālās darbinieces pienākumus un šobrīd domā par izvēles iespējām turpmākajās darba gaitās.
Pērn ieguva titulu Gada brīvprātīgais, jo ar lielu degsmi un aizrautību piedalās arī brīvprātīgo darbā. Par viņu nesen veidots televīzijas raidījums Latvijas stāsti. Personības. Ilonas profesionālā bagāža ir milzīga – ieguvusi sociālā darbinieka, sociālā pedagoga un rehabilitētāja specialitāti. Savā jomā ir lietpratēja, strādājusi ar ielu bērniem, prostitūtām un narkomāniem, tagad – ar cilvēkiem, kuriem ir garīgās un fiziskās attīstības traucējumi. Palīdzējusi aprūpēt 46 gadus vecu AIDS slimnieci, tāpēc no personīgās pieredzes zina, kā šī slimība bezcerīgi spēj sagraut cilvēku. Lasa lekcijas par sociālo aprūpi.
Sociālajā darbā strādājošam jābūt izglītotam, dzīves gudram un iejūtīgam – citādāk nemaz nevar būt, un Ilona tāda ir. «Visas sociālā darba jomas, kurās strādāju, esmu mēģinājusi dziļāk izprast. Sociālā joma nav ārpus žoga, tā ir līdzās, vide, kurā mēs dzīvojam. Nekad nezinām, vai ar mums pašiem kas tāds nevar notikt – vai nenonāksim sociālās aprūpes centrā,» spriež Ilona Ceicāne.
Vāveres ritenī griežoties
Jau jaunības gados Ilonas personīgajā dzīvē radušies nopietni faktori, kas pamudinājuši nākotnē izvēlēties strādāt sociālajā jomā. Viņa uzskata, ka bijušais vīrs bijis izcils skolotājs. Visu mūžu minimāli palīdzējis saviem bērniem, bet palīdzējis uzņēmīgajai sievietei pirms 20 gadiem iegūt izglītību, mainīt savu attieksmi pret pasauli un dzīvi. Apprecējusies ļoti jauna. Kad vēl nebija 20 gadu, piedzima pirmais bērns. Otrais – pēc 3 gadiem. «Kad man vēl nebija piedzimusi meita, sapratu, ka ir jāšķiras, jo ar laulības partneri nebija iespējams dzīvot kopā. Zināju: ja neko nemainīšu, tad aiziešu bojā. Izšķīros ar noteikumu, ka divus gadus neprasīšu no viņa uzturlīdzekļus,» atceras Ilona, kura tolaik nolēma atteikties no ļoti pārtikušas dzīves un turpmāk par bērniem rūpēties pati.
Palikusi viena ar gadu un nepilnus četrus gadus veciem bērniem bez iztikas, divu bērnu māmiņa apzinājās, ka reālā finansiālā situācija ir smaga un jāsāk domāt, ko darīt. Ja viņa, māte būdama, nespēs rūpēties par saviem bērniem, tad tos atņems. «Tas man palīdzēja nonākt tur, kur esmu šobrīd, un iegūt tādu domāšanu, kāda tā man ir tagad. Par to esmu viņam pateicīga, jo iemācījos būt kā vāvere ritenī, kas prata atrast līdzekļus sev un bērniem.» Ilona atklāti saka, ka nekad nav nožēlojusi savu izvēli, lai arī bijuši periodi, kad vienlaikus strādājusi četrās darbavietās, neņemot vērā, vai tā ir darbdiena vai brīvdiena, un tas ietekmējis arī viņas veselību.
Kā bite ievāc no visa
Ilona uzskata, ka iegūtā pieredze un spēja izķepuroties no sarežģītām dzīves situācijām iedevusi kvalitatīvāku domāšanu. «Esmu uzdevusi jautājumus un meklējusi atbildes, kā veidojas attiecības starp cilvēkiem, kāpēc notikumi norisinās tā un ne citādi.» Uzņēmīgā sieviete devusies pa garīgu meklējumu ceļiem, interesējusies par šamanismu un kristietību. «Cilvēks ir kā bite, no dažādiem ziediem savāc medu. Esmu tāda, kāda esmu. Katru dienu, ja uzzinu kaut ko jaunu, kļūstu bagātāka. Man rodas pietāte pret dzīvi un notikumiem. Pirms diviem gadiem izlasīju un sapratu, ka, sakārtojot sevi, var kaut ko sakārtot arī pasaulē. Ja man kaut kas nepatīk sevī, tad sakārtoju. Pašam ir grūti pateikt, ka tā ir mana problēma.»
Stāstot par darbu, viņa neslēpj, ka ir tādi sociālo centru klienti, kuri līdz 30 gadu vecumam nav bijuši laukā. Nezina, kā pūš vējš, kā izskatās koki, šalc jūra un kā starp pirkstiem izbirst smiltis, paņemtas plaukstās. «Tas diemžēl ir iespējams un tepat, Latvijā. Man ir gandarījums, ka šo laiku, kopš strādāju filiālē Kauguri, attiecības veidojam citādā līmenī – neskatoties uz slimību, vedam viņus sabiedrībā, apmeklējam dažādus pasākumus, izstādes. Ar viņiem ir nepārtraukti jāstrādā un jāiedrošina. Lai arī ir noteikta diagnoze, ka klientam nav prāta spēju un viņš nerunā, taču pēkšņi pienāk brīdis, ka kaut ko spēj pateikt. Un tad rodas jautājums, kāpēc tikai tagad un kas tad ar viņu bijis pirms tam? Ja mums, sociālajiem darbiniekiem, liek 40 gadus vecam klientam iemācīt lasīt un rakstīt, tad vēlos uzzināt, kāpēc speciālisti to nav izdarījuši agrāk?»
