Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Māja

CIEMOS: Rundāles pils ietekme

Tamāra un Pēteris Geki savu māju dēvē par mazo Rundāles pili. Ne tikai pusapaļo logu un rotājumu dēļ, kas ieraugāmi gan iekštelpās, gan mājas apdarē, bet galvenokārt iedvesmas dēļ © Le­onīds GU­SEVS, spe­ci­āli Mā­jai

«Tieši tā – mans nams ir mana pils!» par ekstravaganto, jau iztālēm pamanāmo savrupmāju Aleju ciematā saka tā saimnieki Tamāra un Pēteris Geki un nemaz neliedzas, ka gan oriģinālās celtnes ārpusē, gan iekšpusē sazīmējama Rundāles pils zināma ietekme.

«Mani, no dziļas Latgales nākušu puiku, agrā jaunībā iespaidoja vairākas Zemgales pilis un muižas, viņu majestātiskums un greznība, jo neko līdzīgu agrāk nebiju redzējis. Pēc septiņgadīgās skolas beigšanas dzimtajā pusē pāri visai Latvijai devos uz Zemgali, lai mācītos toreizējā Saulaines lauksaimniecības tehnikumā, kas bija ierīkots Kaucmindes pils ēkā. Zēnu internāts atradās turpat blakus esošajā Ziedoņu jeb Bornsmindes muižā. Aiz muižas parka Lielupes viņā pusē labi redzama bija arī Jumpravmuiža. Visās šajās vietās tajos gados vēl ļoti labi bija jūtams tas lepnais gars, kāds varēja asociēties tikai ar muižām.

Iekrita sirdī, un viss

Tūlīt pēc iestāšanās tehnikumā mūs uz visu septembri nosūtīja rudens talkā tuvējā kolhozā Rundāle – padomju gados tā vienkārši bija pieņemts. Ne tikai, ražu vākdami, strādājām, bet cits citu arī tuvāk iepazinām, amizējāmies, sportojām, izklaidējāmies. Vairāku gadu garumā, kamēr mācījāmies, tā talkojām ik rudeni un vienmēr gājām uz dejām Rundāles pilī. Sešdesmito gadu sākumā rekonstrukcijas darbi tur vēl nebija sākušies: lielo pils durvju vietā uz pagalma un uz dārza pusi rēgojās vienkārši liels caurums, kam vējš skrēja cauri. Kaut arī daudz cietusi un pamatīgi noplukusi, pils ar savu majestātiskumu un pabalējušo greznumu mani fascinēja. Dejas notika pils Baltajā zālē, bet, lai tur nokļūtu, vajadzēja kāpt pa iespaidīgajām kāpnēm un iet cauri Zelta zālei,» atceras Pēteris un neslēpj – gribēdams pārliecināties, vai zāles greznajos rotājumos zelts īsts vai tikai butaforija, reizēm paslepus ar nagu paskrubinājis milzīgo spoguļu rāmju malas un nācis pie pārliecības – viss te īsts! «Redz, kā dzīvē notiek: piedzimu kara gados un visā pilnībā iepazinu trūkumu, bet mācījos pilī, dzīvoju muižā, ballējos īstā arhitektūras pērlē, un tas viss manī atstāja neizdzēšamus nospiedumus. Jau toreiz, vēl galīgi zaļš dēlietis būdams, sev cieši apsolīju – ja kādreiz dzīvē celšu māju, tajā noteikti būs kaut kas no Rundāles greznuma.»

