Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Māja

SARUNA: Patiesi dzīva DZĪVE

«Ir taču tik viegli otru iepriecināt, turklāt – prieks atgriežas pie tevis paša,» saka Kristīne un atzīstas, ka ikdienā labprāt lutina savus mīļos – vīru Miku, dēlu Emīlu (15) un meitu Jasmīni (10). Kopīgo laiku krāšņo arī ģimenes mīluļi – labradors Elfa un Tibetas terjers Lili © Kristīnes Zaveles albūms

Pērnā gada nogalē nākusi klajā fotogrāfes Kristīnes Zaveles atmiņu un noskaņu grāmata jaunajiem vecākiem Sajūtu dienasgrāmata. Grāmatas lapas krāšņo siltu toņkārtu caurvīti jaundzimušo fotoattēli, kas stāsta par būtiskāko dzīvē – mīlestību un tās trauslajām emociju ziedlapiņām. Aicinājām autori uz iedvesmojošu sarunu, kurā viņa atklāj savas radošuma un cilvēkmīlestības atslēgas.

Jaundzimušo portretēšana ir īpaša mana darba daļa. Arī viena no sarežģītākajām un laikietilpīgākajām – gan bildēšana, gan fotogrāfiju pēcapstrāde prasa daudz laika, mīlestības un pacietības. Biju prātojusi, kādā formā varētu šos īpašos jaundzimušo portretus padarīt pieejamus plašākai auditorijai. Kā atbilde nāca izdevniecības White Book vadītājas Santas Svažas zvans un piedāvājums satikties. Tā tas viss sākās. Santai bija koncepts un vīzija, bet man – bildes.

Reizēm domāju par ģimenēm, pie kurām tā aizceļo. Tās ir ģimenes, kas gaida vai tikko sagaidījušas savu mazulīti. Sajūtu dienasgrāmatā vecāki tiek mudināti pierakstīt ne tikai praktiskas lietas, piemēram, laiku, kad mazulim iznācis pirmais zobiņš, bet arī savas domas un vēlējumus bērniņam. Gribētos, lai katra grāmata nākotnē kļūst par vecāku mīlestības vēstuli savai atvasei.

Kad mēs dzīvosim?

Fotografēju četrus gadus. Pirms tam strādāju liela uzņēmuma reklāmas daļā un ik pa laikam jutos tā, it kā man vajadzētu būt kur citur. Bet nebija īstas skaidrības, kur tieši, un nevēlējos zaudēt drošību, ko sniedz laba alga, jauki kolēģi un sociāli nodrošināta dzīve. Tajā pašā laikā trūka patiesas gandarījuma izjūtas un laika, ko pavadīt kopā ar saviem mīļajiem. Bērni vēl bija diezgan mazi – piecus un desmit gadus veci. Man šķita, ka palaižu garām savu iespēju pieredzēt, kā veidojas viņu personības, piedalīties tajā. Man šķita nepareizi, ka rīti ir steidzīgi, jo visiem kaut kur jāpaspēj, ka vakari ir tādi paši, jo darbs beidzas pusstundu pirms bērnudārza slēgšanas, vēl jāpaspēj iepirkties vakariņām, tās pagatavot, kopā ar vecāko bērnu izpildīt mājasdarbus… Sestdienās tīrījām māju un svētdienās gatavojāmies pirmdienai. Jautājums bija – kad mēs dzīvosim? Man gribētos sacīt, ka šajā brīdī uzteicu darbu un mainīju savu dzīvi. Taču tā nebija. Risinājums nāca, kad uzņēmums likvidēja teju visu reklāmas daļu, atlaižot ap 20 darbinieku, arī mani. Sapratu, ka šis ir laiks, kad man ir iespēja kaut ko mainīt.

Atgriezos pie saviem vidusskolas laika sapņiem – toreiz vēlējos strādāt ar bērniem, ģimenēm, darīt ko radošu. Iestājos fotokursos un sāku mācīties par PEP mammu. Domāju – būtu labi, ja vienu lietu varētu turpināt profesionāli. Tagad ir tā, ka turpinu darīt abas. Šie darbi man sniedz milzu gandarījumu, tā ir mana iespēja padarīt pasauli par mazliet skaistāku un laimīgāku vietu. Tāpat tā ir iespēja brīvi plānot savu laiku, daudz būt kopā ar bērniem, pamanīt un izbaudīt četrus dažādus gadalaikus, turēt roku uz pulsa manām attiecībām ar vīru.

Fotogrāfija kā ceļošana laikā

Laba fotogrāfija vienmēr ir stāsts. Tas mani uzrunā visvairāk – pastāstīt stāstu. Par šo mirkli, cilvēkiem un attiecībām. Atceros, ka bērnībā varēju ilgi pētīt sava vectēva radītos manas mammas un vecākās māsas fotoportretus – tur bija emocijas un noskaņa. Kad dzimu un augu es, vectēvs jau bija sasirdzis un drīz devās aizsaulē, līdz ar to manas bērnības fotogrāfijas ir tapušas bērnudārzā – visas pozētas, nedaudz samākslotas.

