Rīgā: Zolitūdes traģēdijas atskaņas - mākslinieces Dainas Skadmanes piemiņas stāsts Komentēt
 
Rīgā

Zolitūdes traģēdijas atskaņas - mākslinieces Dainas Skadmanes piemiņas stāsts

 
PĒDĒJAIS. Anda pie dvīņumāsas Dainas pēdējā darba. «Man ļoti patīk šis darbs, atceros, kā Daina to gleznoja. Tas ir Mākslas akadēmijā. Viņa vienmēr tur būs,» saka jaunā māksliniece. Dvīņumāsu viņa raksturo: «Katru darbu Daina gleznoja nevis tāpēc, ka jādara, bet viņa to vēlējās, ielika sirdi un dvēseli» / F64

Bez Andas stāstījuma šī izstāde zaudē daļu emocionālā un informatīvā vēstījuma, taču abu māsu darbi ļauj iepazīt veidu, kā viņas vēro pasauli. Mākslas galerijā Rietumu Capital Centre līdz 30. janvārim skatāma jaunajai māksliniecei Dainai Skadmanei veltīta izstāde Dainas Skadmanes mākslas pasaule. To veidojusi viņas dvīņumāsa Anda Skadmane. Izstādē ir arī Andas darbi, jo viņa un Daina nav šķiramas. Joprojām.

Daina kopā ar tēti Jāni iegāja Zolitūdes lielveikalā Maxima, un 2013. gada 21. novembris bija pēdējā diena viņu dzīvē. Jau tā paša gada nogalē ģimenē bija skaidrs, ka izstāde būs. «Bet emocionālais stāvoklis bremzēja, vajadzēja laiku, lai sevi saņemtu rokās. Satiku brīnišķīgu cilvēku Benjaminu Kajemu, kam Mārcis (brālis Mārcis Liors Skadmanis - aut.) bija pastāstījis, ka es vēlētos izveidot izstādi. Viņš ļoti palīdzēja un atbalstīja, paldies arī brālim, kurš mani motivēja,» stāsta Anda. «Es vēlējos, lai mums ar Dainu ir kopēja izstāde. Es savā prātā domāju, ka Daina skatās no augšas, atbalsta mani un dzīvo līdzi. Tas mani notur. Man tagad jādara divreiz vairāk, arī par Dainu. To es sev atgādinu.»

Dvīņumāsas ar mākslu sāka nodarboties piecu gadu vecumā, piedalījās starptautiskos mākslas konkursos. Pateicoties Ziemeļvalstu ģimnāzijas skolotājai Tamārai Zitcerei, dvīņumāsas 13 gadu vecumā veidoja holokausta liecībām veltītus darbus. Smaga tēma pieaugušo prātiem, kur nu vēl bērniem. «Tamāra Zitcere spēja motivēt un iedvesmot. Atceros, ka bija daudz informācijas par holokaustu un mēs ar Dainu teicām: jā, vajag to attēlot vizuāli un tas būs veltījums ebreju cilvēkiem,» rādot Dainas un savus zīmējumus, stāsta Anda. «Kad skatos uz darbiem ar laika nobīdi, tad brīnos, kā varējām to izdarīt?» Divi no Dainas mākslas darbiem atrodas Krievijas dokumentālo filmu režisora Vladimira Molčanova privātajā kolekcijā. Viņš tos ieraudzījis izstādē un lūdzis atļauju iekļaut dokumentālajā filmā Rīgas geto melodijas. «Viņam patika, ka darbi ir emocionāli un ka mēs ar Dainu, tik mazas būdamas, par šo tēmu runājam. Viņš arī vēlējās mūsu darbus iegādāties un tik priecīgs bija. Tas bija ļoti sirsnīgi,» izjusti atceras Anda.

Savukārt prinča Čārlza sievas Kornvolas hercogienes Kamillas privātajā kolekcijā ir mākslas darbs Skyline Christmas. «Mēs bijām viņu apsveikuši ar laulībām. Viņa mums atrakstīja sirsnīgu vēstuli, bija ar roku pierakstījusi un pievienojusi bildīti, kur abi kopā. Skaties un saproti, ka tā ir mīlestība,» Andai par katru dzīvē sastapto cilvēku ir sakāms kas sirsnīgs.

Atceroties 2013. gada 21. novembri, viņa neslēpj: «Teikšu atklāti. Tas laiks, kas pagājis, nav daudz mainījis emocionālo stāvokli. Tas bija pārāk sāpīgi, mēs nevaram aizmirst un izlikties, ka nekas nav bijis. Laikam visvairāk skumji ir mammai, jo viņa zaudēja vīru, ar kuru daudz sarunājās, kopā brauca uz muižām, pilīm, bildēja, dokumentēja, un savu bērnu. Mums bija liels suns Maksis, kurš arī ir aizgājis. Domāju par to, cik uzticīgs var būt dzīvnieks. Tētis vadāja Maksi pastaigāties. Pēc tam viņš trīs mēnešus ļoti bieži stāvēja pie vārtiņiem un gaidīja. Un tu nevari pateikt sunītim: nāc iekšā, beidz lietū stāvēt. Man? Ir sajūta, ka nocirstas rokas un kāds ir izrāvis dvēseli. Puses no ķermeņa vairs nav. Bija ļoti lielas skumjas. Tagad dusmojos. Daina bija mana labākā draudzene, komandas biedrs.» Dvīņumāsa bija cilvēks, ar kuru sapratās pat ne no pusvārda, bet vispār nesarunājoties.

Anda atceras, kā ar māsu runājušas par turpmāko kopīgo mākslinieču dzīvi. «Žēl un skumji, ka neredzu, kā viņa tagad attīstās,» noteic Anda. Pēc traģēdijas viņa aizdomājusies par metafizisko pasauli. Izstādē ir Andas darbi ar kāpņu motīvu. «Speciāli to izvēlējos. Kāpnes ļauj nokļūt debesīs, tās savieno pazemi ar mūsu pašreizējo dzīvesvietu. Kāpnes ir kā glābšanās ceļš, tās ar liftu aizvietot nevar.»

Andai sāp, ka nevarēja atvadīties no māsas un tēta. «Atceros, ka domāju: ko tikai nedarītu, lai māsu un tēti satiktu. Pat neko nerunātu, tikai apskautu. 21. novembrī Daina akadēmijā ieskrēja pie manis, apskāvāmies. Viņa teica: mēs vēl tiksimies. Un aizskrēja. Visu laiku mēģinu paturēt atmiņā to, kāda viņa bija dzīva. Zaļš, manis šūts mētelītis, beretīte, kleitiņa melna. Čirkaini mati. Negribu aizmirst pēdējo brīdi, kad bijām kopā.»

Anda cer, ka Dainas darbam Vēja egle atradīsies vieta Zolitūdē, kad tiks izveidots pastāvīgs piemiņas memoriāls bojāgājušajiem traģēdijas upuriem. Daina teikusi, ka vajag taisīt tādu egli, lai bērniem prieks, kad viņi iet tai garām. Anda piebilst: lai cilvēkiem atmiņā nepaliek tikai sliktais, bet ir arī gaišums.



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers