Jaunā dramaturģe Rasa Bugavičute veidojusi dramaturģiju vairākām skatītāju iemīļotām, kritiķu atzītām un apbalvojumus guvušām izrādēm Latvijas lielākajos teātros, likusi atdzimt dramaturga lomai kultūrpolitikas ainā un iesaistījusies jauno rakstnieku un dramaturgu paaudzes audzināšanā. Sarunā ar Māju Rasa stāsta, kā attapusies dramaturģes lomā, kādiem paņēmieniem vienlaicīgi uzrakstījusi divus maģistra darbus un ko no teātra gaida kā skatītāja.
2015. gadā aizvadītie mēneši, neskatoties uz virkni darāmo darbu, dramaturģei bijuši mierīgi. «Jādara ir ļoti daudz kas, bet šobrīd man daudz vairāk gribas darīt dzīvi, ne darbus. Bet viss ir forši – rakstu, funktierēju, nekur nav jāskrien, dzīvojos pa Liepāju,» viņa teic un sola, ka šis gads viņas karjerā iezīmēsies kā īpašs, jo būs vairāku nebijušu projektu izkrāšņots. Lai sevi disciplinētu, Rasa kopā ar draugu jau novembrī izveidojusi garum garu apņemšanos sarakstu, kas tūdaļ pat stājies spēkā. «Uzreiz pēc saraksta izveidošanas radās pārliecība, ka diez vai kaut ko no tā īstenosim, bet tad nolēmām – jābeidz muļķoties un jāsāk darīt tagad. Īstenībā jau – cik tad tur tā darba. Vienkārši jāpilda, kas uzrakstīts uz lapiņas,» Rasa smej sev raksturīgajā humora manierē un iedvesmo neatlikt mērķu piepildīšanu uz rītdienu.
Teātris ir kopdarbs
Vērtējot līdzšinējos sasniegumus profesijā, Rasa atzīst, ka ir neizsakāmi pateicīga visiem cilvēkiem, ar kuriem kopā sanācis strādāt, «jo bez viņiem nebūtu nekā». «Es varu sēdēt mājās un rakstīt ludziņas, bet kuru tas interesē? Nevienu. Ja ļauj realizēties, tic tam un palīdz augt, kaut vai pasakot, ka kaut kas no izdarītā ir slikti uzrakstīts un jāpārstrādā, – tas palīdz attīstīties. Teātris ir kopdarbs,» viņa uzskata. Vienlaikus viņa nejūtot uz sevi vērstu milzu slavu, jo vienkārši darot to, kas ļoti patīk, un «tā ir baigā laime».
Līdztekus izrāžu radīšanai un citiem radošajiem pienākumiem Rasa ir arī Latvijas Dramaturgu ģildes vadītāja. Raksturojot, kā vienā cilvēkā var sadzīvot kultūrpolitikas jautājumu risinātājs un radošais rakstītājs, Rasai nav divu domu, ka radošais censonis allaž gūstot uzvaru, taču bez ievērības netiek atstāti arī sasniegumi. «Kaut kādas lietas ir izdarītas. Piemēram, Spēlmaņu naktī ir panākta balva oriģināldramaturģijai, kas ir labi. Es pati šajā katliņā vāros, tādēļ gribas, lai ir skaisti. Kad tikko iestājos ģildē, šķita, ka visu sasapņoto sasniegt būs viegli, bet ir, kā ir. Prieks, ka notiek 10 minūtes slavas un citi ar dramaturģiju saistīti pasākumi, kas ik gadu ir pārapmeklēti un neticami populāri, kas pierāda, ka pieprasījums pēc dramaturģijas ir. Taču, pievēršoties šādiem darbiem, sanāk, ka pamatlietas, kas ģildē jāatrisina (piemēram, mājaslapas sakārtošana un lugu datubāze), stāv uz vietas. Bet attīstība notiek – nupat ģildē iestājušies jaunie Latvijas Kultūras akadēmijas dramaturgi, kas vieš cerības uz jaunu sparu ko nebūt darīt dramaturģijas attīstības labā,» viņa pauž.
Pirmā grāmatiņa
Nozīmīgākie impulsi rakstīšanai Rasu sasnieguši vidusskolas laikā. Viņa stāsta: «Mācījos franču valodu un sapņoju par darbu Eiropas Parlamentā, bet trīs vidusskolas gadu laikā sapratu, ka šī doma man sāk apnikt. Tā kā tuvojās studiju izvēles laiks, nolēmu, ka vēlos darīt to, kas man patīk.» Kā Rasa sapratusi, ka tieši rakstīšana ir tas, kas aizrauj? «Standartiņš. Rīgas Franču licejā mācījos pie latviešu valodas un literatūras skolotājas Litas Silovas. Viņa bija pirmā, kas pamanīja un norādīja, ka varu rakstīt. Patiesībā pirmo grāmatiņu uzrakstīju, kad vēl negāju skolā, – tā saucās Četri gadalaiki un sastāvēja no komiksiem par to, kas notiek katrā gadalaikā,» talantīgā dramaturģe gremdējas atmiņās un neslēpj, ka kaislība uz lasīšanu un literatūru, visticamāk, mantota no mammas, kas ir liela lasītāja.
