Spanieli ir putnusuņu grupa, kas veidoti gan lauka, gan ūdensputnu medībām – gan tramdīšanai un gaisā pacelšanai, gan medījuma pienešanai. Arī no ūdens. Kokerspaniels, angļu kokerspaniels. Reti kurš šīs šķirnes pārstāvis vairs dodas medībās. Viņu «izmantojuma» ziņā šķirnes nosaukumā iesaistītais vārds «gailis» (angļu Cock) jau sen vairāk saprotams kā verbs to cocker (up), kas nozīmē «lutināt». Un patiešām – sastopoties ar kokerīti, pirmā vēlme ir viņu samīļot un palutināt.
Spānijā kopš senlaikiem slavenas bijušas putnu medības, tāpēc īpaši domāts par šai nodarbei piemērotiem suņiem. Spāņu putnu mednieku slava un panākumi sasnieguši arī rietumeiropiešu ausis, acis, kā arī garšas kārpiņas, tālab viņi arī kārojuši medīt līdzīgi dienvidzemes ieročbrāļiem. Jau 14. gadsimtā spāņu putnusuņi ievesti citās valstīs.
No Spānijas aizgūts
Angļi gan var lepoties ar vairākām senām putnusuņu šķirnēm (piemēram, pointers, seters), taču arī mazie spāņi izrādījušies gana nozīmīgi. Gadsimtu gaitā tie kļuvuši par neiztrūkstošiem līdzgaitniekiem tiem medniekiem, kam labāk tīk stobrus turēt nevis horizontāli, bet gan augšup vērstus. Un, zinot angļu naskumu un centību, kā arī godaprātu laikā, kad aizsākās suņu un kaķu šķirņu standartizācija un reģistrācija, nav jābrīnās, ka tieši viņi kā savējo reģistrēja no Spānijas aizgūto suņu pēcteci, Spānijai atstājot vien vārdu nosaukumā, kurš apzīmē suņa tipu (zināmas apmēram 20 dažādās valstīs selekcionētas spanielu šķirnes). Vienkāršoti runājot, spaniels ir pamaza auguma garausis, kura specialitāte ir putnu tramdīšana un arī nomedījuma pienešana medniekam.
Kokerspanieli kā šķirne Anglijā oficiāli atzīti 1892. gadā. Pirmais šķirnes standarts pieņemts 1902. gadā.
Ja reiz liegtas medības
Attīstoties industrializācijai un ļaudīm aizvien vairāk ieslēdzoties savos pilsētas dzīvokļos, arī suņiem bija jāpielāgojas pilsētnieku dzīvei. Viņiem nācās pieņemt apartamentu rāmjus un nedošanos brīvā dabā. Ja šādi dzīvo paaudžu paaudzēs, arī mednieka instinkti pamazām noplok. Pilsētas kokeri patiešām pārvērtās par lutināmiem dīvānniekiem. Britu aizrautība ar izstādēm arī darīja savu – izstāžu fani rūpējās tikai par mīluļu eksterjeru. Par laimi, bija arī entuziasti, kuri tomēr atzina, ka dabas noteiktās mednieka iemaņas jāsaglabā, tādēļ rūpējās par to, lai arī šie skaistie dzīvnieki ar neatvairāmo acu skatienu saglabātu prieku un prasmes patiešām būt dabā.
Mūsdienās šādu dabasbērnu gan ir pavisam maz. Cik zināms, sarūk arī kokerīšu mīlulīšu skaits – mode pārgājusi, bet, ja vajadzīgs iejūtīgs četrkājainais kompanjons, modes tendencēm taču nav nozīmes. Un angļu kokerspanieli ir izcili kompanjoni.
Regulāri jāķemmē
Potenciālajam angļu kokera saimniekam jārēķinās ar krietnu noņemšanos ar mīluļa kažoku. Tas regulāri jāķemmē, ja vēlas piedalīties izstādēs, vismaz reizi trijos mēnešos suns jāved pie friziera. Ja saimniekam ir vienaldzīgs suņa kažoka izskats, tomēr jāparūpējas, lai apmatojums pārlieku nesaaugtu starp kāju pirkstiem un zem ausīm.
Šajā sunī tomēr ir mednieka gēni, tālab regulāras pastaigas ir nepieciešamas. Bez fiziskās slodzes mīlulis drīz vien apvelsies tauku slānī. Un, ja šis garausis uzodis kādas pēdas, būtu naivi cerēt, ka viņš atsauksies saimnieka aicinājumam tūdaļ nākt atpakaļ – interesanti taču. Saimnieku kokeri dievina, taču... nu, kādu brīdi tas dieveklis taču var arī pagaidīt, vai ne?
Angļu kokerspaniels
(English Cocker Spaniel)
• Izcelsmes valsts: Lielbritānija
• Augstums skaustā: suņiem 39–41 cm, kucēm 38–39 cm
• Svars: 12,75–14,5 kg
• Apmatojums: garš, taisns, mīksts, zīdains
• Krāsa: dažāda (dažādu toņu brūna, melna, raiba); vienkrāsainajiem pieļaujams balts plankums uz krūtīm
• Dzīves ilgums: vidēji – 12 gadu
• Kucēna aptuvenā cena: 250–500 eiro
• Medību suns, nepieciešama rūpīga kopšana