Katram individuāla pieeja
Viņas darba specifika ir ļoti smaga, prasa pacietību, iejūtību un stingrību. Vajadzīga arī piesardzība, jo klientu uzvedība slimības dēļ ne vienmēr ir prognozējama. Sociālajam darbiniekam jāprot atrast risinājumu, lai klients būtu mierīgs un neapdraudētu citus. Jāizprot slimības iezīmes, vajadzības, viņus nedrīkst izaicināt, taču Ilona viņos saskata cilvēcību. Sociālajā jomā strādājot, var ieraudzīt arī savas problēmas un paskatīties uz tām no malas – uzskata speciāliste. «Mūsu iestādē izveidojusies ģimeniska vide, tādu šeit to iespējams radīt. Mazā sociālās aprūpes iestādē ir priekšrocība veidot katram klientam individuālu pieeju. Ļoti labi varam iepazīt viņu uzvedību, rakstura iezīmes un iemācīties reaģēt uz slimības saasināšanos,» saka pieredzējusī sociālā darbiniece, kas palīdz centra iemītniekiem justies ne vien kā mājās, bet arī nezaudēt drošības sajūtu.
Diskutējot par sociālās jomas aspektiem, cik daudz tajā nesakārtotības, viņa pauž savu viedokli – pati ir pret to, ka cilvēkiem nepārtraukti piešķir sociālos pabalstus, lai viņus nodrošinātu. Rezultātā pabalstu saņēmēji notrulinās, viņiem ir grūti saņemties dzīvot citādi. «Arī tiem, kuri nāk no bērnunamiem, nav viegli nostāties uz savām kājām. Mēs it kā palīdzam glābt viņus no nabadzības vai citiem apstākļiem, bet tajā pašā laikā viņi nav gatavi dzīvei. Veiksmes stāstu nemaz tik daudz nav.»
Sabiedrība kļūst iecietīgāka
Neskaitāmas reizes dzirdējusi jautājumu, kāda ir motivācija strādāt par sociālo darbinieci. «Kāpēc vēlos strādāt šajā jomā? Esmu sapratusi: ja mēs nedarbosimies ar šiem cilvēkiem, kas sabiedrībai varbūt šķiet problēma vai traucēklis, tad viņi paši pieprasīs uzmanību, un ne vienmēr tā būs pozitīva, ne vienmēr būsim ar to apmierināti.» Lai sociālajā jomā varētu veiksmīgi strādāt, nepārtraukti jādomā, kā veidot attiecības ar klientiem, kā viņiem palīdzēt. «Savā profesionālajā pieredzē daru tā: ja man kāds ir palīdzējis, tad šo cilvēku atceros visu mūžu. Esmu iemācījusies organizēt pasākumus bez līdzekļiem, piemēram, ziemā olimpiskās spēles klientiem, atvedusi no mājām ragaviņas. Tas ir mans radošums, kas nav izpaudies citā jomā. Man patīk redzēt, ka mirdz acis un sirds ir iegailējusies.» Ilona ir gandarīta, ka sabiedrība šodien sāk pieņemt, ka līdzās dzīvo garīgi un fiziski slimi, kļuvusi atvērtāka un iecietīgāka pret viņiem. Interneta vidē parādās vairāk izglītojošu rakstu par Alcheimera slimību, autismu, Dauna sindromu un citām likstām.
«Man patīk darbs, ko daru, es dodu otram prieku un to arī saņemu.» Ilona stāsta, ka pirms kāda laika savā ģimenē bija pieņēmusi dzīvot ļoti slimu, aprūpējamu kundzi, kura nu jau aizgājusi aizsaulē. «Radu lokā un darbavietā sākās ažiotāža – kāpēc es to daru? Tas nebija viegli. Viņas slimības izpausmes bija grūti pieņemt, taču to izvērtēju no profesionālā viedokļa un sapratu, ka nevaru uztvert personīgi. Tāpēc sociālajiem darbiniekiem ir svarīgi izglītoties, lai netērētu velti enerģiju vai nedusmotos uz otru, neizprotot viņa rīcības motīvus.»
Brīvprātīgā darba misija
Vienmēr viņa meklē iespējas, kā sevi piepildīt ārpus pamatdarba. «Man patīk strādāt par brīvprātīgo. Ne vienmēr par to, lai palīdzētu īstenot skaistu ideju, var samaksāt. Ja man patīk ideja, es to atbalstu un līdzdarbojos, lai citiem radītu prieku. Jau 13 gadus esmu brīvprātīgā bērnu radošajā nometnē Vītolēni. Varu iejusties jebkurā tēlā, izdomāju interesantas spēles. Nometnē mazajam jebkurā brīdī var iestāties krīze, kad viņš vēlas būt pie mammas un tēta, un tad ir jādomā, kā radīt drošības sajūtu. Tas nav bizness, ko daru, tā ir mīlestība.» Savā ikdienas darbā Ilona rīkojas līdzīgi, lai gan sociālās aprūpes centra klienti ir vairāk jāiedrošina nekā brīvprātīgo darbā. «Tur es uzņemu enerģiju, tāpat kā darbojoties Rīgas Latviešu biedrības nama folkloras komisijā un Sprīdīša skolā,» aizrautīgi par savām aktivitātēm stāsta sieviete.
Veicot sociālās darbinieces pienākumus, iemācījos mīlēt cilvēkus – saka viņa. «Agrāk skaitīju lūgšanas, lai maniem bērniem un tuvajiem klātos labi. Tad sāku domāt, ka tā nedrīkst darīt un iejaukties otra liktenī. Un sāku vērot, kas notiek ar to, par kuru lūdzos. Tagad lūdzos tikai par sevi.»
