Ar kazām nekad neko īsti nevar zināt. Tāpat kā ar «neriktīgajām bitēm», ar ko nācās saskarties Vinnijam Pūkam. Runā, ka esot sācies Koka (Zilās) kazas gads, taču astrologi tā arī nav tikuši skaidrībā, kad īsti tas noticis. Vieni apgalvo, ka Kazas gads iesācies jau 20. janvārī, citi lēš, ka īstenais šā gada sākums esot 19. februāris. Tomēr, lai nu kā, jāuzzina, kas tā kaza jeb, kā tautā iegājies, vellaģīmis, īsti ir un kā savulaik piejaucēta.
Kazas esot vienas no pirmajām cilvēku līdzgaitniecēm. Arheologi noskaidrojuši, ka kazas pieradinātas apmēram pirms 10 000 gadu. Šādi atradumi bijuši Irānas teritorijā. Pirmie īstenie kazkopji bijuši neolīta laikmeta ļaudis, kuri Tuvajos Austrumos sadomājuši, ka nelon dzīties pakaļ medījumam, ja gaļa iegūstama, dzīvniekus piejaucējot. Tolaik ļaudis jau mēģināja nodarboties ar lauksaimniecību, taču gaļiņa tak nekaitē aizdaram, vai ne? Un, protams, no kazām bija iegūstams arī piens, kā arī vilna – ne tik mīksta kā no aitām, bet arīdzan noderīga.
No austrumniekiem kazu audzēšanu pārņēma arī eiropieši, taču krietnu «bremzi» šai ziņā iegriezusi kristietības izplatīšanās. Iespējams, kazas brīvdomības un ietiepīgā rakstura dēļ visa labā pretstats velns mālēts ar kazbārdiņu un ragiem. Interesanti, ka ragi ir gan kazu tēviņiem āžiem, gan meičām kazām. Tātad – ir velni un vellatas.
Latvijas kaza!
Mūsu valsts ir viena no tām, kas var lepoties ar nacionālo kazu šķirni. Kā tā radusies? «Raduraksti» ir krietni sarežģīti, taču zināms, ka 19. gadsimta beigās izveidota Latvijas kazu šķirne. Tā kā mūszemē nav dižu kazgaļas ēšanas tradīciju, Latvijā kazas tiek audzētas galvenokārt kā piena lopiņi. Latvijas ragaines ir izcilas piena devējas, kā arī viņu miesa esot garda ēdmaņa. Tiesa, pēdējā laikā šīs tīršķirnes turētāju un ganāmpulka skaits esot samazinājies. Varbūt – velti? Latvijas šķirne esot izcilas piena devējas, viņas piemērotas mūsu klimatiskajiem apstākļiem, bet viņu miesā esot daudz liesās gaļas un maz taukaudu – tātad gaļa ir veselīga.
Kazas salīdzina ar govīm. Un secināts, ka kaza saimnieciski ir izdevīgāka. Taču bija laiki, kad govi turēt gandrīz nebija iespējams. Staļina laikos govis bija jānodod kolhoziem, tiem, kas tādu lopu mājās turēja, bija jāmaksā liels nodoklis. Bet par kazām nodokļu likumā nekas nebija teikts. Tā nu «latvieši praktiskie» audzēja kazas, un drīz vien izcilā piena un īpatnējās humora izjūtas dēļ tās nodēvēja par Staļina govīm.
Brīvdomātājas
Kazas ir dzīvnieki ar savu funktieri. Ja reiz ko ieņem galvā, tad to arī mēģina realizēt. Viņas ir gudri un zinātkāri dzīvnieki, kas ātri vien apgūst dažnedažādus trikus. Tiesa, ne visi ir ļaudīm tīkami. Piemēram, kāda ragaine var ieņemt galvā, ka jālec uz saimnieka mašīnas jumta. Un neba nu velti populārās galda spēles «Cirks» galvenā «pāridarītāja» ir kaza, pa kuru spēlētājs «nošļūc» iepakaļ citiem (indiešu izgudrotajā un britu 19. gs. pārņemtajā «Cirka» spēles aizsākumā kāpnes gan esot nozīmējušas attīstību; ļauno lejupkritienu iezīmējušas čūskas). Patiesībā kaza uzmanīgi pārbauda visu nezināmo. Ar to jārēķinās potenciālajiem kazu saimniekiem – šāds mājlops var sadomāt visu ko. Ar kazām jāatrod kopēja valoda, jāiegūst viņu uzticība, un tad viss būs labi.
Kazas ēd visu – ja vien tas ir ēdams. Bet no ēdmaņas gan atkarīga piena garša, tāpēc audzēknes būtu jābaro mērķtiecīgi un jāpieskata. Protams, ja vien kazas netiek audzētas vilnas vai kā cita dēļ.
SAIMNIECES LEPNUMS
Septiņas kazas un...
