Divdaivu ginks jeb Ginkgo Biloba Austrumu tautām simbolizē pretstatu vienību, pastāvību, cerību, mīlestību un ilgu mūžu. Tas tiek uzskatīts par visvecāko koku pasaulē, jo ginka pārakmeņojumi atrasti Permas perioda nogulumos, kas ir 270 miljonus gadu veci.
Ginks ir vienīgā dzīvā saikne starp augstākajiem un zemākajiem augiem, kaut kādā ziņā tas līdzinās skuju kokiem, kaut kādā – platlapjiem, tomēr ir tik atšķirīgs no visiem citiem, ka zinātnieki ginku ierindojuši atsevišķā kategorijā.
Ginks tiek uzskatīts arī par vienu no visvairāk pētītajiem kokiem pasaulē, tas interesē dažādu zinātņu nozaru pārstāvjus, tostarp medicīnas un farmācijas pētniekus. Daudzi fakti par ginka sastāvā esošo vielu ietekmi uz cilvēku veselību vēl tikai gaida sīkāku izpēti un zinātnisku atzīšanu, bet jau šodien uztura bagātinātāji, kas satur divdaivu ginka lapu ekstraktu, ir visnotaļ pieprasīti.
Visraženākie ginki aug Ķīnā, Korejā un Japānā. Daļai no tiem ir ap 1000 gadu, bet esot sastopami pat 3500 gadu veci eksemplāri. Neraugoties uz šo koku cienījamo vecumu, pētnieki tomēr domā, ka tos savulaik iestādījuši cilvēki vai arī upju straumes aizskalojušas stādīto ginku sēklas uz neapdzīvotiem apvidiem, bet pirmatnējais savvaļas ginks dabā diemžēl ir izzudis.
Leģendām un tradīcijām apvīts
Ķīnā un Japānā kopš seniem laikiem ginki stādīti pie svētnīcām un pilīm. Japānā ginks bijis svēts koks. Ap tā stumbru apsieta rīsu stiebru aukla – shimenawa, lai atbaidītu ļaunos garus. Ticējums vēsta, ka ginks spējot pasargāt no ugunsnelaimes, jo tā lapas un miza saturot kādu īpašu sulu, kas liekot atkāpties liesmām. 1923. gadā Tokijā zemestrīces un ugunsgrēku laikā daudzi ginki izdzīvojuši, kamēr citi koki gājuši bojā. Ķīnā ginki tikuši stādīti gan par godu dažādiem nozīmīgiem notikumiem dzimtas dzīvē, gan arī tāpēc, lai tie dotu ēnu. Leģenda stāsta, ka ginka ēnā domāt, lasīt un sarunāties ar saviem mācekļiem esot paticis Konfūcijam (551.–487. g. pirms mūsu ēras). Ginka skaistums iedvesmojis uz mākslas darbiem radošus cilvēkus kā Austrumos, tā Rietumos. Ginka lapas attēlotas ķīniešu zīda gleznojumos. Simbolizējot uzticību, tās rotājušas arī samuraju vairogus. Ginka lapu motīvi redzami uz kimono, kokgriezumos, tās pieminētas haiku. 19. gadsimtā šie motīvi ienākuši arī Rietumu lietišķajā mākslā – piespraudēs, sprādzēs, ķemmēs, kakla lakatiņos u. c. 1815. gadā Gēte uzrakstījis dzejoli Ginkgo biloba, ko veltījis savai kādreizējai mīļotajai Mariannai fon Villemerei. Iedvesmu viņam devis kāds Heidelbergā augošs ginka koks.
Iecienīts apstādījumos
Ja gribas redzēt, kāds dabā izskatās ginka koks, to var aplūkot apstādījumos kanāla malā iepretī Latvijas Universitātes ēkai, kur to pagājušā gadsimta sākumā stādījis Georgs Kufalts. Latvijā tas gan nav tradicionāls apstādījumu koks, bet Austrumu zemēs tiek plaši izmantots pilsētu apzaļumošanā. Kaut arī vajadzīgs ilgāks laiks, pat 30 gadu, lai ginks sakuplotu un dotu ēnu, tas izceļas ar spēju paciest aukstumu un sausumu, sāls kaisīšanu uz ielām, ir izturīgs pret slimībām, turklāt nav īpaši jutīgs pret vides piesārņojumu, radiāciju un kaitēkļu nodarītajiem postījumiem. Ginks mīl vieglu un skābu augsni (pH 5–5,5), un vislabāk tam patīk augt saulainās vietās un ielejās, tomēr ginks spēj pielāgoties ļoti dažādiem apstākļiem un pacieš daļēju noēnojumu. Ginkus stāda rudenī vai pavasarī, tie ieaugas ļoti lēni un ir obligāti jāpiesien pie mietiņiem. Ginka lapas nedaudz atgādina tauriņus, tās ir dekoratīvas, vēdekļveidīgas, parasti vidū šķeltas, dzīslotas, 5–8 cm platas, nedaudz biezākas par mūsu koku lapām, tās no abām pusēm klāj vaskaina kārtiņa. Lapas kātiņš ir garš (ap 8 cm), tādēļ tās trīsuļo pat ļoti vieglā vējā – kā mūsu apsēm. Rudenī lapas nodzeltē un ilgi turas kokā, bet tad visas nokrīt pāris dienu laikā. Ginka zari var būt dažāda garuma, tie atzarojas no stumbra gandrīz taisnā leņķī. Raksturīgi arī gaisa saknītēm līdzīgi veidojumi, kuru nozīme vēl nav īsti izprasta. Pastāv teorija, ka to veidošanos ietekmē nelabvēlīgi augšanas apstākļi. Ginka koksne netiek uzskatīta par īpaši vērtīgu lietkoksni, taču tā ir dekoratīva, skaisti dzeltenā krāsā, gluda, ar zīdainu spīdumu, tādēļ no tās gatavo dažādus lietišķās mākslas priekšmetus, piederumus japāņu tējas ceremonijām, mājas altārus budistu ģimenēs u. c. Ginks var sasniegt 30–40 m augstumu un 4 m stumbra diametru, bet klajā laukā ilgi audzis ginks reizēm sasniedz pat 50 m augstumu un 10 m diametru. Ginks ir divdzimumu augs, ir vīrišķie un sievišķie ginka koki. Vīrišķie koki mēdz būt garāki un tievāki, sievišķie – īsāki un kuplāki. Ginku sauc arī par sudraba aprikozi. Sievišķajos kokos ienākas augļi, kuros zem gaļīga ārējā apvalka slēpjas sēkliņas. Kad augļi nokrīt no koka, tie pūstot ož pēc bojāta sviesta, tāpēc dekoratīvajos stādījumos daudzi cenšas nestādīt sievišķos ginkus. Ginka sēkliņas sauc arī par baltajiem riekstiem. Tās garšo līdzīgi ciedru vai pīniju riekstiem. Atbrīvotus no ārējā apvalka, tos pārdod svaigus vai konservētus, ēd pamatēdienā vai pasniedz piedevās pie dažādiem citiem ēdieniem.
