Vietā, kur Pāžupīte, sīka kā urdziņa, cauri Kurzemes mežiem un pļavām izlīkumojusi, pie Jūrkalnes stāvkrasta ietek Baltijas jūrā, atrodas Upeslīči, viena no sakoptākajām un skaistākajām sētām Ventspils rajonā.
Saimnieki Gaļina un Jānis Krūmiņi savu saules apspīdēto un vēju mīlēto miera ostu lolojuši ar sirdi un turpina to darīt joprojām.
Kolhozu ziedu laikos Jānis un Gaļina strādāja fermā, dzīvoja vietējā kolhoza lopu novietnes tuvumā uzceltās daudzstāvenes divistabu dzīvoklīša šaurībā un, pārmaiņu laikiem sākoties, savā pusē bija vieni no pirmajiem un vērienīgākajiem tā sauktajiem Breša zemniekiem. Rāvās melnās miesās un svēti ticēja – nu tik būs, nu tik sāksim saimniekot pa īstam. Vietējai pašvaldībai prasīja pēc vietas, kur nogruntēties un atvēzēties, un tika pie zemes gabala, kas šaurā strēmelē stiepjas starp Ventspils – Liepājas šoseju un jūru.
Gribējām savu kaktu
«Kad pirmo reizi gājām lūkot savu zemi, bridām pa biezi saaugušajiem krūmājiem līdz padusēm un pināmies gadiem nepļautajā zālē. Nebiedēja ne atmatā aizlaistā un izteikti smilšainā piejūras zeme, ne milzīgais darba apjoms, kas mūs te gaidīja. Bijām vienkārši laimīgi, ka beidzot būs kaut kas pašiem savs,» atceras saimnieks.
Izrādot plašo un pārdomāti iekopto apmēram pusotru hektāru plašo sētsvidu, saimnieki vedina stāvkrasta virzienā, un Jānis, iedams pāri Pāžupītes tiltiņam, iesmejas: «Redz, kā sanāk – tagad esmu liels vīrs: man ir īpašumi divos pagastos! Māja un tās apkārtne upes kreisajā krastā atrodas uz Jūrkalnei piederošās zemes, bet viss, kas viņpus tiltiņa līdz pat jūras malai, jau ir Užavas pagastā. Vārdu šai vietai iedeva mans tēvs. Kad savu džunglāju sākām apgūt un meklējām vispiemērotāko vietu mājas celtniecībai, tēvs, sīko upeli, kas slaidu loku liekdama, nemanāma skrēja uz jūru, ieraudzījis, teica: kad izcirtīsim krūmus, kad uzcelsim māju un sakopsim apkārtni, upes līci varēs labi nomanīt. Kas cits, ja ne Upeslīči te varētu būt! Tā arī palika.»
Upeslīči nekad nebūs gatavi
Pēc vairāk nekā 20 Upeslīčos pavadītiem gadiem Jānis un Gaļina teic, ka viņu māja un apkārtne ap to vēl joprojām neesot tādā izskatā un kārtībā, kā paši to vēlētos. Gaišais divstāvu nams, saimniecības ēka un pirts, paslēpušies zem sarkanu dakstiņu jumtiem, pamanāmi jau iztālēm. Priecē biezi saaugušais lapegļu dzīvžogs gar šosejas malu un liepu aleja, kas ieved sētsvidū, koptais zāliens, neviendabīgajā reljefā pārdomātos grupējumos sastādītie skujeņi un ziemciešu dobes. Nogāzē gar abās pusēs izkopto upes krastu saimnieki izveidojuši eksotisku un vietējiem augšanas apstākļiem neraksturīgu koku un krūmu stādījumu grupas: ar pirmajiem ziediem jau uzziedējis zeltlietus, piejūras smiltājā labi iejuties tulpju koks un parūkkoks, skaists savā varenumā sarkanais dižskābardis un valriekstu koks, aug rododendri, hortenzijas, irbenes, ceriņi, kokveida peonijas. Arī kāpu mežs viņpus Pāžupītes, kurā kā balts, zemē izritināts dvielis aizvijas pašu iemīts celiņš līdz stāvkrastam, izkopts. «Darāmā vēl daudz: lai lietainos rudeņos vai pavasaros, neslīgstot ūdens peļķēs, varētu piebraukt pie mājas, vajadzētu nobruģēt piebraucamo ceļu, arī celiņiem ap māju vajadzētu segumu. Kāpnēm nogāzes malā margas vajadzīgas. Uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt,» lietišķi saka saimnieks, bet Gaļina vīra teikto papildina: abiem liels palīgs esot dēls Einārs. Puisis ar celtnieku skolas diplomu kabatā īstu meistarību parādot, strādājot tieši ar koku. Lietisks pierādījums nupat sacītajam – omulīga lapenīte nogāzē pie upītes.