Pirms dažiem gadiem vecākā māsa bija atradusi mammas skapja dziļumā dažus vectēva foto negatīvus, un tā es tiku pie foto, kur ar mammu un māsu esam ābeļdārzā, man ir seši mēneši, esmu mammai uz rokām, pie viņas sirds. Tas bija tik aizkustinoši. Esmu diezgan pārliecināta, ka katrs fotogrāfs savā darbā stāsta stāstu arī par sevi – kā es redzu šo dzīvi, uz ko fokusējos, kas man ir svarīgi, kā es jūtos. Ja klientam un fotogrāfam redzējums un šā brīža sajūta par dzīvi sakrīt, viņi satiekas un rada stāstu kopā.

Iedvesmo dzīve

Par sevi man viss bija skaidrs – varu fotografēt tikai to, kas mani patiesi interesē un sagādā prieku. Veselīgas attiecības, patiesas emocijas, mīļums. Jo dzīve varbūt arī nav vienkārša, taču tā ir tik skaista! Un skaistos mirkļus ir vērts sakrāt. Vislielāko gandarījumu sagādā pats process – gatavošanās, satikšanās, fotografēšanās. Sajūta, ka klients ļaujas mirklim. Fotosesijas laikā cenšos strādāt tā, lai uzrunātu fotomodeļu sirdis – lai tās atveras, uzmirdz un lai šis emocionālais mirklis ir redzams arī fotogrāfijā. Vai tā būtu ģimenes, sievietes gaidībās vai jaunu vecāku sirds – tā ir pilna jūtu, un fotosesija ir brīdis, kad tam jāļauj tapt redzamam. Fotogrāfa uzdevums ir radīt ne tikai labas fotogrāfijas, bet arī pozitīvu emocionālo fonu fotosesijas laikā. Jo fotogrāfija ļauj ceļot laikā – arī pēc gadiem, uzlūkojot kādu foto, tu vienā acumirklī atgriezies tur, kur biji tobrīd.

Esmu attiecību cilvēks. Mani interesē dzīve, un patiesi dzīva dzīve ir tāda, kur ir dzīvas attiecības – pašam ar sevi, Dievu, mīļoto, ģimeni, dabu, savu darbu, draugiem vai suni. Mans iedvesmas avots ir dzīve un dažādās attiecību formas tajā.

Mīlestība un vilšanās

PEP mamma pati ir mamma, kas trīs gadu laikā apguvusi īpašas prasmes un zināšanas, lai varētu sniegt emocionālu atbalstu mammām un ģimenēm ar bērniņu līdz trīs gadu vecumam. Kad izlasīju mācību programmu un mērķus, sapratu, ka tas ir kaut kas ļoti, ļoti labs. PEP mammas atbalsts un zināšanas būtu ļoti noderējušas arī man, kad pirmoreiz kļuvu par mammu.

Manī mīt apziņa, ka šis darbs ir ļoti vajadzīgs. Gaidību laikā un pirmajos mēnešos pēc mazuļa dzimšanas sieviete piedzīvo ļoti daudz pārmaiņu gan ķermeniski, gan emocionāli un garīgi. Šajā laikā sastopas izsapņotās gaidas par to, kāda es būšu kā māte, ar realitāti – kā es jūtos un ko es domāju par sevi, kad reāli pieredzu mammas lomu? Vai esmu pietiekami laba mamma? Vai saprotu savu bērnu? Vai man sanāk būt mammai? Nereti mammas vērtējums par sevi ir visai nosodošs. Un līdzās mīlestībai pret bērniņu sāk augt arī vainas izjūta un pat kauns. Tas, protams, ir ļoti traumējoši gan mammai, gan viņas attiecībām ar mazuli un ģimenei kopumā. Šis sākums, kad mamma tikko satikusi savu bērniņu, ir ļoti svarīgs – tur ir pirmā mīlestība un arī pirmās vilšanās. Svarīgi, lai šīs vilšanās tiek dziedinātas un netraucē mīlestības pilnām un tuvām mammas attiecībām ar bērniņu.

Mīlestība mūža garumā

Sabiedrībā joprojām ir spēcīgs stereotips, ka, piedzimstot mazulim, sieviete ļoti maigi un dabiski pārtop par lielisku mammu. Taču ne vienmēr tas ir iespējams. Iemesli ir visdažādākie – tā var būt dzemdību trauma vai agrīni piesaistes traucējumi. Ja viņa pati bērnībā nav saņēmusi no savas mātes drošu piesaisti veidojošu aprūpi, tad kā lai viņa to izveido pati ar savu bērnu? Mammas mēģina dalīties ar ģimeni vai draudzenēm, pastāstot par savām grūtībām. Taču atbalsta vietā bieži saņem pretī «saņemies», «tas pāries», «man gan tā nebija» vai līdzīgus komentārus, kas iedzen vēl lielākā izmisumā un izolētībā. Šķiet, ka es viena tāda, ka visām citām bērni labi guļ, nemaz neraud, vakariņas vienmēr galdā un māja tīra. Mamma saņemas, iztur, taču tas prasa ļoti daudz enerģijas.

