«Šobrīd galvenais darbs ir esošo tīklu stāvokļa uzlabošana,» uzsver Rīgas pašvaldības uzņēmums Rīgas ūdens (RŪ) tehniskais direktors Gatis Krauze.
– Cik metru vai kilometru ūdensvadu un kanalizācijas izmanto statistiski vidējais rīdzinieks?
– Šis lielums aizvien pieaug tāpēc, ka rīdzinieku kļūst mazāk. Pēdējos gados notika intensīva ūdensvada un kanalizācijas tīkla pagarināšana, izmantojot Kohēzijas fonda līdzekļus. Droši vien tuvākajos gados tas vismaz tik strauji neturpināsies. Šobrīd galvenais darbs ir esošo tīklu stāvokļa uzlabošana. Iedzīvotājiem šķiet, ka notiek tikai cauruļu nomaiņa, bet īstenībā mēs paveicam arī tādas lietas kā ēku pievadu vai noslēgarmatūras sakārtošanu. Pareizi ir to izdarīt nevis tad, kad notikusi avārija, bet tad, kad pašvaldība ieplānojusi nomainīt ielu segumu. Arī par to sūdzas, jo sūdzas par visu. Vieni nevar naktī gulēt, ja mēs (Rīgas ūdens) mainām caurules naktī, otri nevar pa ielu pabraukt, ja mēs mainām caurules pa dienu, nevis naktī. Mūsu darbam ir vairāki ierobežojošie apstākļi. Viens – lai mēs neizjauktu kopējo transporta plūsmu pilsētā. Otrs – lai mēs atstātu tik platas kustības joslas, kādas nepieciešamas Rīgas satiksmes transporta līdzekļiem. Lielā mērā tie ir elektriskie transporta līdzekļi, piesaistīti kontakttīklam un – tramvaju gadījumā – arī sliedēm. Daudzos gadījumos mūsu noslēgarmatūra un kapes atrodas tieši starp tramvaja sliedēm.
– Kas, lūdzu, ir kape, un kas notiek gadījumos, kad tā novietota starp sliedēm?
– Kape ir vāciņš, zem kura atrodas aizbīdņu noslēgstieņi. Tāda konstrukcija dod iespēju regulēt ūdens plūsmu ūdensvadā, grozot aizbīdņa vadstieni. Ja šāda konstrukcija ir jānomaina, tad tā ir jāizrok no zemes, bet ekskavators un tramvajs nav savietojami. Mēs varam sākt darbu vienpadsmitos vakarā, un jāpabeidz tas ir līdz pussešiem no rīta.
– Cik gados reizi šī konstrukcija ir jānomaina?
– Dažās vietās tā ir nostāvējusi simt gadu. Tas liecina gan par to, cik labas mantas ražojuši Krievijas caru laikā, gan par to, ka RŪ nav pieticis spēka tur kaut ko izdarīt daudz agrāk. Ūdensvadu tīklu kopgarums mūsu apkalpošanā ir aptuveni 1400 km, kanalizācijas tīklu – 1100 km; tātad abos gadījumos līdz Maskavai un vēl nedaudz tālāk. Šajā tīklā visbiežāk tiek konstatēti aizbīdņu bojājumi, kad aizbīdnis vai nu nespēj ūdensvadu noslēgt, vai nespēj atvērt, vai vienkārši iesprūst tā, ka caurule nav noslēgta, bet ūdens plūsma pa to ir gandrīz nekāda. Tad mēs mainām aizbīdņus, bet tas ir padārgs prieks un to ne vienmēr var izdarīt momentā. Latvijā vairs neko no ūdenssaimniecības mantām netaisa, tās ir jāieved, ko iespējams izdarīt 4–8 nedēļās. Tik ilgu laiku aizņem mūsu pasūtījumu izpilde atkarībā no tā, cik liela izmēra aizbīdnis mums vajadzīgs. Visu minēto ierobežojumu dēļ tīkla atjaunošana nevar notikt ļoti ātri, taču pa tiem 6–7 gadiem, kopš esmu tagadējā amatā, RŪ ir nonācis līdz iespējai kontrolēt gandrīz visus ūdensvada posmus. Pirms tam bija tā, ka lielāku bēdu novēršanai bija jāatslēdz ūdens padeve vai nu no Baltezera, vai no Daugavas, lai izbeigtu ūdens noplūdi un ļautu mums salabot maģistrālo ūdensvadu. Rīgā no 12 tūkstošiem aizbīdņu, kuri ir lielāki diametrā par 100 mm, ceturto daļu mēs esam nomainījuši.
– Vai tas darbs ir padarīts atkal uz simt gadiem?
