Latvijā šogad nav veikta neviena sirds transplantācija. Pieciem pacientiem varēja veikt sirds pārstādīšanu, taču iespējamo donoru – mirušo cilvēku radinieki neļāva to darīt.
Latvijas iedzīvotāji ir visnegatīvāk noskaņoti pret orgānu transplantāciju Eiropas Savienībā – pēc Eurobarometer pētījuma datiem, tikai 25% iedzīvotāju atļautu izmantot orgānus transplantācijā pēc savas nāves.
Atļauju izmantot sava mirušā radinieka orgānus, lai glābtu kāda cita dzīvību, dotu tikai 36% iedzīvotāju. Ievērojams skaits Latvijas iedzīvotāju aptaujā atbildējuši, ka nezina, vai dotu šādas atļaujas, un, ja neļautu, tad nezina atbildēt – kāpēc. Tas liecina, ka Latvijas sabiedrībā nav pietiekami informācijas par orgānu transplantāciju. Savukārt Eurobarometer pētījums atklāj, ka galvenie iemesli, kāpēc Latvijas cilvēki neļautu izmantot orgānus, ir bailes par manipulācijām ar cilvēka ķermeni un neticība veselības aprūpes sistēmai.
Lielākā daļa atsaka
Reti ir tie gadījumi, kad Latvijas ģimenēs ir apspriests jautājums par orgānu transplantāciju gadījumā, ja šāds jautājums būtu aktuāls, un varbūt ir saprotama cilvēku nevēlēšanās runāt par jautājumiem, kuri skar nāvi, piederīgā zaudēšanu. Tomēr pētījums apliecina, ka citās Eiropas valstīs turpat puse cilvēku ir runājuši ģimenē par orgānu ziedošanu vai transplantāciju. Latvijā tādu ģimeņu ir tikai 15%. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem, tikai 600 cilvēku, tas ir, 0,015% Latvijas iedzīvotāju, ir darījuši zināmu savu nostāju par orgānu ziedošanu – lielākā daļa aizlieguši, viena trešdaļa atļāvuši.
BaltTransplant Latvijas nodaļas vadītājs Sergejs Truškovs skaidro: gadījumos, ja reģistrā nav datu par konkrēto cilvēku, notiek sarunas ar piederīgajiem, vai viņi piekristu ziedot mirušā radinieka orgānu. Visbiežāk cilvēki atsakās, taču ir gadījumi, kad, sākotnēji atteikušies, vēlāk pārdomā un dod atļauju, jo ir saprotams, ka cilvēki sākumā ir šokā par tuvinieka nāvi. Kādreiz atteicās apmēram ceturtā daļa mirušā radinieku, bet tagad 80%. Pēc S. Truškova teiktā, tas ir saistīts ar cilvēku noskaņojumu krīzes laikā, tas ir diezgan depresīvs, taču mediķi saka: jā, ir smagi pēc tuvinieka zaudējuma, tomēr jāsaprot, ka, atļaujot izmantot mirušā orgānus, ja viņš pats nav aizliedzis to darīt, jūs glābjat dzīvības.
Diemžēl visai bieži par mirušo radinieku orgānu izmantošanu prasa arī samaksu, taču pēdējā laikā šādu gadījumu ir mazāk. Šogad Latvijā veiktas 58 nieres transplantācijas, sešās no tām donors bija dzīvs cilvēks (četri radinieki).
Var glābt dzīvības
Vislielākais atbalsts orgānu ziedošanai ir Zviedrijā, Maltā, Beļģijā un Somijā. Zviedrijas Veselības un sociālo lietu ministrijas transplantācijas koordinatore Šarlote Millere stāsta, ka Zviedrijā ir vislielākais iedzīvotāju atbalsts orgānu ziedošanai starp visām ES valstīm. 83% Zviedrijas iedzīvotāju būtu gatavi pēc nāves ziedot savus orgānus, bet 73% būtu gatavi piekrist, ka viņu mirušā radinieka orgānus izmanto transplantācijā.
Viņa uzskata, ka tas panākts ar mērķtiecīgu sabiedrības izglītošanas darbu un atbilstošu valsts politiku. Sarunā ar Neatkarīgo viņa norāda, ka arī valstīs, kurās ir ekonomiskās grūtības, ir iespējams veikt pārmaiņas gan politiskās atbildības līmenī, darot visu, lai attīstītu transplantācijas jomu, gan sabiedrības uzmanības saasināšanā. Viņa par piemēru min Zviedrijā notikušo kampaņu Kopā mēs varam glābt dzīvības!, kuras laikā iedzīvotājiem sniegta plaša informācija par šo jomu, un cilvēku atsaucība bija milzīga, kā arī būtiski palielinājās cilvēku skaits, kuri oficiāli reģistrēja savu vēlmi – atļauju pēc viņu nāves izmantot orgānus transplantācijai. Š. Millere, zinot, ka Latvijā veic nieru dialīzi, arī norāda, ka valdībai vajadzētu redzēt, cik lielu ieguldījumu cilvēku veselībā var dot nieru transplantācija salīdzinājumā ar dialīzi, kas izmaksā dārgāk.
Visur Eiropā trūkst donoru
Pacientu skaits, ko katru gadu reģistrē orgānu transplantācijas rindā, visā Eiropas Savienībā sasniedzis 60 000 cilvēku. Latvijā tie ir 40 cilvēki uz miljonu iedzīvotāju, salīdzinājumam – Austrijā, Francijā, Beļģijā, Itālijā – 80 pacienti, pastāstīja Aksels Rāmels no Eurotransplant (apvieno sešas Eiropas Savienības valstis, arī Nīderlandi, Beļģiju, Austriju). Latvijā it kā šajā rindā ir vismazāk pacientu (mums blakus ir Kipra, Lietuva un Rumānija, 2007. gada dati), tāpēc A. Rāmels aicina pavērtēt, vai tiešām šajās valstīs ir tik maz cilvēku, kuriem nepieciešama transplantācija. Viņš pauž viedokli, ka daudzās valstīs ir noteikta kvotu sistēma – cik ir naudas, tik arī pacientus uzņem šādā rindā. Eurotransplant valstīs gaidīšanas rindā uz transplantāciju ir 16 000 cilvēku, no tiem pērn nieres transplantēšanu gaidīja turpat 3000 cilvēku, sirds – 1152 cilvēki, bet plaušu – 972. Latvijā pašlaik nieres transplantātu gaida 75 pacienti, sirds – pieci, bet aknu – trīs (aknu transplantāciju pagaidām Latvijā vēl neveic).
Savukārt Spānija ir valsts, kurā ir visvairāk donoru uz miljonu iedzīvotāju, proti, 34,4, salīdzinājumā Latvijā – 14,8, Igaunijā – 25,4. Uz Eiropas fona Latvija neizskatās slikti, jo citās valstīs šis rādītājs ir 10. Par Spāniju saka: veiksmes stāsts, bet Spānijas Nacionālā transplantācijas dienesta pārstāvis Rafaels Matesans norāda, ka tas ir vairāku gadu intensīvs darbs, veidojot sabiedrības viedokli, kad nācies cīnīties gan ar publiski ļoti izplatītu viedokli par orgānu pārdošanu, gan cilvēku neuzticību izmaiņām veselības aprūpē. Liela nozīme bijusi izskaidrojošajam darbam par transplantāciju, piemēram, kā ārsti pieņem lēmumu, kā cilvēks var būt donors, kas ir smadzeņu nāve un daudzi citi jūtīgi jautājumi.