Saules ielejā ozolu nav
Kāpām raksturīgais reljefs, kas ainavai piešķir interesantu, savdabīgu šarmu, nojaušams visapkārt. Ir skaidrs: te ieguldīts milzum daudz darba, lai teritorija mājas priekšā un ap to izskatītos plaša, gaumīgi kopta, mūždien saules apspīdēta. Īpašā godā celta milzīgā goba – no visa liekā atbrīvots, varenais, vismaz 300 gadus vecais koks pret debesīm slej daudzžuburainas zaru rokas. «Vai tad jūs nav ievēroj’s – kur sētā aug ozols, tur mājā nav saimniek’! Tas ir kā likums: sētsvidū ozolu nedrīkst stādīt. Tā saka visi veci cilvēk’, un es klausu. Es grib’ ilgi dzīvot, tāpēc te neviena ozola nav.»
Saulīte un pribaltijskij tuman
Gaļina teic: viņi ar Jāni esot diametrāli pretēji cilvēki. Vīrs, piemēram, ne dienu nevarot iztikt bez jūras. Katru rītu sākot, noiedams liedagā. Visu, ko viļņi izmetot krastā, vai tie neparasti, jūras nogludināti oļi, koki, dzintara gabali vai kas cits, viss tiekot vākts un nests mājās. Savukārt viņai, dienvidniecei, Donas kazaku pēctecei, tuvāks mežs un kalni. «Kad pāri skrien tie lielie vēji un trako rudens vētras, kad koki, zemei gandrīz pieglaudušies, pārlaiž dabas stihijas, tad man ir īsts užas.» Uz to Jānim savs sakāmais: «Jūra taču visu laiku mainās, tajā katru mirkli kas jauns ieraugāms. Patīk man jūra. Kas katru dienu no jauna ieraugāms mežā? Kāds čiekurs vairāk nokritis?» Sieva, daudznozīmīgi uz runātāju paskatījusies, turpina: «Redziet, tāds viņš man ir – smags, grūti uz visu pierunājams un iekustināms kā pribaltijskij tuman, allaž paliks pie sava. Savukārt es esmu kā silta dienvidu saulīte, kas šo smagumu spēj kliedēt.» Jānis smej: «No kāda veca kurzemnieka mutes reiz dzirdēju viedus vārdus, ko viņš sacīja pats par sevi – esmu tik neinteresants kā rudens lietus, un tas akurāt attiecināms arī uz mani. Nu nepatīk man plātīties, lielīties un visādi citādi izrādīties. Kad pirms pāris gadiem sieva mūs pieteica rajona sakoptāko māju konkursam, ilgi un dikti spurojos pretī, jo uzskatu – nekā pārpasaulīga Upeslīčos nav.»
Zaļie pirksti un īpašā jušana
Lielais ideju ģenerators, izrādās, ir Gaļina – pa žurnālu un gudru grāmatu kaudzēm rokoties, atradusi atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem par mājas, dārza un apkārtnes veidošanu un iekārtošanu. Daudzas Upeslīčos iedzīvinātās idejas sākotnēji aizguvusi no periodikas, taču tās visas adaptējusi un pielāgojusi tieši savai sētai. «Manai sievai ir sestais prāts un pavisam noteikti – zaļie pirksti. Ko viņa iebāž zemē, tas aug, ko viņa saka, tas piepildās,» šoreiz nopietni teic Jānis, uzsverot, ka pašam atliek tikai visas Gaļinas izauklētās idejas pārvērst īstenībā. «Man uztic pļaušanu un rakšanu, augu izvēle, tiem vispiemērotākās augšanas vietas nekļūdīga noteikšana, kopšana un lološana – tas viss Gaļinas rokās,» saka Jānis, taču saimniece teiktajam nepiekrīt. «Arī Jānis ir īsts feinšmekers – viņš katrā tirgus placī, katrā stādaudzētavā ieraudzīs kaut ko interesantu, vēl nebijušu. Tad bez ierunām pērkam nost, vedam mājās, iestādām un gaidām brīnumus, kas nāks. Upeslīču apkārtni sākām veidot reizē ar saimniecības ēku celšanu un lielā sakņu dārza izveidošanu. Ceļoties dzīvojamajai mājai un arvien vairāk sarūkot biešu un kartupeļu vagām, parādījās pirmās puķu dobes, pirmās ziemciešu un mūžzaļo augu stādījumu grupas. Viss ir nācis pamazām.