«Bērnībā man bija trīs sapņu profesijas – aktrise, kas ir standarts, rakstniece, kas vienkārši šķita forši, un gaļas pārdevēja Liepājas tirgū. Man Liepājā dzīvo vecvecāki, tāpēc šī pilsēta man ir mīļa jau sen. Maza būdama, gāju ar vecvecākiem uz Liepājas tirgu, letei knapi redzēju pāri, un šķita, ka varētu būt baigi forši tur strādāt. Nu kaut kā tas viss ir saplūdis vienā veselā, jo varu rakstīt par gaļas pārdevējām un esmu Liepājā,» priecīgi stāsta Rasa.
Pārstrādā!
Pēc vidusskolas beigšanas Rasa, atradusi īsto aicinājumu, devās studēt uz Latvijas Kultūras akadēmiju, izvēloties Teātra, kino un televīzijas dramaturga profesiju. Atceroties studiju laiku, viņa pauž, ka tas bijis ļoti grūts. «Lauris Gundars nemitīgi teica, ka viss ir slikti. Iestājāmies 19, bet pabeidzām astoņi, tāpēc vienu brīdi šķita, ka mums būs nevis izlaidums, bet piemiņas vakars. Tagad pēc skolas absolvēšanas tepat cits citam blakus esam un vajadzības gadījumā varam lūgt palīdzību,» viņa vērtē. Neiztika arī bez izmisuma brīžiem – lūzuma punkts profesijas izvēlē esot bijis trešais kurss, kad šķitis, ka labāk visu mest pie malas. «Vairākas naktis no vietas noraudāju, jo man nesanāca uzrakstīt kursa darbu tā, kā to vajadzēja uzrakstīt. Laurim ir tāda skola, ka viņš saka: «Pārstrādā!» Bet vienā brīdī gribas, lai pasaka, ko tieši, pie velna, lai pārstrādā. Biju dusmīga uz visu pasauli, šķita labāk braukt uz ārzemēm un darīt jebko citu,» šodien jau ar smiekliem atminas Rasa.
Par laimi, neveiksmīgā kursa darba rakstīšana sakritusi ar laiku, kad Dirty Deal Teatro sāka rādīt izrādi Bikts. «Nākamajā dienā pēc pirmizrādes man bija kursa darba aizstāvēšana, kaut gan tajā vakarā tas vēl nebija ieskaitīts. Lauris atnāca uz pirmizrādi, pēc tam pienāca klāt, paņēma mani aiz krāgas un teica: «Ej mājās un raksti, tu taču to vari!» Tad nu es gāju mājās, sadzēros ķīniešu tēju, visu nakti negulēju un kaut ko sarakstīju. Beigās ieskaitīja. Ja nebūtu bijusi Bikts, varbūt es te tagad nesēdētu.»
Divi maģistra darbi
Pabeigusi bakalaura studijas, Rasa nospriedusi, ka nu dzīvē iestāsies tukšums, tādēļ nolēmusi studēt tālāk. Izaicinājumi jaunietei patīk – par to liecina iestāšanās divās maģistrantūras programmās divās dažādās Latvijas pilsētās (Rakstniecības studijas Liepājas universitātē un Kultūras menedžments Latvijas Kultūras akadēmijā – aut.). Atbildot, kā tas bija iespējams, Rasa vien nosmej, ka pasniedzēji pelnījuši pieminekli, bet neslēpj gandarījumu par iegūtajām zināšanām. Īpašs ir stāsts par abu maģistra darbu rakstīšanu – lai tos uzrakstītu, Rasa pieteicās padzīvot Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā. «Mani valdzināja tā apziņa, ka būšu kaut kur prom un nebūs citu lietu, ko darīt, un pazīstamu cilvēku, ko satikt,» viņa pamato izvēli. «Ierodoties tur, vispirms pārbīdīju istabā visas mēbeles, tad aizgāju uz bibliotēku savākt grāmatas un sēdēju pie galda, kur vienā pusē sakrauta viena darba literatūra, bet otrā – otra. Kādu laiku šīs kaudzes vienkārši bīdīju. Tas bija ekstrēmi,» noskaņošanos rakstīšanai caur smiekliem atceras Rasa. Jaunā dramaturģe neatmet iespēju turpināt izglītošanos un sola jau šogad atkal iestāties kādā studiju programmā – jo, kā teic Rasa, «nav īsti iemeslu, kādēļ to nedarīt». «Joma, protams, tā pati – dramaturģija. Prom no tās es neiešu,» viņa sola.
