DZĪVESSTĀSTS: Lat­vie­tis ar ce­ļo­tā­ja gē­nu - Ivars Krū­tai­nis

27 ga­du ve­cu­mā pui­sim no Lat­vi­jas, kas lie­lu da­ļu sa­vas jau­nī­bas pa­va­dī­jis, mā­co­ties un strā­dā­jot da­žā­dās pa­sau­les met­ro­po­lēs, sā­kās, kā viņš pats sa­ka, pār­ag­ra «pus­mū­ža krī­ze».

Drī­zāk – vēl­me sa­sniegt ko pa­tie­si no­zī­mī­gu, mai­nīt lie­tu kār­tī­bu, ja ne vi­sā pa­sau­lē, tad sa­vā dzī­vē pa­vi­sam no­teik­ti. Un re­dzēt pa­sau­li – vi­sā tās ba­gā­tī­bā un pos­tā. Šis pui­sis, vār­dā Ivars Krū­tai­nis, no­lē­ma: es līdz 30 ga­du ve­cu­mam ap­ce­ļo­šu vis­maz 100 pa­sau­les val­stu. Un vi­ņam tas pa­tie­si arī iz­de­vās. Šo­brīd vi­ņam ir jauns mēr­ķis – līdz 40 ga­du ve­cu­mam ap­ce­ļot vis­as pā­rē­jās val­stis un kļūt par vie­nī­go lat­vie­ti, kas to uz­dro­ši­nā­jies pa­veikt. Vēl pa­ra­lē­li tam viņš ir ra­dī­jis pats sa­vu zī­mo­lu Skinny Lat­vi­an, kas pie­dā­vā bik­ses īpa­ši ga­riem pui­šiem. Tā nu mēs te sē­žam – viņš, kas līdz 30 ga­du ve­cu­mam pa­spē­jis pie­pil­dīt kaut da­ļu sa­va sap­ņa, un es – gan­drīz 27 ga­dus ve­ca un ar sa­vu pār­ag­ro pus­mū­ža krī­zi.

– Tu gan­drīz des­mit ga­du esi pa­va­dī­jis ār­ze­mēs. Dzī­vo­jis tā­dās pa­sau­les met­ro­po­lēs kā Lon­do­na, Sid­ne­ja, kā arī bi­jis jau vai­rāk ne­kā 100 pa­sau­les val­stīs. Dzī­vo­jot tik glo­ba­li­zē­tu dzī­vi, esot vi­sur un re­dzot tik daudz, ko tev no­zī­mē lat­vie­tī­ba?

– Tas, ka tik dau­dzus ga­dus es­mu pa­va­dī­jis ār­ze­mēs, pro­tams, pa­rā­da to, ka ne­es­mu stan­dar­ta ga­dī­jums. Drau­gi ma­ni mēdz ķir­ci­nāt, ka es ne­iz­ska­tos pēc lat­vie­ša. Ie­spē­jams, ne vi­zu­āli, bet do­mā­jot pa­sau­les ska­tī­ju­mu. Man jā­at­zīst, ka man ne­sim­pa­ti­zē vi­dē­jā lat­vie­ša vēr­tī­bu ska­la – dzī­vot Purv­cie­mā, bet braukt ar jaun­ākā iz­lai­du­ma BMW au­to. Tas viss lie­ci­na par ne­pa­rei­zu vēr­tī­bu ska­lu – dzī­vo­ša­nu pār­i sa­viem lī­dzek­ļiem. Bet man pa­tīk, kā Rī­ga un Lat­vi­ja ir mai­nī­ju­sies to gan­drīz des­mit ga­du lai­kā, kopš sā­ku dzī­vot ār­ze­mēs. Tā ir kļu­vu­si daudz eiro­peis­kā­ka, ar ci­tu ska­tu uz lie­tām. Arī es, ra­dot zī­mo­lu Skinny Lat­vi­an, vē­lē­jos pa­rā­dīt lat­vie­tī­bu no pa­vi­sam ci­tas pus­es – ko­šu, krā­sai­nu, po­zi­tī­vu, ar eiro­peis­kām un skan­di­nā­vis­kām ie­zī­mēm. Es ne­es­mu at­brau­cis at­pa­kaļ uz Lat­vi­ju, lai te pa­lik­tu, es at­grie­zos, lai va­rē­tu at­jau­not at­tie­cī­bas ar sa­vu ģi­me­ni, drau­giem un lat­vie­tī­bu ko­pu­mā. Bet vis­maz šo­brīd es zi­nu, ka, tik­līdz es ju­tī­šu, ka ir laiks do­ties tā­lāk, es to arī da­rī­šu.