– Nē, ir tāds vecs stāsts, ka pašvaldības uzņēmums drīkst pirkt tikai lētāko, bet lētākais ne vienmēr ir labākais, kaut gan visiem Eiropas standartiem un mūsu konkursa noteikumiem atbilst. Piemēram, maģistrālajiem ūdensvadiem vajadzīgās ķeta caurules arī ķīniešu un indiešu izpildījumā atbilst visiem ES standartiem, bet no franču caurulēm atšķiras ar to, ka tikai franči lej pirmreizējo ķetu no dzelzsrūdas, ko speciāli šim nolūkam atved no Brazīlijas. Visi citi pārkausē metālu, kas jau nez cik reižu kausēts. Rezultātā franču caurules patiešām simt gadu nokalpos, ir Rīgā piemēri, kur tās pašas rūpnīcas izgatavotās caurules kalpo vairāk nekā 100 gadu, bet par visu citu produkciju to nevar apgalvot. Šajā pašā sērijā ietilpst arī kanalizācijas aku lēkājošie vāki. Mēs zinām, kuri vāki lēkās un kuri nelēkās, tikai ne vienmēr tiekam klāt pareizajiem vākiem. Pēc dokumentiem visi vāki skaitās atbilstoši neatkarīgi no tā, ka viena firma panākusi, lai attālums starp akas malu un vāku būtu 2 mm, bet lētākai produkcijai šis attālums ir 5 mm. Ar to pietiek, lai vāks sāktu kustēties līdzi automobiļiem, kad tie uzbrauc uz vāka. Kādu brīdi šī kustība vēl nav acīm redzama, jo spraugu starp vāku un akas malu daļēji aizpilda vāka sānu profilā ietilpstoša asa maliņa, bet tā gada laikā nodilst, un tad sākas nepatikšanas. Pietiekami smags automobilis var pat izraut vāku no lūkas, nākamais automobilis – iebraukt akā bez vāka. Rūpnīca cenšas to visu novērst, pierīkojot vākiem eņģes un atslēgas. Tas ir atkal nākamais stāsts par to, kā mēs pildām «sociālās palīdzības programmu» un sagādājam iespēju dažiem trūcīgiem cilvēkiem izdzīvot ar aku vāku zagšanu. Protams, mēs cenšamies to nepieļaut un nozares produkcijas izstādēs meklējam, vai kāds tomēr nepiedāvā vākus no speciālas plastmasas, polimērbetona vai vēl citiem materiāliem, kas metāla zagļus neinteresē.
– Vēl kādi objekti atrodas RŪ aprūpē?
– Mūsu uzturēšanā un apkalpošanā ir vairāk par sešiem tūkstošiem hidrantu, kurus mēs pārbaudām reizi gadā. Daļai no tiem ūdens caurlaides spēja vairs neatbilst prasībām. Pie vainas ir ne tikai hidranti, bet arī pārāk vecās un aizaugušās caurules. Cik iespējams, caurules un hidrantus nomainām, tāpēc mūsu attiecības ar ugunsdzēsējiem ir uzlabojušās. Mēģinām nomainīt 250 hidrantus gadā, kā arī izbūvēt virszemes hidrantus. No citu inženierkomunikāciju turētāju puses ir zināma pretestība, bet ugunsdzēsēji ir ļoti apmierināti. Tad viņiem nav hidranti jāmeklē, ziemā nav jāizcērt ledus, lai tiktu pie hidranta. Ugunsgrēka gadījumā hidranta meklēšana dažkārt aizņem ilgu laiku. Visi zina, ka hidrantam tur jābūt – bet nav, neviens atrast nespēj. Paiet pusstunda vai pat stunda, līdz izrādās, ka hidrantam virsū uzlikts trīsstūra reklāmas stends. Līdzīgi ir gadījies ar vasaras kafejnīcām. Jā, protams, uzņēmējdarbība jāatbalsta un tūristus piesaistīt vajag, tāpēc bija tāds brīdis, kad vasaras kafejnīcu ierīkošanai vajadzēja tikai domes atļauju. Tagad Būvvalde sapratusi, ka kafejnīcas projektiņš tomēr jāsaskaņo arī ar RŪ, lai X stundā nebūtu viesi jādzen prom un kafejnīcas grīda jāuzlauž, lai tiktu pie hidranta. RŪ zaudējumus par grīdu atlīdzināt netaisās, un skatāmies, vai kafejnīcu tomēr nevar iegrozīt tā, lai tās grīda virs hidranta neatrastos; un ja to nekādi nevar, tad lai grīdā būtu lūka vajadzīgajā vietā un lai galds virs lūkas nestāvētu.