Tautas dziedniecībā
Ķīniešu un japāņu tautas medicīnā ginka sēkliņas kopš seniem laikiem lietotas, lai ārstētu astmu, bronhītu, dzirdes vājināšanos, atmiņas traucējumus, asinsrites problēmas, augstu asinsspiedienu, dizentēriju, nemieru. Savukārt ginka lapas tikušas kaltētas un saberztas pulverī, ko birdināt degunā pret iesnām un rīklē – pret klepu; svaigas ginka lapas liktas uz brūcēm (kā mēs to mēdzam darīt ar ceļmallapām), bet pret aukstumpumpām lietota samīcīta svaigu lapu putriņa.
No senatnes līdz mūsdienām
Sensenos laikos ginki esot auguši arī Eiropā, bet, pienākot ledus laikmetam, izzuduši. Pirmo detalizēto ginka zīmējumu 1712. gadā radījis dāņu botāniķis Engelberts Kempfers, kurš atradis ginkus Japānā. Pagājušā gadsimta 50. gados tika veikta divdaivu ginka lapās esošo vielu zinātniska analīze. Kopš tā laika ginks kļuvis par vienu no visvairāk pētītajiem augiem pasaulē un tam atklāj arvien jaunas lietošanas iespējas. Noskaidrots, ka vielas, kuras piešķir ginka preparātiem ārstniecisko iedarbību, ir flavonglikozīdi un terpēnlaktoni. Pasaulē ir samērā plašas ginku plantācijas, kur tos audzē, lai iegūtu lapas, ko izmanto ginkgo biloba preparātu ražošanai. Novāktās lapas kaltē, presē ķīpās un sūta uz ražotnēm. Rietumu pasaulē uztura bagātinātājos izmanto ginka lapu ekstraktu.
Kur lieto Ginkgo Biloba produktus
Divdaivu ginka nosaukums pazīstams daudziem cilvēkiem, kuri rūpējas par savu veselību un dod priekšroku produktiem no dabas vielām. Uztura bagātinātājs nav medikaments, un ar to nevar aizstāt ārsta nozīmētās zāles, taču, lietojot to pietiekami ilgu laiku, ir jūtama labvēlīga iedarbība uz organismu, uzlabojas pašsajūta. Lietojot šādus produktus profilaktiski, ir izredzes attālināt brīdi, kad būs jāsāk medikamentozā terapija. Divdaivu ginka produkti ieteicami cilvēkiem, kuriem intensīvas garīgas un fiziskas slodzes periodā nepieciešams uzlabot atmiņu, koncentrēšanās spējas, domāšanas un reakcijas ātrumu, kā arī mazināt nogurumu. Arī veci ļaudis tos uzlūko kā palīglīdzekli atmiņas uzturēšanai. Ginka produkti labvēlīgi ietekmē cilvēkus ar noslieci uz perifērās asinsrites un mikrocirkulācijas traucējumiem: varikozām vēnām, salstošām plaukstām un pēdām, kapilāru trauslumu, jušanas traucējumiem, mijklibošanu. Tos lieto arī sievietes, kuras nevēlas piedzīvot krasas premenstruālā sindroma izpausmes – sāpes krūtīs, nervozitāti, raudulību, krasas garastāvokļa maiņas u. c. Ir klīniski pierādīts, ka efektivitāte piemīt tādiem ginka produktiem, kuri satur 24% flavonglikozīdu un 6% terpēnlaktonu. Izvēloties līdzekļus ar divdaivu ginka ekstraktu, jāpārliecinās, vai ekstrakts ir standartizēts – tas nozīmē, ka ikvienā devā ir nodrošināts vienāds aktīvo vielu daudzums pareizā kombinācijā. Jāatceras arī, ka šādi dabas vielu produkti nedod acumirklīgu efektu, tie jālieto kursa veidā. Par to vajadzētu konsultēties ar ārstu vai aptiekāru.