Ceļš uz savu māju

Saimnieks stāsta, kā pēc iegūtā zootehniķa diploma tūlīt iesaukts padomju armijas rindās, kā pēc dienesta strādājis ostā par krāvēju, kā nokļuvis Ķekavā un sākumā pieņemts darbā par sīklopu fermas vadītāju. «Man kā jaunam speciālistam piešķīra istabu komunālā trīsistabu dzīvoklī pirmajā daudzdzīvokļu mājā pašā Ķekavas centrā, taču ilgi viens nedabūju padzīvot – drīz blakusistabā uz dzīvi apmetās praktikante Tamāra... Pēc gada ar kaimiņieni jau dzērām kāzas, drīz pasaulē nāca meita, pēc pāris gadiem – dēls. Sakuplojušajai ģimenei, dzīvojot daudzdzīvokļu mājas trīsistabu dzīvoklītī, vajadzība pēc savas mājas brieda pamazām, bet nenovēršami,» saka saimnieks. «Tajos laikos kolhoza statūti paredzēja, ka darbinieki uz apbūves gabalu privātmājas celšanai var pretendēt tikai pēc divu gadu darba kolhozā. Es šajos termiņos iekļauties jau varēju un biju apņēmības pilns. Pat zemesgabalu mājai turpat Ķekavas centrā netālu no dārzniecības noskatīju, visu izplānoju un sāku kārtot papīru lietas, taču prieki izrādījās pāragri. Priekšsēdētājs paziņoja, ka kolhozs vairāku hektāru platībā esot paredzējis dārzniecību paplašināt, un mani noskatītie 1200 kvadrātmetri akurāt ietilpa šajos hektāros. Kreņķis liels, taču priekšsēdētājs Bluķis izrādīja lielu pretimnākšanu un ļāva pašam noskatīt vietu, kur gribētu būvēt māju. Abi ar sievu braukājām visriņķī apkārt un lūkojām, kura vieta tad varētu būt tā īstā. Sākumā ļoti gribējās tuvāk centram, kur viss notiek un ir pa rokai, taču sirdī iekrita vieta pašā Daugavas krastā četrus kilometrus no Ķekavas centra Rīgas virzienā. Ūdens tuvums uzrunāja un vilināja. Toreiz te pletās kolhoza lauki un nekas neliecināja par kaut kādas civilizācijas klātbūtni, taču vieta deviņiem apbūves gabaliem bija atrasta.»

Lēnām un pamazām, bet ar šiku

Pēteris stāsta, ka mājas būvniecība klajā laukā sākusies pirms 34 gadiem un darbi uz priekšu tik raiti kā mūsdienās neritējuši. Nekāda lielā kapitāla darbu straujākam tempam arī nav bijis, un bankās kredītus neviens nemeklējis, – cik nu rocība un varēšana ļāvusi, tik ātri arī viss noticis. «Dzīvojām Ķekavā, lēnām būvējām māju un dzīvojām it kā divas paralēlas dzīves – to vienu, kas abiem ar sievu aizritēja valsts darbā, bet otru, katru brīvu brīdi skrienot uz jaunbūvi un strādājot otru maiņu. Droši vien visas ar būvniecību saistītās lietas uz priekšu virzītos daudz ātrāk, ja nebūtu kavēšanās ar mājas projektu. Tagad varu atzīties: ja celtu tādu pašu standarta māju kā vairākumam ļaužu visā Latvijā, viss būtu kārtībā, bet man gribējās atšķirties no pūļa, tāpēc māju sāku būvēt pēc paša izstrādāta projekta. Domāju – gan jau viss nokārtosies: ieliksim tos standarta pamatus, uzsliesim manis izfunktierēto karkasu, uzliksim jumtu un papīrus sakārtosim pēc tam – ne es pirmais, ne pēdējais, kas tā dara. Māja īstenībā jau bija gatava, kad beidzot dabūju visus zīmogus un parakstus uz ēkas projekta, – pats rajona galvenais arhitekts, intereses dzīts, atbrauca, lai savām acīm redzētu, kas tā par tādu māju,» nu jau ar smaidu atceras saimnieks. Tamāra vīra stāstīto papildina: «Celtniecības darbi vēl ritēja pilnā sparā, bet mēs savu māju vasarās jau sākām apdzīvot. Tiklīdz lielajā viesistabā ieklāja grīdu, salikām rindā dzelzs gultas, kur visiem kopā kā kopmītnē nakts melnumu pārlaist, ēst gatavojām pagalmā vai kaut kur pagrabā. Kā viena istaba pabeigta, ķērāmies klāt nākamajai. Un tā vairākus gadus no vietas. Pastāvīgi te sākām dzīvot, kad apprecējās meita, – centra dzīvokli atstājām jaunajiem un paši pārcēlāmies uz māju.»

Telpas rotājošās karnīzes un dekorus, žoga stabus un daudzas citas konkrētam stilam atbilstošas detaļas un ornamentus ģipsī atlējis meistars Jānis Sodnaks, savukārt mājas logu pusapaļo dalījuma ideju saimnieks noskatījis no kāda veca nama Rīgā iepretim dzelzceļa stacijai, savukārt ēkas jumta konstrukcijas ideālais variants aizgūts no Mākslas muzeja ēkas, pieredzē dalās Pēteris. «Bez lielīšanās varu teikt, ka pēckara gados mana māja bija pirmā jaunceltne ar pusapaļiem logiem. Šo ideju īstenot nebija viegli, jo ilgi neizdevās atrast meistaru, kas būtu ar mieru tādus logus izgatavot. Lai paldies meistaram Arvīdam Tilmanim no Engures – viņš tomēr uzņēmās šo sarežģīto darbu veikt.»