Ziedoņi Kuldīgas novada Pelčos ir pazīstami ar savām puķu kolekcijām, it īpaši peonijām. Tā ir saimnieces Dagnijas Voikas aizvadīto gadu aizraušanās, tāpēc ik gadu viņa rīko peoniju dārza svētkus, lai arī citi redzētu it kā zināmo, bet ne līdz galam iepazīto krāšņo ziedu brīnumu.
Tomēr mājas apkārtne nav atvēlēta tikai ziediem, tā ir ainaviski daudzveidīga – vieta i pirtij, i dīķītim ar viltīgām karpām, i bitēm, i retu koku audzei.
Šajā vietā Dagnija Voika ar vīru sākusi rosīties pirms astoņiem gadiem. Pirms tam te bija vienkārši zāļains gabals, kur ganījās govis. Tagad, stāvot pagalma vidū, to ir grūti iedomāties – šķiet gadu desmitiem kopts un veidots. Kas ir tīkami – tas nav pārfrizēts un noglancēts, te droši var staigāt pa mauriņu, nebaidoties samīdīt kādu retu stādījumu. «Šeit ir 1,2 hektāri, un laukiem tas it kā nav daudz, taču cik daudz darba tajā nākas ieguldīt! Pļaušana vien paņem vairākas stundas nedēļā. Bet, tā kā man un vīram te patīk, tad rosīšanās nesagādā grūtības. Turklāt nu pāris gadu esmu no citiem darbiem brīva, tad varu sirdi ielikt šeit. Un būšana dabā – tā tiešām harmonizē un veldzē miesu un dvēseli,» teic Dagnija, piebilstot, ka pa šiem gadiem iemācījusies salikt pareizos akcentus un teritoriju sakopt tā, lai ir kārtībā, bet nav arī dienas beigās jākrīt no kājām nost. Viss te veidots pašu rokām un arī pēc pašu ierosmes – profesionāls ainavu arhitekts nav darbojies.
Ziedi visam mūžam
Vispirms Dagnija vedina pie sava lielākā sirdsprieka – peonijām, kas visai mājai dod spilgtu akcentu. To krāsas tiešām priecē acis un pārsteidz. Jo vai gan daudzi ir redzējuši dzeltenas, kā tautā teic, pujenes?! Es tādas pat sapņos nebiju redzējusi! Arī Dagnijas acis iemirdzas, stāstot par tām, atzīstot, ka tikai tagad sākusi tās labāk saprast. Jo tā nu reiz esot – kamēr puķi sāc iepazīt, paiet vairāki gadi. Aizgājuši astoņi gadi, un tikai tagad Dagnijai topot skaidrs, kas tām tīk, kas ne. Viens no galvenajiem trumpjiem, tās audzējot, – nav cimperlīgas, šķirnes nenoveco (ir pat 180 gadu vecas zortes, kas vēl šobrīd skaitās labas). Kopumā viņai esot vairāk nekā simts. Daudz? Nepavisam. Amerikas katalogā vien ir ap 8000 šķirņu. Ja tām vēl pieskaita Ķīnā (tā tur ir nacionālā puķe) selekcionētās un arī nereģistrētās, iznāks milzīgs dārzs ar peonijām vien. Lai izceltu šo ziedu krāšņumu, pērnajā rudenī sākusi veidot peoniju upi – no katras labākās šķirnes atvēlot vienu stādu. Tepat vieta ir arī krūmu peonijām, kas izaugot līdz pat diviem metriem. Tas zieds ir vairāk nekā viena cilvēka mūžam, jo aug ļoti ilgi – vairāk nekā 100 gadu. Parastā viņas māsa gan nav tāda ilgdzīvotāja, un arī tā vienā vietā varot augt vai 50 gadu. «Nu jau te ir 14 krūmpeoniju šķirnes. Es te vienu ceru paridāju, sadalot mazākās daļās, lai varētu pavairot. Ir arī no sēklām vairāki augi, bet tas nav īsti tas – šķirne tādā veidā izskaldās. Man tīk arī tas, ka puķe nav tikai acu priekam, bet to var labi izmantot dziedniecībā un kosmētikā. Ir pat viena šķirne, kuras saknes var izmantot ārstēšanai, bet no krūmpeoniju sēklām spiež eļļu, kura ir bagātīga ar antioksidantiem,» zina teikt Dagnija.
Bez kokiem nevar
Taču viņas dārzā vieta arī citām puķēm – īrisiem, lilijām, dienziedēm. Un kokiem, galvenokārt retas šķirnes īpatņiem. «Kad te atnācām, koku nebija. Bet kas tā par māju bez šīs rotas! Nolēmām, ka veidosim savdabīgāku kolekciju, gan dodot priekšroku ziemcietīgākām sugām. Bažījāmies, kā tie te ieaugsies. Bet jāatzīst, koki Latvijā iedzīvojas labi un aug augumā acīmredzami. Re, tagad jau tie krietni saņēmušies!» priecājas mājas saimniece, izrādīdama savu koku audzi. Dagnija iet klāt un sauc visus savus audzēkņus vārdā: sarkanlapu kļava (ja gribot redzēt, kāda tā būs pieaugusi, pie Pelču pils ķepas uz visām pusēm esot izpletusi milzīga sugas māsa), ēdamais kastanis, zelta lietus, sarkanlapu ābele, valrieksts, ginks, sarkanlapu ieva, dažādu formu eglītes, naudas koks. Visjaunākais stādījums – burvju lazda. Bet, re, tur – tulpju koks!
