Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Latvijā \ Rīgā

Zolitūdes traģēdijas atcere uzplēš atmiņas

CILVĒKA DZĪVĪBA IR TRAUSLA. Zolitūdē atklāto pagaidu memoriālu ļaudis vērtē atzinīgi. Patīk. Nav uzbāzīgs. Nav milzīgs un biedējošs. Sestdienas vēlā pēcpusdienā traģēdijas vietā skanēja arī sadzīviskas sarunas, jo dzīve turpinās. Bet ļoti daudziem cilvēkiem šī vieta vienmēr atgādinās par traģēdiju, kas laupīja dzīvību 54 cilvēkiem © F64

Atgādinot par sagruvušo veikalu Maxima Zolitūdē, Priedaines ielā 20, novietots piemiņas memoriāls. Tas ir pagaidu memoriāls, bet var prognozēt, ka paliks tur ilgi.

Sestdien, 21. novembrī, traģēdijas otrajā gadadienā uz betona pamatnes gūla ziedi, bet svecīšu simtiem pat vietas pietrūka – cilvēki tās lika pie žoga, kas norobežo pārējo teritoriju pie apakšzemes stāvvietas un daudzstāvu ēkas, kas pieder SIA Homburg Zolitude. Ļaudis uz Zolitūdi brauca jau krietnu laiku pirms dievkalpojuma un monumenta atklāšanas. Ar ziediem. Pa vienam un divatā. Kuplākā pulkā. Daudzi gribēja iegādāties piemiņas grāmatu Atceries Zolitūdi, citi – pabūt vienatnē, pirms šajā vietā sapulcējas daudzi citi.

Kaut arī Priedaines ielā sanāca vairāki simti cilvēku un pie monumenta pat nevarēja piekļūt tie, kas ieradās vēlāk, dievkalpojums, kurā aizlūdza par bojāgājušo dvēselēm, un traģēdijas upuriem veltītā dziesma Eņģeļu koris radīja intīmu, emocionālu atmosfēru, kurā ikviena bojāgājušā, izdzīvojušā un cietušā dzīvībai (un diemžēl arī nāvei) bija īpaša nozīme. Kad atskanēja ugunsdzēsēju auto sirēna, kāda sieviete sāka neapturami raudāt, bet jauns puisis kļuva nikns, kliedza.

Pat ja tas bija domāts kā atgādinājums par notikušo vai veltījums bojā gājušajiem glābējiem, sirēnas plosīja ne tikai dzirdi, tās atskanēja negaidīti un daudziem uzjundīja sāpīgas atmiņas. Ne visi sanākušie gribēja runāt un atminēties pirms diviem gadiem notikušo. Kāda sieviete atcerējās, ka liktenīgajā 21. novembra dienā veikalā skanēja signalizācija un viņa iepērkoties nodomājusi – nu gan vienā dienā daudz zagļu pieķerti. Jo sapratusi, ka skan pīkstulis pie veikala izejas, kas signalizē par to, ka tiek iznesta prece, par ko nav samaksāts. Par signalizāciju viņa nav pat iedomājusies – nevar taču tā būt, ka signalizācija iedarbojas tik bieži. Diemžēl var gan. Atgādināsim, ka 2013. gada 21. novembrī apsargs signalizāciju izslēdzis gandrīz 40 reižu. Cita Zolitūdes iedzīvotāja ar labu vārdu pieminēja nezināmos veikala Maxima strādniekus, šķiet, krāvējus, kas viņas radiniecei atvēruši rezerves durvis, lai varētu izskriet un izglābties. Strādnieki sapratuši, ka veikalā kaut kas nav labi, bet vēl nezinājuši, kas noticis. Bēgošie pircēji tobrīd nespējuši neko paskaidrot, jo redzētais šķitis sirreāls – absolūtā klusumā veikala griesti sākuši šūpoties un krist, posmu pa posmam. Satumsis. Un viņi metušies uz tuvākajām durvīm.

Stāstu ir ļoti daudz. Katram savs. Daļa no tiem apkopota grāmatā Atceries Zolitūdi. To pasniedzot cilvēkiem, kuri glāba melnajā 21. novembrī un palīdzēja arī vēlāk, biedrība Zolitūde 21.11. sacīja savu paldies. Grāmatas eksemplāru sestdien pat pietrūka, bet no šodienas tā atkal būs pieejama biedrībā. Grāmatai, kuras pašizmaksa ir apmēram 10 eiro, maksa netiek noteikta, to dāvā pret ziedojumiem. Pie Rīgas rātsnama sestdien jau no pulksten 10 ļaudis stāvēja rindā, lai iegādātos grāmatu. Tur to dalīja Zolitūdes traģēdijā bez vecākiem un tuviniekiem palikušie jaunieši. Biedrības vadītāja Regīna LočmeleLuņova uzskata, ka katram cilvēkam ir svarīgi, lai viņam pasaka paldies, ja vien viņš ir izdarījis ko labu. Grāmatai ir trīs daļas: Tie, kas aizgāja, kur apkopoti stāsti par tiem, kas gājuši bojā, Tie, kas izdzīvoja – izdzīvojošo un glābēju stāsti, un Tie, kas glāba – glābšanas operācijas dalībnieku pilns saraksts. «Žēl, ka visas organizācijas nav iesniegušas sarakstus. Trūkst pilnīgu sarakstu no Valsts policijas, no Stradiņa slimnīcas, bērnu klīniskās slimnīcas. Ir arī, kur nesakrīt saraksti – tie, kuri reāli glāba, un tie, kas parādās sarakstos. Bet to es nekomentēšu,» Neatkarīgajai sacīja R. LočmeleLuņova. Viņa piebilda, ka grāmatu plānots izdot elektroniski, jo daudzi cietušo un bojāgājušo tuvinieki dzīvo ārzemēs un nevar to iegādāties.