Ikvienai varas sistēmai nepieciešama kaut kripata stājas. Citādi tā degradē pati sevi un to arvien vairāk sāk nodarbināt tik vien kā pašas izdzīvošana. Par stāju, proti – par varas misiju, tiek aizmirsts. Taču varas profesionālismu un taisnīgumu apliecina pozitīvas sekas. Īpaši – demokrātiskās iekārtās.
Šobrīd par Latvijas varas sistēmas, tās stājas pārbaudes akmeni savā ziņā kļuvis Ansis Ataols Bērziņš. Es arī varas sākotnējo attieksmi pret Ansi - administratīva (!) lieta, taču pusotra gada nosacīti jau par kriminālpārkāpumu - uzskatu par Anša rīcībai 2009. gada 13. janvārī neadekvātu sodu. Taču, iegalvojis sev, ka «varai taču bija kaut kā jāreaģē», es to noriju. Toties visas turpmākās Latvijas varas, tiesu sistēmas Ansim pievērstās darbības es uztveru vien kā bezmaz programmatisku savas valsts pilsoņa degradāciju, paredzot viņam, labākajā gadījumā, izstumšanu no valsts. Jo Anša un viņam līdzīgo rīcības motīvi pie Saeimas nekādā ziņā nebija pretvalstiski. Ansis ir Latvijas patriots un Latvijas mīlētājs. Turklāt - nevis pasīvs, bet aktīvs tās mīlētājs. To apliecina viņa rīcība: doktorants datorzinībās, muzikants, bitenieks, valodas kopējs, bijis uz barikādēm, sargājis Augstāko padomi, galu galā - triju bērnu tēvs…
Jāteic, ka, piemēram, BBC un Reuters tūdaļ pēc 13. janvāra notikumiem sauca to faktiskos cēloņus daudz precīzāk nekā attieksmē pret Ansi to spējusi valsts tiesu sistēma bezmaz desmit gadu laikā. Atgādināšu arī, ka 2009. gada janvāra Domburšovā uz jautājumu Kas vainojams 13. janvāra grautiņos Vecrīgā? no 19 407 dalībniekiem 16 440 atbildēja: «Galvenokārt vainojama valdība.» Es par vainīgiem uzskatu arī Doma laukuma mītiņa rīkotājus, kuri nejuta pašu aicināto cilvēku noskaņojumu un nevēlējās ar viņiem runāt pēc mītiņa. Tas ir politisks gļēvums. Un, lūk, lai šo gļēvumu piesegtu, tiesu sistēma un policija desmit gadus tiecas maksimāli attālināt faktiskos tās dienas notikumu cēloņus no politiķiem, politizē procesu, saskatot tajā un izceļot vien kriminālos aspektus.
Kāpēc es uzskatu, ka Latvijas tiesu vara attieksmē pret Ansi patlaban negrib vis spriest taisnu tiesu, bet vēlas izrēķināties ar cilvēku par to, ka neizdodas viņu salauzt, par to, ka viņš neatsakās no savas pārliecības un savas tautas? Es neesmu jurists un būšu tikai pateicīgs, ja kāds profesionālis man pamatos, kāpēc turpmāk sacītais ir aplams. Bet patlaban es tā domāju tāpēc, ka: nav objektīvu, pat sākotnējam spriedumam adekvātu Anša vainas apliecinājumu (vien paša sacītais, pretrunīgas policistu liecības un mediju piekārtās birkas); nepamatota vainas, pārkāpuma meklēšana attiecībās ar Probācijas dienestu. Jo Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta 2014. gada 23. decembra spriedumā noteica, ka «A. A. Bērziņam nav nepieciešams noteikt Krimināllikuma 55. panta sestajā daļā paredzētos pienākumus», tajā skaitā - piedalīties probācijas programmās saskaņā ar Valsts probācijas dienesta norādījumiem. Bet tieši Probācijas dienests, kad Ansis tam «neatrādījās», lūdza tiesu aizstāt nosacīto sodu ar reālo - gads un astoņi mēneši; Latgales priekšpilsētas tiesa to akceptēja. Taču šīs tiesas lēmuma (25.11.2015.) leģitimitāte ir apšaubāma procesuālu (lieta netika izskatīta pēc piekritības) iemeslu dēļ. Turklāt Ansis, kā tiek apgalvots, neslēpās no tiesas, viņš tolaik stažējās ārzemēs un, uzzinājis spriedumu, nolēma neatgriezties (Latvijā viņš dabūjis zīmolu «īpaši bīstams kriminālnoziedznieks», un tagad viņš ir Čehijā); Ansim saskaņā ar Krimināllikuma 225. pantu izvirzīto apsūdzību viņa advokāts Čehijā Pāvels Ūls komentēja, sacīdams, ka šis pants ir saistīts ar padomju krimināltiesību tradīciju. Jo tas institucionalizē kolektīvo vainu. Jā, padomju laikā ar to saistītas darbības tika uzskatītas par īpaši smagiem kriminālnoziegumiem. Vai Latvijas tiesu sistēma arvien turas pie šī uzskata? Ūla kungs teica, ka mūsdienu Čehijas Republikas tiesību akti pilnīgi noraida kolektīvās vainas principu un atzīst tikai personisku atbildību; lērums tiesvedības aplamību (tās Ansis uzskaita savā uzrunā Čehijas tiesai 3.07.2017. - sk. delfi.lv)… utt., u.tml.
Ansis saka: «Tēvzeme mani nodeva par to, ka vēlējos to padarīt labāku, godīgāku, nebaidījos no formāliem ierēdņiem, atteicos ar viņiem kopā saukt pliku karali par apģērbtu.» Nepiekrītu tam, ka Ansi nodeva tēvzeme. Sistēma nav tēvzeme. Varas saspēle ar mietpilsonību (jā, delfos itin daudzi teic, ka Ansis «iztaisījis no sevis disidentu», uzdod «huligānismu par varonību»…), iespējams, gan rada varai komforta sajūtu, taču saīsina tās mūžu. Bet tādi kā Ansis bremzē varas pagrimumu. Bez tādiem ij vara, ij sabiedrība izvirst. Es ierosinu politiķiem, tiesu sistēmas cilvēkiem nedarīt sev kaunu, pārstāt provocēt šķelšanos un padziļināt pretrunas starp varu un aktīvo tautu. Vai nu artikulēti definēt Anša vainu, vai arī izbeigt šīs «vainas» fabricēšanu, atmest tiesiskuma profanāciju, ļaut .Ansim braukt mājās brīvam no visām šīm profanācijām un būt Latvijas pilsonim