Līdz šim iegūtās zināšanas Rasa liek lietā vēl kādā savā kaislībā – lekciju lasīšanā. «Jau divus gadus lasu lekcijas Liepājas universitātē, darbojos Laura Gundara radošajās darbnīcās, esmu novadījusi kursu arī Rakstnieku savienībā. Vadīt lekcijas man ļoti patīk. Gribētos, lai tas būtu regulārāk. Es satieku jaunus cilvēkus, stāstu viņiem savu pārliecību par teāri un uzklausu viņu pārdomas. Vislabāk man patīk brīdis, kad studenti kaut ko uzraksta, un man turbo ātrumā jāpieslēdzas viņu idejai. Pēc tam gan esmu izšmiegta kā citrons,» viņa ar aizrautību stāsta.
Nemitīga analīze
Vaicāta, kas Rasu dramaturģijā aizrauj, viņa stāsta: «Man patīk analīze – dramaturgam ir jāanalizē cilvēki, kas ir blakus, dialogi, ko dzird. Visu laiku ir jābūt procesā, nevis jāsēž un jāgaida, ka kaut kas atnāks pats. Kad dzirdu sarunas, es tajās ieklausos un domāju – kas ir šie cilvēki, ko viņi dara, no kurienes nāk. Dramaturģijai ir tā priekšrocība, ka tīri tehniski tai ir viegli pieslēgties.» Otra lieta, kas valdzina profesijā, esot nemitīgais izaicinājums saprast, kā darbu labāk strukturēt, kā aizraut skatītāju. «Tā ir zināma matemātika, jo, nevis jāļaujas plūdumam, bet jādomā tehniski. Tas sagādā adrenalīnu,» pārliecinājusies ir Rasa. Darbs ar dramaturģiju palīdzējis viņai labāk saprast savus draugus, izprast sevi un cilvēku dažādos rīcību motīvus – to var saukt par šīs sfēras pievienoto vērtību, kas pielietojama arī dzīvē.
Lielākais gandarījums profesijā esot mirklis, kad aktieri stāv uz skatuves un izrunā pašas sarakstīto vārdu virknes. Neatsveramākais aizkustinājums parasti pārņemot darba pusceļā – mirklī, kad mēģinājumi vainagojušies ar īsto ideju un sajūtu, bet darbs pie izrādes tapšanas vēl turpinās. «Man patīk mēģinājumos būt klāt un dzirdēt, kā to, ko esmu sarakstījusi, interpretē aktieri un režisors. Patīk dzirdēt, ko viņi tur vēl ir saskatījuši,» Rasa sajūsmināti teic.
Audzēt muskuļus
Izrāžu tapšana esot daudzveidīga – katram tapšanas scenārijam esot savi plusi un mīnusi. «Man patīk rakstīt dramatizējumus, jo ir bāze, no kuras nedrīkst izmukt – tā ir jāpieņem, jāsaprot. Ir fantastiski, ka, lasot uzrakstīto dramatizējumu, vairs nevar noteikt, kas ir pierakstīts klāt un kas nē, jo valoda pielīp,» Rasa atzīst. Tad, kad jāraksta no nulles, viss gulstas tikai uz autora atbildību – tas esot vissarežģītākais. «Rakstot kaut ko no nulles, visgrūtākais ir brīdis, kad tas kādam jāparāda. Tad nevar paslēpties ne aiz iepriekš zināma literāra darba, ne aiz aktieru izteikumiem. Tajā brīdī dramaturgs ir pilnīgi kails, bet tas audzē muskuļus, jo ir jāmācās pamatot savu ideju.» Trešais variants, kad izrāde top mēģinājumos, sarežģīts ar to, ka dramaturgam jātver katra režisora un aktieru izteiktā frāze, jādomā tam līdzi. «Man vislabāk patīk, ka var izvēlēties, kā strādāt,» pamato Rasa.
Dramaturga un pārējās teātra trupas saspēli Rasa vērtē pozitīvi un ir pārliecināta, ka attīstība turpināsies. «Nevar noliegt, ka attieksme teātros ir mainījusies un nu jau daļā teātru šķiet normāli, ka dramaturgs izrādes tapšanā ir klātesošs un darbojas līdzās. Sākums bija dīvains, jo neviens nesaprata – kam tu te esi un ko dari,» viņa atceras savu teātra gaitu pirmsākumus, vērtējot, ka nu pozīcijas ir pamainījušās.