– Tu gri­bot kļūt par pir­mo un vie­nī­go lat­vie­ti, kas ap­ce­ļo­jis vis­as pa­sau­les val­stis... Kā tas ie­spē­jams, ka līdz šim brī­dim tas ne­vie­nam vēl nav iz­de­vies?

– Jā, es pa­tie­si gri­bu. Lat­vi­jā ir cil­vē­ki, kas ir ce­ļo­ju­ši gan­drīz vai tik­pat daudz kā es, bet vi­ņiem vis­bie­žāk tas nav kā pa­mat­mēr­ķis – ap­ce­ļot tik un tik val­stis. Ma­nā ga­dī­ju­mā šo­brīd ce­ļo­ša­na kļūst sa­rež­ģī­tā­ka, jo ir at­li­ku­šas val­stis, kur ne­pie­cie­ša­mas vī­zas, ir ka­ra zo­nas, lie­la da­ļa Āf­ri­kas val­stu. Līdz ar to nā­ka­mais piec­ga­des plāns ir daudz sa­rež­ģī­tāks, ne­kā sā­kot­nē­jā vēl­me ap­ce­ļot 100 pa­sau­les val­stu. Bet man tas ir iz­ai­ci­nā­jums, tie­ši tā­dēļ arī tik ļo­ti pa­tīk.

– Vai tā nav tā­da – vai­rāk vai ma­zāk – vien­tuļ­nie­ka dzī­ve?

– Vien­tu­lī­ba ir pār­vēr­tē­ta. Ce­ļo­jot es­mu pie­dzī­vo­jis me­lan­ho­li­ju, bet es ne­va­rē­tu teikt, ka jū­tos vien­tuļš. Es­mu sa­pra­tis, ka ša­jā dzī­vē mums ir jā­iz­vē­las pri­ori­tā­tes, kas mums vis­vai­rāk ir va­ja­dzīgs un ko vis­vai­rāk vē­la­mies. Kā­dam tā ir mā­ja, ma­šī­na, ģi­me­ne, suns, bet kā­dam ap­ce­ļot pa­sau­li. Gal­ve­nais ir sa­prast lie­tu kār­tī­bu – ja vē­lies pir­mo, die­zin vai va­rē­si ga­du no vie­tas vie­nat­nē ce­ļot, un ot­rā­di, ja vē­lies ce­ļot, die­zin vai spē­si to ap­vie­not ar ģi­me­ni. Man nav ma­šī­nas, jo vi­sus sa­vus ie­krā­ju­mus es­mu ie­li­cis ce­ļo­ju­mos, un man nav ģi­me­nes, jo tā vis­maz šo­brīd ir iz­vē­le, ko pats es­mu iz­da­rī­jis, lai bū­tu tur, kur es­mu ta­gad. Ma­nu­prāt, uz­skats, ka, lai cil­vēks bū­tu lai­mīgs, vis­am jā­būt sa­ba­lan­sē­tam ša­jā dzī­vē, ir muļ­ķī­bas. Ne­do­mā­ju, ka tā­da lie­ta kā per­fek­tais ba­lanss pa­tie­sī­bā pa­stāv. Lai tu bū­tu iz­cils kaut kā­dā sa­vas dzī­ves jo­mā, tad kā­da ci­ta jo­ma acīm re­dza­mi cie­tīs.

– Dau­dziem cil­vē­kiem šis ba­lanss acīm­re­dzot ir va­ja­dzīgs, lai bū­tu lai­mī­gi...

– Man ne­pa­tīk uz­skats, ka gal­ve­nā mo­ti­vā­ci­ja ša­jā dzī­vē ir būt lai­mī­gam. Vis­maz es ne­uz­ska­tu, ka pa­ti sva­rī­gā­kā lie­ta ir būt lai­mī­gam. Man daudz sva­rī­gāk ir dzī­vot in­te­re­san­tu un pie­pil­dī­tu dzī­vi, ne­vis ie­gūt lai­mi kā «per­fek­to dzī­vi». Tā­dēļ es­mu ga­tavs upu­rēt kaut kā­das lie­tas ša­jā dzī­vē, lai dzī­vo­tu tā, lai man ir in­te­re­san­ti. Ma­na mo­ti­vā­ci­ja ir prieks – dzī­vot­prieks, ener­ģi­ja, kais­lī­ba pret kā­dām lie­tām, sa­vu­kārt lai­me man no­zī­mē pa­si­vi­tā­ti un at­ra­ša­nos sa­vā kom­for­ta zo­nā pat tad, ja ta­jā brī­dī tev jau va­ja­dzē­tu būt kaut kur ci­tur.