«Kādreiz man bija rukši, gotiņas, vistiņas,» stāsta kazu saimniece Egita Krastiņa. «Pirmās kaziņas paņēmu, jo bērni bieži slimoja. Iedomājos, ka palīdzēt varētu kazas piens. Tas patiešām palīdzēja! Bērni jau izauguši, bet kazas man ir joprojām – nu jau ilgāk nekā desmit gadu. Sākumā man bija divas kaziņas un āzītis – pērkot kazas, āzīti man iedeva par velti. Bērniem tika gan veselīgs piens, gan rotaļbiedri: bērni ar kaziņām dzīvojās tā, ka kaimiņiem pa gabalu esot šķitis – sākumā domāja, ka viņi skraida ar suņiem. Bija gan labums veselībai, gan jautrība – spriņģošana, lēkāšana patīk gan kazām, gan bērniem. Kazas ir interesantas un savējos pazīst. Ir mīļas un ziņkārīgas. No svešiniekiem gan vairās. Pat tad, kad kūts drēbes izmazgāju, iesākumā ošņā gaisu un vairās. Arī tagad, kad esmu atnākusi neierastā apģērbā, sākumā neuzticīgi skatījās uz mani.»
Ir gan gluda, gan sprogaina kažoka īpašnieces, dažai bārda šāda, citai tāda, dažas ar, dažas bez ragiem. Taču pienu dod visas. Jā, un gaļas arī, cik nu pašiem vajag, pietiek. «Kazlēni piedzimst bez ragiem. Apmēram mēneša vecumā var saprast, kuram lopiņam būs ragi, kuram ne. Vienai mammai man var būt gan ragaini, gan bezragaini pēcnācēji. Tāpat arī melnai kazai balti bērni piedzimst...»
Pašlaik Egitai ir septiņas kazas, martā būs kazlēni. Bet kazlēniem dažkārt nav viegli. «Kazlēnus liku kastītēs, nesu uz māju. Vēlāk apjautu, ka var šo «ģimenes pieauguma» laiku mazliet paregulēt. Tomēr arī siltākā laikā noņemšanās ir. Piemēram, jāinjicē vitamīni. Un ar kazlēniem nekad neko nevar zināt. Reizēm gadās, ka, šķiet, piedzimis veselīgs kazlēns, bet viņš tomēr pēc kāda laiciņa nomirst. Turpretī ir bijuši tādi, kuri piedzimuši pavisam vārgi, bet viņi tomēr izdzīvo un kļūst par spēcīgiem, veselīgiem dzīvniekiem. Pirms pāris gadiem piedzima viena kusla kaziņa, tāda, ka plaukstā satilpa. Zīst mātes pupu nejaudāja. Atnesu uz mājām, gandrīz ik pēc stundas ar šļircīti pienu mutē lēju. Nosaucu par Pogu. Atkopās. Visbeidzot sāka pa virtuvi spriņģot un blēņas darīt. Tad gan nesu atpakaļ uz kūti. Taču Poga mani uzskatīja par mammu – kur es, tur viņa arī gribēja iet. Tagad jau miesās branga, drīz būs slaucama.»
Barības ziņā kazas nav izlepušas. Nokopj to, kas ir pieejams. Labāk gan garšojot svaiga barība. Jādod burkāni, citas saknes, jādod arī spēkbarība. Taču noteikti vajagot kādu pagraužamu zaru. «Manējās pat apgrauž skujkokus, ja citu zaru nav!» saka Egita. «Savulaik strādāju, mizodama baļķus, un reiz priekšnieks garāmbraucot ievēroja, ka manā pagalmā tievi zariņi nomizoti. Domāja, ka esmu virtuoze, bet tas patiesībā bija kazu darbs – bija tikušas pie žagaru kaudzes. Jā, un dārzā, protams, kazas laist nevar – tad viss būs «apkopts». Reiz atgriezos mājās un atradu, ka smuki «sagarināts» mans lepnums – saulespuķes. Un pat ērkšķogu krūmi bija apgrauzti.»
Pēc rakstura kazas esot dažādas. «Cita mīlīga, cita atturīga. Kāda pakļāvīgāka un draudzīgāka, kāda spītīgāka vai valdonīgāka attiecībā pret citām,» teic Egita. «Mana Milda grib būt līdere. Viņai, no ganībām nākot, allaž jābūt pirmajai pie mājas barības siles. Ja kāda paspējusi agrāk, to dzen nost. Lai mazāk kašķu, vasarā no ganībām tagad vedu kazas uz kūti pa mazām grupām.»
Vai kazas mēdz badīties? Savā starpā – laiku pa laikam. Bet kā tad ar «klasiku», kas attiecināma gan uz auniem, gan kazām – to, ka kāds pa pēcpusi ar ragiem dabūjis? Vai tas tikai tā izrunāts? Egita smej, ka gluži velti jau nevienu cilvēku nebadot: «Viena no manām pirmajām kazām, Mika, melna kā ogle, laikam jau kaimiņam ļoti patika (viņam bija tikai baltas kazas), tāpēc viņš viņu mēdza ķircināt. Tad nu vienreiz Mika neizturēja, nogaidīja, kad kaimiņš pagrieza muguru, un – kā deva ar ragiem pa pakaļu!» Jā... Ar kazām joki mazi!
FAKTI
• Mājas kaza
(Capra aegagrus hircus)
• Ir vairāk nekā 300 mājas kazu šķirnes
• Augstums skaustā: 41–58 cm
• Svars: 27–140 kg
• Apmatojums: dažāds
• Krāsa: visdažādākā
• Dzīves ilgums: 10–15 gadu
• Kazlēna aptuvenā cena:
10–25 eiro (bezšķirnes); āži maksā mazāk nekā kazas, izņemot, protams, izcilus vaisliniekus; šķirnes kazas cena var būt pat 100 eiro
