Ja var streikot ārsti, tad tikpat labi manā uztverē varētu ļaut streikot arī, teiksim, tiesnešiem vai policistiem. Jo, ciktāl runa nav par sistēmu, bet par saskari ar indivīdu, ar cilvēku (!), tiktāl visu šo ļaužu profesionālās atbildības nišas man šķiet samērojamas.
Jā, ārsti streiko daudzās demokrātiskās un nedemokrātiskās zemēs, bet no savas skepses attieksmē pret šo ļaužu (tāpat skolotāju) streikiem vaļā netieku. Protams - tas ir mans subjektīvs viedoklis. Turklāt, lai cik dīvaini neliktos, veselības un izglītības sistēmu zemā kvalitāte šo skepsi tikai pastiprina. Jo es turpinu ij dakterus, ij skolotājus kā kopumu uzskatīt par inteliģences, tātad - pilsoniskuma priekšpulkiem un paraugiem. Manā uztverē viņiem kā profesionāļu kopumam jābūt skaidrībā vismaz par savā jomā darāmo, negaidot nekādus rīkojumus vai pavēles «no augšas», no nozares birokrātijas. Gluži otrādi - šiem kopumiem ir jādefinē pasūtījums gan nozares pārvaldei, tās birokrātijai, gan valsts politikai. Un valsts varai šis pasūtījums jāuztver kā sev saistošs, obligāts.
Ģimenes ārstu pienākums esot nodrošināt primāro veselības aprūpi. Bet tā ir «pirmais un galvenais veselības aprūpes sistēmas līmenis, pirmais saskarsmes posms starp pacientu un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, kurā risina galvenās iedzīvotāju veselības problēmas…». Es atvainojos par turpmāk sacīto visiem tiem, kuri ir ģimenes (!) ārsti, jo uzskatu, ka vairums tādi nav. Maniem bērniem ar ģimenes ārsti laimējās. Savējo es vairs pat lāgā neatceros. Var teikt, pats vainīgs, tomēr domāju, ka manu nodokļu naudas daļu viņa saņem nepelnīti. Un, padzirdējis vēsti par ģimenes ārstu iespējamo streiku, atkal devos ielās, ķēru ļaudis pie piedurknes un jautāju: cik labi jūsu ģimenes (!) ārsts pārzina jūsu ģimenes veselības kopainu?; vai viņš pats kaut reizi, bez jūsu iniciatīvas ir interesējies, kā jums ar veselību?; vai to, ko ir darījis jūsu ģimenes (!) ārsts, kaut kādā mērā var saukt par jūsu vai jūsu ģimenes veselības profilaksi?… Nomācošā vairumā gadījumu es apliecinošas atbildes nesaņēmu. Un atļaujos uzskatīt, ka ikvienā šādā gadījumā ārsts nav izpaudies pietiekami profesionāli, nav gādājis par primāro aprūpi pēc būtības. Proti - viņš nav ģimenes (!) ārsts. Iespējams, viņa pozicionēšanās ir atkarīga no veselības politikas valstī. Bet - kā pilsonis viņš nav pret to iestājies.
Turklāt, ja Ģimenes ārstu asociācija publiski pauž vien savas prasības un to, ka «ģimenes ārsti plāno sākt streiku 2017. gada 3. jūlijā un pārtraukt ģimenes ārsta pakalpojumu sniegšanu līdz brīdim, kad izdosies panākt vienošanos ar Veselības ministriju un valdību par streika prasību izpildi», tad man kā savā ziņā ieinteresētai personai (pacientam) ar to nepietiek. Vienlaikus es vēlētos saņemt vismaz skaidru un konkrētu informāciju par to, kā tiks pildīts Streiku likuma 17. pantā noteiktais, ka streika laikā minimālā apjomā tiek turpināts darbs, kura pārtraukšana radītu draudus drošībai, veselībai, dzīvībai.
Bet varbūt nav ko cepties un nu jau arī Latvijā ārstu streiks vismaz uz kādu laiku var pasargāt mūs no jatrogēnijas (psihogēna slimība, ko izraisījuši neuzmanīgi medicīnas darbinieku izteikumi vai rīcība)? Raugi, Kolumbijas galvaspilsētas Bogotas apbedīšanas biroji pēc ārstu streika (ātrā palīdzība nestreikoja) 1976. gadā paziņoja, ka mirstība kritusies par 35%. Savukārt ASV 2001. gadā tika noskaidrots, ka jatrogēnija bijusi nāves iemesls vairāk cilvēkiem (783 936) nekā sirds asinsvadu slimības vai vēzis…
Tātad - es uzskatu, ka ārsts savu, lai cik pamatotu, kabatas apsvērumu dēļ nedrīkst pamest, ignorēt cilvēku, kuram vajadzīga palīdzība. Bet es pilnīgi piekrītu pazīstamā Krievijas bērnu ārsta Leonīda Rošala sacītajam: «Ja ārstēšanai nav naudas, tas ir fašisms.» Es piekrītu arī tam, ka skolotāju, ārstu, medicīnas personāla dzīves līmenim, ienākumiem jābūt konkurētspējīgiem. Un vēl - nav nemaz tik zemē metama atziņa, ka laba ārsta vietā streikos viņa pacienti. Proti - tā norāda arī uz plašākas sabiedrības piesaistes un plašākām rīcības koordinācijas (tostarp arī streika mēroga, tā aptveres paplašināšanas) iespējām. Galu galā, ja sabiedrību attieksmē pret veselību un izglītību kā noteicošiem tās rīcībspējas un nākotnes parametriem raksturo attieksmes, domāšanas inertums, tad varam runāt ne vien par varas, bet arī par sabiedrības kā tādas morālo pagrimumu.