PEP mamma dodas mājvizītēs, runājas ar jauno mammu, klausās, atbalsta, informē, kopīgi meklē risinājumus, kas var palīdzēt. Mūsu mērķis ir stiprināt mammas pārliecību par sevi kā pietiekami labu mammu un vislabāko savam bērniņam. Tad ir iespējams baudīt kopābūšanas prieku ar savu mazulīti un veidot tuvas, veselīgas attiecības ar savu bērnu mūža garumā.

Pasaule ir laba

Mani bērni ir mani skolotāji. Saskarsmē ar bērniem ieraugu gan savas stiprās puses, gan savu vājumu. Esmu ļoti pateicīga par to, jo varu ar to kaut ko iesākt! Meklēt risinājumus, pilnveidoties, mainīties. Man ļoti svarīgi ir ik pa laikam kaut ko pamācīties, atklāt jaunus apvāršņus gan pašai sevī, gan pasaulē. Tas ir tik interesanti! Esam draudzīgās attiecībās, tomēr cenšos veidot arī drošas robežas un noteikumus, ko ievērojot, mēs visi varam labāk funkcionēt kā ģimene.

Vēlos viņiem iemācīt, ka pasaule ir droša vieta un cilvēki ir labi. Un, ka brīžos, kad par to sāc šaubīties vai pieredzi pretējo, visdrošākā vieta ir viņos pašos. Gribētu, lai viņi zina, ka vienmēr ir izvēle starp labo un ļauno, darīšanu vai nedarīšanu, mīlestību vai naidu. Un lai viņi izvēlas labo. Vēlos, lai viņi apjauš, ka tikai mūsos pašos ir resursi izzināt un apjaust savu laimi. Ka pasauli sev apkārt radām mēs paši. Es kā vecāks stāvu blakus un vēroju, kā no maza zīdainīša veidojas patstāvīgs, radošs cilvēks ar savu skatījumu uz lietām un notikumiem. Un viņos ir tik daudz no mums, vecākiem, bet vēl vairāk tas, kas ir unikālais un viņu pašu. Tas ir tik bezgala interesanti! Es ļoti lepojos ar saviem bērniem.

Gaidīšanas meditācija

Prieku savā ikdienā ieviešu, kaut vai tāpat vien uzcepot kūku! Manas iecienītākās ir burkānkūka, citronu vai ābolu tartes. Tā es radu mazus svētkus ikdienā. Man patiešām šķiet, ka ļoti mīļa ir māja, kur smaržo pēc tikko ceptas maizes vai āboliem. Arī ikreiz, kad vīrs atgriežas mājās no komandējuma, es cepu kūku. Tātad apmēram trīs reizes mēnesī. Tā ir mana gaidīšanas meditācija. Man patīk sarunāties un klausīties. Es bieži saku «paldies» un «piedod», ja jūtu, ka man nav taisnība vai mana taisnība ir kādam sāpējusi. Vēl es neskopojos ar labiem vārdiem. Uzskatu, ka vārdam ir milzu spēks – celt vai graut. Nez kāpēc mums ļoti viegli nāk prātā kas kritisks par otru, ko viņš nav izdarījis vai izdarījis ne tā… Bet var apzināti trenēt prātu pamanīt labo, jauko un to arī pateikt otram. Ir taču tik viegli otru iepriecināt, turklāt – prieks atgriežas pie tevis paša. Es šad tad rakstu arī īsas mīļzīmītes – ielieku tās vīra plānotājā, kabatā, bērnam penālī vai grāmatā. Vēl nesen ievēroju, ka meitai uz skapīša pie gultas stāv manis rakstīta zīmīte «tev viss izdosies». Pat neatceros, kad un kādā dzīves situācijā to rakstīju, bet mani aizkustināja, ka viņa to ir saglabājusi un acīmredzot gūst no tās iedrošinājumu. Un es saņemu to pašu pretī – arī man reizēm pienāk mazas vēstulītes.

Sievišķība, manuprāt, ir rūpes par sevi. Svarīgi iepazīt sevi līdz sirds dziļumiem, sajust, kas man nepieciešams, lai justos labi un harmoniski, un to sev dot. Nebaidīties no pārmaiņām, ja tās nepieciešamas. Dzīvot apzināti. Tas ir darbiņš mūža garumā, taču tik aizraujošs! Mani aizrauj sajūta, ka esmu mīlēta, kustība, mūzika, deja, draudzība, labs ēdiens, skaista vide, aizraujošas sarunas, klusums, iespēja šad tad pabūt vienai, ziedi, gaisma…Vai zinājāt, ka fotogrāfija ir gleznošana ar gaismu?