Gaidot, kad tas ziedēs! Tam blakus sarkanais parūkkoks. Šoziem gan mazliet apsalis, tomēr, tā kā jau bija labi ieaudzies, ir smuki atkopies. Lūk, tur ir magnolija – arī vēl jāgaida, kad riesīs ziedus. Ošlapu kļava Flamingo, kurai interesanti krāsojas lapas – zaļš, balts un rozā. Tāpat ir sarkanais ozols. Otrpus zemes gabalam arī ir vesela rinda ar koku stādījumiem. «Gribējām tā mazliet norobežoties no ciemata un mūsu ražojošās zonas, kā saucam tīrumu ar stādījumiem, tāpēc zaļas sienas veidošanai izmantojām Kanādas kļavas, – turklāt tās ziedot brīnišķīgi smaržo un ir lielisks nektāraugs mūsu bitītēm. Jo nu jau pāris gadu te ir arī divas bišu saimes, ar ko vairāk noņemas znots, kas mācījies Biškopības biedrības rīkotajos kursos,» Dagnijas roka tā vien šaudās uz visām pusēm, nekļūdīgi saukdama vārdā visus savus stādījumus. Tāpat tur ir skābardis, baltais grimonis, pīlādzis un lielaugļu lazdas... Gar ceļu nostādīts sarkano plūmju Spīdola dzīvžogs, – arī tas dod jauku akcentu. Pie ugunskura vietas sakuplojusi sarkanlapu bārbele un dzeltenlapu fizokarps, jo tie kopā nedaudz atgādinot uguns liesmas.
Pašiem sava aptieka
Blakus, pie dīķa, ir iestādīti treju veidu vītoli, un arī dīķim ir sava rota – ūdensrozes. Dagnija teic, ka, veidojot to, bijušies, vai vispār ūdens būs. Rīkstnieks, ko pieaicinājuši, gan apgalvojis – būs gan! Ūdensmalā ar skaļu plunkšķi palecas zivs. Tur mītot līņi un karpas. Sākumā izdevies arī ko noķert, bet tās, kas palikušas, neparko nedodoties rokās. Viltīgas! «Kad nesam barību – redzam, ka rosās, bet uz āķa un tīklos neiet! Beigās atmetām ar roku – lai ir arī mājdzīvnieki, bet zivis, ko likt uz pannas, pirksim tirgū. Tā viņas tur dzīvo!» Dagnija pasmaida. Interesanti jau esot, kā dzīvība palēnām ienāk sākotnēji tukšā vietā – arī vilkvāles pašas uzradušās. Blakus dīķim uzcelta pirtiņa – tā tiek izmantota katru sestdienu, un mājas saimnieki, viņu bērni un mazbērni to iecienījuši kā labu veselības stiprināšanas vietu. Sasienot dažādu lapu slotas, saklājot uz lāvas dažādus zaļumus – papardes, piparmētras, un, kad šāda kūre izņemta, nekādu aptieku vairs nevajagot.
Ja par veselību, tad mājas saimniece aicina apskatīt nesen izveidoto veselības dobi. Tajā iestādīti augi, kas izmantojami gan skaistumkopšanai, gan ārstniecībai: saflora, puķumētra, lavanda, kliņģerītes, rozmarīns, fenhelis, timiāns, majorāns un citādas smaržīgas zālītes. «Dabā atrodams viss, tikai jāzina, kur meklēt un kā lietot. Gadu gaitā aizvien vairāk iedziļinos visādos ārstniecības knifos, un uz to mani uzvedināja tās pašas peonijas, kas Ķīnā tiek plaši izmantotas viņu tradicionālajā ārstniecībā. Mums, rietumniekiem, tā ir diezgan pasveša lieta, tomēr tas ir interesanti,» skaidro Dagnija.
Pāri žogam vieta atvēlēta citām dārza kultūrām. Tur aug gan īrisi un zemenes, gan jo īpaši liela daļa izbrīvēta ķirbjiem. «Pirmajā gadā dalīju tos pa labi un kreisi. Tad ieskatījos, ka tos labi var lietot svaigus – arī sulu veidā. Tāpat sautējumos tie ir fantastiski garšīgi. Pēdējo muskatķirbi šogad apēdām maija sākumā,» bilst Ziedoņu īpašniece, norādot, ka cenšoties audzēt pēc iespējas plašāku dārzeņu klāstu, – arī kartupeļus. Ir arī siltumnīca ar tomātiem un gurķiem, ābeles un ogu krūmi, jo nav nekā labāka un garšīgāka par pašu audzētiem lauku labumiem.