Nenopietni par nopietno
«Pēc kādas izrādes veidošanas man nāca apziņa, ka skatītājs caur diezgan vieglu formu vēlas domāt par lielām un nopietnām lietām – tas man šķiet absolūts zelta variants. Savā darbībā cenšos uz to tiekties. Pēc izrādes Sarkangalvīte un Vilks sapratu, ka arī pieaugušajiem ir vajadzīgas pasakas, kas caur citu, attālinātu, prizmu liek paskatīties uz realitāti. Ir jāmeklē robeža, kā piespiest domāt par patiesību nesabiedējot,» skatītāju vajadzības un gaidas vērtē Rasa. Viņa uzskata, ka izrādei jāpanāk, lai cilvēks caur teātra procesu kļūst pielaidīgāks, gudrāks un ļaujas tam.
«Cilvēku pa lielām šaibām interesē tikai viņa iekšējā emociju pasaule, tās sakārtotība un personiski asociatīvās lietas, nevis plaša mēroga notikumi. Vientulība, bailes, zaudētas vērtības, mīlestība, attiecības – neizbēgamās lietas. Bet varbūt vienkārši esmu naiva,» saka dramaturģe. Viņa pati kā skatītāja novērtē iespēju aizmirsties no profesionālās shēmošanas. «Ja ir sasniegts brīdis, kad vairs neshēmoju un ļaujos, tas nozīmē, ka izrāde ir laba. Man vajag, lai tā ir par cilvēkiem, neesmu politiskā teātra piekritēja. Ja sēžu un skatos izrādi, un man nāk raudiens – tas ir superīgi! Tas nozīmē, ka ir iekustinātas manu emociju stīgas. Tad dodos mājās, domāju par to un nonāku pie dziļākām, nopietnākām tēmām,» viņa neslēpj savu redzējumu.
Skatīšanās uz saviem darbiem atšķiroties dažādos izrādes vecuma posmos. «Skatoties pirmizrādes, visu laiku gribas domāt līdzi un kontrolēt procesu, bet, ja izrāde jau kādu laiku ir rādīta, pārņem viegla atklāsme: «Jā, jauks darbiņš!» Tad var viegli paķiķināt, atceroties, kā tas viss tapa.»
Pēcdzemdību depresija
Pirms pirmizrādēm dramaturģi allaž pārņemot bailes. Rasas atmiņā iegūlis kāds smieklīgs atgadījums: «Pirms Es par Rēziju pirmizrādes bijām ar Elmāru Seņkovu (izrādes režisors, Rasas teātra brālis – aut.) iegājuši pie gaismotājiem kabūzītī. Mēs tur stāvam, pēkšņi zālē ienāk teātra kritiķe Silvija Radzobe, un mēs kā bērni abi automātiski pieliecāmies tā, lai tik viņa mūs nepamana, un lavījāmies prom. Tas bija ļoti smieklīgi un nesaprotami, no kurienes radās tāds reflekss.» Kritiķi teātra cilvēku vidū esot mazliet biedi, pat ja veidotāji visu izdarījuši maksimāli labi. «Vienmēr ir bažas, ka var nesaprast, nepatikt, varbūtību ir šausmīgi daudz. Kritiku pārāk sāpīgi neuztveru, jo domāju, ja kāds viedoklis ir radies, ir iemesls, kādēļ tas ir radies. Cenšos par to maksimāli objektīvi spriest. Kritika ir vajadzīga, jo no kaut kurienes ir jādabū vērtējums, lai zinātu, kā strādāt tālāk,» pauž Rasa. Tuvinieki Rasas darbu neietekmējot un nekritizējot, tam viņai ir teātra ģimene. Viņa saka: «Man ir Elmārs, mani kursa biedri un virkne cilvēku, ar kuriem tas viss kopā ir sācies. Tie ir cilvēki, kuru viedoklim es ticu un kas man var pateikt kaut ko skarbu, lai mudinātu mani nonākt pie rezultātiem. Ir forši, ka ir tāds teātra brālis, kas pirmizrādēs vienkārši sēž blakus un saka, ka viss kārtībā.»
Neaizmirstams notikums teātra dzīvē esot pirmizrādes un svētki pēc tām, taču nākamajā dienā neizbēgama iestājoties tukšuma sajūta, kas pielīdzināma pēcdzemdību depresijai. «Iestājas milzīgs tukšums. Ir bijis tā, ka pāris dienas pēc pirmizrādes zvanu Elmāram un prasu, vai viņš negrib pastrādāt, jo nevaru saprast, kur sevi likt, ir pazudis atskaites punkts. Pareizi izdarīju pēc Bezgalīgo stāstu stāsta, ko rāda Liepājas teātrī. Pēc pirmizrādes uz desmit dienām aizbraucu prom un vienkārši atpūtos,» Rasa atradusi labsajūtas formulu, kas neļauj gremdēties skumjās.