– Ap­ce­ļot vai­rāk ne­kā 100 pa­sau­les val­stu no­teik­ti pra­sa arī lie­lu bu­dže­tu. Tu jau mi­nē­ji, ka ma­šī­nas tev pa­šam nav, jo lie­lā­ko da­ļu sa­vu lī­dzek­ļu esi vel­tī­jis ce­ļo­ša­nai. Kā­dam tā šķis­tu ne­prā­tī­ga do­ma...

– Kā­dam jā, bet man nē. Es vien­mēr cen­šos pa­teikt to, ka ma­na ce­ļo­ša­na nav sais­tī­ta ar nau­du. Ir jā­ska­tās dzi­ļāk – mo­ti­vā­ci­jas, lai­ka jau­tā­ju­mā. Es jau ie­priekš tei­cu, ka ce­ļo­ša­na, vis­maz ta­jā pos­mā, kad to da­rī­ju ak­tī­vi, bi­ja ma­na pri­ori­tā­te, bet arī šo­brīd vi­sus sa­vus brī­vos lī­dzek­ļus vel­tu di­vām sa­vām lie­lā­ka­jām dzī­ves kais­lī­bām – ce­ļo­ša­nai un fo­to­gra­fē­ša­nai. Pie­cu ga­du ga­ru­mā ma­ni ce­ļo­ju­mi iz­mak­sā­ja vi­dē­ji 50 000 do­lā­ru. Vien­mēr pa­ra­lē­li sa­viem ce­ļo­ju­miem es­mu arī strā­dā­jis.

– Šo­brīd tavs fo­kuss no­teik­ti ir arī vēl ne­sen kā tir­gū ie­nā­ko­šais zī­mols Skinny Lat­vi­an. Kā tev ra­dās do­ma par sa­va biz­ne­sa ra­dī­ša­nu?

– Stāsts ir pa­vi­sam vien­kāršs – es­mu garš pui­sis, un man vien­mēr bi­ju­si pro­blē­ma ie­gā­dā­ties bik­ses sa­vam augu­mam. Sa­pra­tu, ja pie­dā­vā­ju­mā nav bik­šu, kas bū­tu pie­mē­ro­tas ma­nam augu­mam, krā­su iz­vē­lei un sa­jū­tai, tad ra­dī­šu tās pats. Tā arī ra­dās Skinny Lat­vi­an. Šo­brīd vai­rāk rau­gos uz eks­por­ta tir­gu, pie­mē­ram, Am­ster­da­mā, kur dzī­vo ga­rā­kie cil­vē­ki Eiro­pā, bet arī lie­lai da­ļai Lat­vi­jas vī­rie­šu ma­na uz­ņē­mu­ma pie­dā­vā­jums šķiet in­te­re­sants.

– Ro­das sa­jū­ta, ka tu ne­mi­tī­gi se­vi iz­ai­ci­ni un mē­ģi­ni ko jaun­u. Kas ir tas, kas te­vi dzen uz priekš­u iz­mē­ģi­nāt vi­su jaun­o?

– Te at­kal jā­at­sau­cas uz to, ka man pa­tīk un gri­bas dzī­vot in­te­re­san­ti. Un dzī­vot in­te­re­san­ti, ma­nu­prāt, ir cel­ties, krist, uz­va­rēt bai­les, iz­mē­ģi­nāt ko jaun­u, vār­du sa­kot, vi­su lai­ku mai­nī­ties. Pie­mē­ram, uz­va­rēt bai­les ne­būt nav vien­kār­ši, bet, kad to iz­do­das iz­da­rīt, tā ir tā­da sa­jū­ta. Man vi­su mū­žu ir bi­ju­šas ne­ra­ci­onā­las bai­les no hai­zi­vīm, ne­zi­nu, kā­dēļ, bet pat sap­ņos man vien­mēr pa­rā­dī­jās kā­da hai­zivs. Kopš ie­kā­pu bū­rī, kas ti­ka no­laists oke­ānā un man de­gun­ga­lā pel­dē­ja hai­zivs, tās pie ma­nis sap­ņos nāk daudz re­tāk. (Sme­jas.) Mans mo­to vien­no­zī­mī­gi ir, ja bai­dies, tad da­ri tā­pat. Tas at­tie­cas uz vi­sām lie­tām ša­jā dzī­vē. Man pa­tīk se­vi iz­ai­ci­nāt, tā­dēļ arī ne­mi­tī­gi vē­los uz­sākt un iz­mē­ģi­nāt ko jaun­u. Tā­dēļ es iz­ai­ci­nu se­vi uz­rak­stīt dzies­mu, ne­ēst cu­ku­ru 100 die­nu, ie­mā­cī­ties spē­lēt ģi­tā­ru un vēl, un vēl. Es zi­nu sa­vu spē­ju un mo­ti­vā­ci­jas lī­me­ni un iz­ai­ci­nā­ju­mus sev uz­lie­ku tā­dus, lai tie no ma­nis pra­sī­tu lai­ku un ie­gul­dī­ju­mu, bet ta­jā pa­šā lai­kā kaut kā­dā lai­ka pos­mā es bū­tu spē­jīgs tos iz­da­rīt.