Par to sesto prātu gan sava taisnība ir – viss, ko zinu un ņemu vērā, nav nekas pārdabisks. Tās ir gadu tūkstošos cilvēces vēsturē zināmas, praksē pārbaudītas, bet nepelnīti aizmirstas vērtības. Varbūt tāpēc, ka ņemam vērā daudzus it kā nenozīmīgus sīkumus, kas savā būtībā nemaz tik nenozīmīgi nav, mums visiem te labi dzīvojas. Mēs visi mīlam šo vietu, šo māju, šo dārzu. Mums ir laba ģimene. Ko vairāk cilvēkam vajag! Esmu novērojusi – cilvēkus, kuriem dvēselē nav līdzsvara un stabilitātes, īsti laimīgus darīt nespēj nekas. Bet stabilitāte un miers dvēselē iestājas tad, ja ar tevi, taviem mīļajiem viss ir vislabākajā kārtībā. Tad pat vislielākās aukas, kas brāžas pāri jūrai, ir paciešamas un ar cieņu pārdzīvojamas.»
Rožu atkarība
Sētsvidū iepretim mājai zālienā skaidri nolasāmas aprises topošajam franču jeb renesanses stila rožu dārzam. Tas, izrādās, ir saimnieces pēdējā laika lolojums, ko azartiski pilnveidot palīdz gan vīrs, gan dēls. Ideja aizgūta kādā ārzemju dārzu žurnālā. Dobju ģeometriski simetriskās līnijas iezīmē formētu bukšu un hostu stādījumi, kuriem pa vidu krāšņi zied rozes. «Franču dārza stils arī miniatūrā izpildījumā ir laikietilpīgs un līdzekļus prasošs pasākums, tāpēc pāris gados tik vien tālu esam tikuši,» kā atvainodamies teic Jānis un stāsta, kā dēls ar speciālu būvniecības lāzeru zālienā vispirms precīzi iezīmējis dobju ornamentu aprises, tad sekojusi zemes uzrakšana, augsnes sagatavošana, augu meklēšana un stādīšana. Kas to būtu domājis, ka bukši piejūras smiltīs augs tik negribīgi un lēni! Kā alternatīva dobju apmaļu stādījumiem izvēlētas arī hostas, taču šīs vasaras svelme dara savu – pavasara stādījums visu laiku prasa mitrumu, kura tagad trūkst. Apbrīnas vērtas ir Gaļinas zināšanas par rozēm: viņa nekļūdīgi sauc katras savas mīlules vārdu, stāsta, no kurienes katra nākusi, kā uzvedas.
****
NODERĪGI
5 ieteikumi visiem, kas mīl dārzu
• Neviena dobe netop gatava uzreiz. Vispirms jāizspriež, kur dobe atradīsies, tad – ko tajā stādīs, kuri būs galvenie dobes augi, kuri grupēsies ap tiem.
• Gan dārzu ierīkojot, gan vēlāk to kopjot, jāieklausās savās iekšējās izjūtās. Intuīcija ir vislabākais padomdevējs.
• Ja negrib, lai dārzs vienā brīdī pārvērstos par haotisku un necaurejamu «mežu», nav jābaidās rīkoties ar dārznieka šķērēm.
• Lai cik košas un kompozīcijā pārdomātas būtu stādījumu dobes, dārza kopējo izskatu tomēr nosaka kopts zāliens. Jāpieradina sevi pie domas, ka vismaz reizi nedēļā pļaut zāli – tā ir norma.
• Ja vien ļauj klimatiskie apstākļi, nevajag baidīties savā dārzā audzēt arī kādu eksotisku, mūsu ģeogrāfiskā platuma grādiem neraksturīgu augu. Prieks par sagaidītajiem pirmajiem ziediem vai augļiem atsver visus riska faktorus, pašu dullumu ieskaitot.
