Kara muzejā 21. augustā notika labi organizēts un saturīgs Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 26. gadadienai veltīts pasākums. Biju gandarīts, klausoties Dzintara Rasnača, Valda Blūzmas, Tālava Jundža un Andreja Cīruļa vēstījumus un skatoties Red Dot Media veidoto filmu Gulbju ezers. Tomēr – manā uztverē neatkarība nav tik vien kā pagātne, tik vien kā vēsture. Tā ir tagadne. Tāpēc pieķēros vārdiem de facto. Un man gribētos, lai katrs no mums, atceroties vai nu 1990. gada 4. maiju, vai 1991. gada 21. augustu, padomā par to, kādu nācijas, tautas, sevis de facto pašnoteikšanās, patības līmeni esam šajā atjaunotās neatkarības ceturtdaļgadsimtā sasnieguši.
Turklāt gribētos, lai savās pretenzijās šai de facto pilnībai mēs pirmām kārtām redzētu nevis Krievijas vai ES direktīvas, bet paši savu pilsoņu, latviešu stāju. Faktiski es te gribu turpināt Elitas (Veidemanes) aizsākto (NRA, 21.08.2017.) domu - «mēs varam būt lepni par to, ko paveicām Atmodā. Tad kāpēc mēs parādām sevi tik necili, nonievājoši un pašpazemojoši? Kur ir mūsu lepnums par vēsturi, uz kuras pamata būvēt nākotni?» Jā, vai mēs atbilstam šim de facto?
Mēs kurnam par partijām, taču paši vien esam devuši tām varu. Manā uztverē demokrātijas Latvijas valstī, lai mēs katrs brīvi un bez bažām būtu savas valsts pilsoņi pēc būtības, ir pilnīgi pietiekami. Kāpēc tad mēs neesam pārtraukuši domāt, ka vara nav vis mūsu pašu noteikta, bet ir kaut kāds ārējs, fatāls dotums? Kāpēc tikai 4% (!) no mums uzskata, ka būt sabiedriskiem, ņemt dalību politiskās vai citās organizācijās, ja patiešām gribam pilsonisku sabiedrību, ir gluži vai pienākums? Nevis slogs vai kāda aprēķina būšana.
Neviens cits, kā vien mēs paši ļaujam varas (un arī pārējām) partijām aprobežoties to merkantilās, savtīgās ambīcijās. Savādā kārtā mēs šīs sīkumainās, populistiskās ambīcijas akceptējam arī partiju programmu līmenī. Vai pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām kļūsim gudrāki? Nez vai. Uz to, ka nekļūsim, atklāti cer arī dažas it kā jaunas partijas, kuras valstiskas politikas līmenī jau tagad atļaujas piedāvāt vien populistiskus uzsaukumus, bet nevīžo izkopt kādu valstiski apsvērtu, reālu rīcības programmu. Man tas liecina, ka arī šīs jaunās partijas jau a priori uzskata mūs, savus vēlētājus, nevis par tautu, nāciju, sabiedrību, bet tik vien kā par pūli.
Šajā sakarā mums kā sabiedrībai, kā nācijai pirmām kārtām derētu padomāt par vidusslāni, par inteliģenci. Kur tā ir palikusi? Kāpēc tā nenosaka politikas kvalitāti valstī? Jā, valstī, jo te vairs nav padomju vara, te ir tautas vara. Un neatkarība de facto ir tas pamats, uz kura sākt to īstenot.
Piemēram, ja viens no Jaunās konservatīvās partijas (JKP) 23. augustā organizētās tautas sapulces saukļiem bija «Atdot varu tautai», tad es gribētu dzirdēt skaidru definīciju - kas šo varu tautai ir atņēmis? Kurš ir pieļāvis situāciju, kad varas partijas distancējas no valsts mērķiem un aprobežojas savās savtīgās iegribās? Tostarp - vai pašai JKP ir perfekta šīs varas atdošanas programma, vai arī tā tik vien kā žēlabaini spekulē ar šādu saukli? Mēs varam ironizēt par populismu Francijā vai citviet Eiropā, taču populisms patlaban ir arīdzan mūsu partiju slimība. Sākot ar Saskaņu, kuras kritumu pašvaldību vēlēšanās Rīgā pat itin daudzi man pazīstami krievi raksturoja ar vārdiem «Nils sācis pārklāties ar bronzu», beidzot ar Nacionālo apvienību, kuru pārliecināti latviešu nacionālisti man, savukārt, raksturojuši, kā pēdējā laikā «neredzamu». Vai tā kāda principu, ideoloģiju aptuvenība? Kas to rada? Manā uztverē - ne jau tautas veidošana no partiju puses, bet to pielāgošanās pūlim. Cerībā, ka tā būs vieglāk palikt pie varas. Nožēlojami.
Jāsecina, ka - ne partijas, nedz arī nevalstiskās organizācijas nav vīžojušas noņemties ar godīgu, reālu sabiedrības novērtējumu. Pamatā tā tiešām tikusi uztverta kā pūlis. Neviens uz varas dabūšanu tendēts spēks neko labāku nav gribējis. Un tāpēc valsts politikas kvalitāte ir tāda, kāda tā ir. Es te uzsveru to, ka mēs kā tauta, kā pilsoņi manā, protams, subjektīvā izpratnē, līdz šim pret savas valsts neatkarību de facto esam izturējušies visai nevīžīgi. Mēs neesam vīžojuši radīt savas, brīvas valsts neatkarībai pienācīgu pilsonisku pamatu. Atkārtoju, tas ir mans subjektīvs viedoklis.