– Tam dro­ši vien te­vi ie­dves­mo­ju­ši arī cil­vē­ki, ko sa­stop sa­vos ce­ļo­ju­mos...

– Kad tu ce­ļo viens, tu esi ļo­ti at­vērts pret cil­vē­kiem. Tas ir pa­ra­dokss, bet, ce­ļo­jot vie­nam, tu pa­tie­sī­bā re­ti esi pa īs­tam viens – arī ci­ti cil­vē­ki pret te­vi ir daudz at­vēr­tā­ki, ja redz, ka ce­ļo­ju­mā esi de­vies viens pats. Tev nav ro­be­žu, un tu va­ri ātr­i pie­lā­go­ties vie­tē­jiem cil­vē­kiem, dzī­ves­vei­dam, no­ti­ku­miem. Man ir bi­ju­si ie­spē­ja sa­tikt pa­tie­šām daudz un brī­niš­ķī­gu cil­vē­ku vi­sā pa­sau­lē. Bie­ži vien cil­vē­ki, ko sa­stop ce­ļo­ju­mos un pa­va­di ar vi­ņiem pār­is die­nas, pa­liek par pa­tie­si tu­viem drau­giem arī turp­māk. Vēl vie­na lie­ta, kas ļo­ti mai­nās, ir te­vis pa­ši ra­dī­tie ste­reo­ti­pi un aiz­sprie­du­mi pret cil­vē­kiem – ska­tī­jums kļūst daudz pla­šāks.

– Tu esi bi­jis vai­rāk ne­kā 100 pa­sau­les val­stīs. Kā­du tu ta­gad re­dzi pa­sau­li?

– Ša­jā dzī­vē tu va­ri ska­tī­ties un tu va­ri re­dzēt. Starp to ir lie­la at­šķi­rī­ba. Es vē­los pa­tie­si re­dzēt, ne ti­kai ska­tī­ties. Ce­ļo­ša­na ma­ni ir ļo­ti mai­nī­ju­si, gri­bot ne­gri­bot. Es­mu sa­pra­tis, ka «tur ār­pu­sē» ir daudz ļo­ti, ļo­ti ta­lan­tī­gu cil­vē­ku, no ku­riem ie­dves­mo­ties un mā­cī­ties. Arī pats es­mu kļu­vis ci­tā­dāks – at­vēr­tāks, ļau­jos eks­pe­ri­men­tiem sa­vā dzī­vē. Man vairs ne­pa­tīk ro­be­žas un bū­ri, ku­rā sa­vā vei­dā vē­la­mies dzī­vot. Pa­sau­le tie­šām ir brī­nu­mai­na. Ir val­stis, kas ir kā ma­zas pa­sau­lī­tes, par ku­rām līdz šim pat ne­no­jau­ti, ka tā­das ek­sis­tē. Ir tik in­te­re­san­ti, ka Sa­nma­rī­no tu va­ri iz­stai­gāt te­ju vie­nas die­nas lai­kā, bet Ķī­nai va­ja­dzī­gi mē­ne­ši, lai ap­gū­tu kaut da­ļi­ņu no tās. Tie­ši tā­dēļ es ne­kad ne­sa­snieg­šu to stā­vok­li, kad va­rē­šu teikt: es­mu bi­jis vi­sur. Pat, ja bū­šu bi­jis vi­sās pa­sau­les val­stīs, būs vie­tas no jaun­a un jaun­a, uz ku­rie­ni do­ties un kur no­ķert dzī­ves gar­šu. Vis­maz man tā ir gar­ša, kas ir pat ļo­ti va­ja­dzī­ga.