Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Latvijā \ Rīgā

Glābēja profesija: Kad palīgā steidz meitene

Lindai Celmiņai ir 22 gadi. Sniegbalts smaids, spožas acis. Viņa strādā Rīgas Pašvaldības policijā par glābēju. Kā viņa kļuva par glābēju, kas viņai visvairāk patīk, kā tikt galā ar grūtībām, kādu vietu viņas dzīvē ieņem sports, par ko viņa ir sapņojusi – par to visu Linda pastāstīja intervijā Rīgas pilsētas pašvaldības portālam riga.lv.

Bērnībā gāju uz mūzikas skolu, spēlēju klavieres. Mocījos, bet pabeidzu - ja esmu kaut ko uzņēmusies, tad tas jāizdara līdz galam. Bet pēc tam sāku izmēģināt dažādus sporta veidus.

Es nebūtu varējusi pat iedomāties, ka sev izvēlēšos šādu profesiju. Bērnībā vēlējos būt veterināre, dievinu dzīvniekus. Tā sanāca, ka Salacgrīvā draudzene mani „ievilka” airēšanā un man ļoti iepatikās. Piedāvāja iziet glābēju kursus - intensīvas teorētiskas un praktiskas apmācības divu nedēļu laikā. Es nodomāju - kāpēc gan ne, tas taču ir interesanti.

Kursos bija grūti. Ar peldēšanu problēmu nebija. Kursos varēja iegūt kvalifikāciju līmeņos - zelts, sudrabs, bronza. Mans mērķis bija saņemt zeltu, un tas ari bija. Man bija 17 gadi un uzreiz piedāvāja darbu. Taču man vēl bija jāpabeidz vidusskola.

Vecāki zināja, ka man patīk sports, tāpēc nebrīnījās, ka es izvēlējos šādu profesiju.

Sievietēm būt par glābējām nav viegli - jāuztur sevi ļoti labā fiziskā formā. Glābēja darbā ir situācijas, kad nepieciešams liels fiziskais spēks.

Visvairāk man patīk smagatlētika un fitness. Taču visvairāk uzmanība tiek pievērsta smagatlētikai - tā padara mani stiprāku. Piedalos dažādās sacensībās, tajā skaitā arī starptautiskās Pašvaldības policijas komandas sastāvā.

Foto: Ņina Krevņeva

Man glābēja darbā pats grūtākais ir sēdēt un novērot. Es labāk skrietu visu dienu, taču izskatītos dīvaini, ja cilvēks formā visu dienu skraidītu gar krastu (smejas).

Turpinājumu lasi nākamajā lapā