Rīgas Franču liceja direktores vietniece audzināšanas darbā, dabas zinību skolotāja 10. – 12. klasēm Astrīda Klauža stāsta, ka patlaban jūtoties mazliet satraukta kā katru gadu, kad tuvojas jaunais mācību gads.
«Šķiet, ka darba ir daudz, un māc neziņa, kā lai paspēj visu paveikt un noorganizēt, lai Zinību diena ir skaisti svētki gan skolēniem, gan skolotājiem un vecākiem,» atzīst Astrīda Klauža.
Viņa ir gandarīta, ka strādā ar jaukiem kolēģiem, ar kuriem var parunāties un kopā pasmaidīt. «Esmu pieradusi, ka darba ir daudz, un bez tā es justos slikti. Vasara nekad man nav par garu. Šogad ļoti gaidīju atvaļinājumu, un, kad atgriezos pēc tā skolā, tad viss atkal iegriezās ierastā ritmā.»
Šovasar viņa daudz laika veltījusi savai ģimenei, devusies apciemot draugus Daugavpilī un pie mīļās mammas uz Līvāniem. Astrīdai patīk arī ceļot, bet to plānojot darīt nākamvasar. «Lai atpūstos, ir jāizraujas no ikdienišķās vides. Tad cilvēks jūtas pacilāts.»
Viņa piederot pie emocionāliem cilvēkiem, kam grūtākos brīžos vajag pabūt vienatnē un tad notiekošo domās izanalizēt. Un vēl – viņa mācoties pret skolēniem nekad nepacelt balsi.
No laborantes – par skolotāju
Astrīdai ir liela pieredze pedagoģijas darbā. Pirms četriem gadiem pārcēlusies dzīvot un strādāt uz Rīgu. Pirms tam viņas darba gaitas aizritējušas dažādu Latvijas novadu skolās. Pati nāk no Līvāniem, kur arī aizsākās pirmās pedagoģiskās gaitas. Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā absolvējusi Bioloģijas – ķīmijas fakultāti, vēlāk apguvusi arī sākumskolas skolotājas specialitāti un zināšanas papildinājusi maģistrantūrā. Pēc studijām astoņus gadus nostrādājusi rūpnīcā – sākusi kā laborante, pēc tam – inženiere mikrobioloģe, bet tad aizgājusi strādāt uz skolu. Pedagoģisko pieredzi uzkrājusi kādreizējā Daugavpils pilsētas 1. ģimnāzijā, Bērnu un jauniešu centrā Jaunība pildījusi direktora vietnieces pienākumus un koordinējusi audzināšanas darbu visās rajona skolās. Iespējams, ka joprojām strādātu Daugavpilī, taču jaunajam darba piedāvājumam nākt strādāt uz Rīgu piekritusi arī tāpēc, ka bērni dzīvo Rīgā.
«Nevaru teikt, ka pedagoģija man bija dzīves sapnis. Drīzāk – nejaušība. Visu laiku sapņoju par jurisprudenci. Biju pieteikusies sagatavošanās kursos, lai iestātos Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Izlasīju kriminālprocesu, kas mani saistīja, taču mammas brālis tolaik dzīvoja Anglijā. Ar viņu mūsu ģimene sarakstījās, tāpēc bija skaidrs, ka mani neuzņems, lai arī cik labi nokārtotu eksāmenus.» Mācoties vidusskolas pēdējā klasē, Astrīda prātojusi, ko īsti izvēlēties. «Kompānijā aizgāju uz Bioloģijas – ķīmijas fakultāti, jo šie priekšmeti man padevās. Mani uzņēma, bet draudzenes – ne,» viņa atceras liktenīgo pavērsienu.
Humānā pedagoģija
Ar aizrautību Astrīda stāsta par humāno pedagoģiju, kuru viņa popularizējusi, strādājot Daugavpilī, bijusi Latvijas humānās pedagoģijas asociācijas Latgales reģiona vadītāja.
«Tā ir sena pedagoģija, kas paredz citādu pieeju bērnam, nekā tā bija izveidojusies padomju laikā. Daudzi to pārprot un saista ar reliģiju, bet es no tās esmu paņēmusi to, kas man šķitis vajadzīgs darbā. Ar šo pedagoģiju esmu sākusi iepazīstināt kolēģus šeit, Rīgā, bijām pieredzes apmaiņā uz Kaļiņingradu un pērn Gruzijā, kur notika humānās pedagoģijas starptautiskie lasījumi. Katru gadu tiek rīkotas vasaras nometnes, kurās piedalos,» atklāj skolotāja. Viņa uzskata, ka, izmantojot humānās pedagoģijas pamatprincipus, var panākt ļoti labus rezultātus. «Skolotājam ir jāmainās līdzi skolēniem. Humānā pedagoģija paredz, ka skolēns ir skolotāja skolotājs. Skolēns audzina skolotāju. Māksla ir būt skolotājam, bet mainīties līdzi skolēniem un augt līdzi visam jaunajam. Ir skolotāji, kuri noklausās par humāno pedagoģiju, bet pēc tam pasaka, ka viņiem tā neder, bet citi ar to aizraujas. Studiju pirmajos kursos domāju: ja man patiks pedagoģiskā prakse, tad mācīšos tālāk, ja nepatiks, tad kļūšu par veterinārārsti Lauksaimniecības akadēmijā.» Pirmā prakse aizritējusi savā skolā pie saviem skolotājiem, un pamazām Astrīda pārliecinājusies, ka viņai patīk izvēlētā profesija un saista darbs skolā.
Nevar piespiest mīlēt
«Rīgā esmu iedzīvojusies, un arī darbavietā, Franču licejā, jūtos labi. Saprotu, cik svarīgi būt kopā ar ģimeni, saviem bērniem gan priekos, gan bēdās. Ar satraukumu pirmajā gadā braucu uz Rīgu no Daugavpils un mierināju sevi, ka neesmu piedalījusies konkursā, bet mani uzaicināja. Bērni mani iedrošināja, un arī pati domāju: ir jāmēģina.» Viņa secina, ka ātri izveidojies labs kontakts ar klašu audzinātājiem un atbalstu saņēmusi no skolas vadības.
Skolotāja ir ne vien enerģiska un aktīva, bet mūsdienīgi domājoša, kas patiesi mīl savus audzēkņus. «Nevar skolotājam piespiest mīlēt bērnus. Katrā vecuma posmā ir savas problēmas – sākumskolā bērni ir mīļi, prot pieglausties klāt, pamatskolā – spuraini un īpaši, vidusskolā – mazliet jau pieauguši.» Astrīda īsti nepiekrīt teicienam «kad mēs augām, tad tā nebija». «Mūsdienu jaunatne nav slikta, bērni ir gudri un zinoši. Skolotājiem ir jāiet līdzi laikam. Strādājot ar bērniem, vienmēr cenšos ievērot vairākas atziņas – nekad nedari otram to, kas nepatīk pašam. Otrs – vienalga, kāds – ir dzīva būtne, kam ir vieta uz šīs pasaules, un nevienam nav tiesību viņu aizskart, jāprot ir sadzīvot un uzklausīt. Tāpēc arī bērnus cenšos pieņemt tādus, kādi viņi ir. Pietiek gan draiskuļu, gan palaidņu, kuri nāk no dažādām ģimenēm. Trešā atziņa – cenšos vienmēr iedomāties, kā pati jutos skolēnu vecumā.»
Nopietna, bet ar smaidu
Astrīda uzskata, ka skolotājs nedrīkst tikai novadīt mācību stundas un aizvērt skolas durvis. «Kad skolēns atrodas skolā, par viņu ir atbildīgs skolotājs. Jānodala, par ko atbild skola, par ko – ģimene un par ko atbild pats skolēns. Bērni ļoti labi zina savas tiesības, bet par pienākumiem – aizmirst, tāpēc viņiem ir svarīgi to atgādināt,» ir pārliecināta Astrīda. Tad, kad viņa strādājusi skolā Daugavpilī, kāda audzēkne par skolotāju teikusi, ka viņa esot stingra, prasīga, tāpēc meitene izjutusi bailes, tāpat kā citi klasesbiedri. Kad absolvējusi 12. klasi, teikusi, ka pirmais priekšstats neesot bijis pareizs – skolotāja esot citāda.
«Man patīk pasmaidīt un pajokot, bet visam ir savs laiks – nopietnam darbam un savstarpējām sarunām.» Astrīda teic, diskutējot par pedagogu atalgojumu, ka diemžēl pedagogu melno darbu no malas neviens neredz un tā pa īstam nenovērtē.
«Skolotājam ir jāsagatavojas stundām, jāmeklē materiāli, un tas aizņem daudz laika. Man patīk strādāt ar jaunākajām tehnoloģijām. Tad, kad jāsāk labot audzēkņu darbi, tas nozīmē vēl papildu stundas. Lai vienai klasei izlabotu darbus, vajadzīgas vismaz trīs stundas,» viņa raksturo darba specifiku. Pieredzējusī pedagoģe apstiprina, ka skolotājs nevar iziet klases priekšā nesagatavojies. Vidusskolēni to uzreiz pamanot.
«Ir bijis tā, ka skolēns uzdod jautājumu par kādu aktualitāti, bet es vēl neesmu ar to paspējusi iepazīties. Nesāku fantazēt, jo bērni to sapratīs. Godīgi pasaku, ka iepazīšos ar šo tēmu un nākamajā stundā par to parunāsim. Tad arī skolēni novērtē skolotāju.»