– Gatavība X stundām ir liela lieta, bet pilsētnieki nepārtraukti prasa labu ūdeni vienmēr pietiekamā daudzumā.
– Visi procesi notiek kopsakarā. Bija, piemēram, pavasarī sūdzības par saduļķotu ūdeni, par ko mēs bijām pārsteigti. Kāpēc lai ūdens duļķotos vietās, kur mēs un neviens cits mūsu caurules nav aizticis? Nedēļas laikā mēs izskaitļojām, kas tur par lietu. Tas izrādījās saistībā ar kūlas dedzināšanas trakumu pilsētā. Uz kūlas ugunsgrēkiem brauca ugunsdzēsēji, pieslēdzās hidrantiem, sūknēja ūdeni un izraisīja ūdensvadā ūdens plūsmu, kas uzvandīja ūdensvadā uzkrājušos nosēdumus. Līdzīgi notiek arī tad, kad mēs, bet ne tikai mēs, ķeramies pie ūdensvada labošanas. Duļķes līdz ūdens lietotājam var nonākt gan no kopējā ūdensvada, gan no iekšējiem vadiem ēkās. Sūdzības gandrīz vienmēr tiek adresētas RŪ, nevis ēku apsaimniekotājiem vai īpašniekiem.
– Pieņemiet tās kā atzinību, ka jūs esat paši galvenie ūdens padeves nodrošināšanā.
– Mūsu saražotais ūdens ir tuvu ideālam. Pirms simt gadiem Baltezera ūdens bija pirmajā trijniekā starp labākajiem, kādus ūdeņus bez attīrīšanas piegādāja Eiropas pilsētām. Ar laiku prasības ūdenim kļuva aizvien stingrākas, un šodien ar Kohēzijas fonda atbalstu tiek pabeigta ūdens atdzelžošanas stacija, kas sāks strādāt ap gadu miju. Jā, bet simt un vairāk gadu neatdzelžotais ūdens ir plūdis pa caurulēm un daļu no dzelzs satura atstājis tur. Ūdens caurplūde ūdensvadā aizvien samazinās ne jau aizauguma, bet ūdens patēriņa samazināšanās dēļ. Maģistrālo ūdensvadu diametri izvēlēti pilsētai ar miljonu iedzīvotāju, no kuriem palikusi puse. Kopš 2008. gada ūdens patēriņš ir samazinājies no 145 tūkstošiem kubikmetru diennaktī līdz 100 tūkstošu kubikmetru robežai, virs kuras mēs ar 104–105 tūkstošiem noturamies ikdienā, bet ne tad, kad sakrīt vairāk svētku brīvdienu. Rezultātā lielo diametru ūdensvadi kļūst par ūdens nostādināšanas baseiniem, ūdens plūsmas ātrums krīt no aprēķinātajiem 1–3 metriem sekundē līdz 0,1–0,3 metriem sekundē. Tā tas risinās līdz brīdim, kad vienā vietā tiek rīkots bankets vai citā vietā izceļas ugunsgrēks. Tad ūdens plūsma uz brīdi tiek iekustināta un paķer līdzi visu, kas caurulēs sakrājies.
– Vai caurules nav iespējams iztīrīt?
– Ir iespējams, un to arī darīsim. Šā gada plānos mums ir nopirkt skalošanas mašīnu, ko pagājušogad izmēģinājām Teikas rajonā. Tā ir vācu iekārta, un tur cauruļvadu skalošana ir pierasta prakse, bet mēs to nepirkām, pirms nebijām pārliecinājušies, kā iekārta var darboties pie mums. Rezultāti bija negaidīti labi, veco tīklu caurlaides spēja tika atjaunota par 90–95%, kas praktiski atbilst no jauna izbūvēto cauruļu īpašībām. Nedēļas laikā ieguvām 9 km kā no jauna izbūvētu ūdensvadu.
– Neizklausās iespaidīgi daudz attiecībā pret 1400 km ūdensvadu.
– Nē, tas ir daudz pilotprojekta ietvaros. Gadā ir vairāk nekā 50 nedēļu, un darbi veiksies raitāk, kad iekārta būs mūsu un tikai mēs plānosim, kā iekārtu vislabāk izmantot. Tomēr atkārtošu un uzsvēršu vēlreiz, ka pat visu RŪ cauruļu iztīrīšana nedos garantiju pret duļķēm, jo tās turpinās nākt no ēku iekšējiem tīkliem. It īpaši pilsētas centrā un ap centru līdz dzelzceļu lokam mēs ļoti bieži uzduramies ūdensvada ievadu 38 mm svina caurulītēm, kādas nekur netika liktas pēc Otrā pasaules kara. Līdz šādām caurulēm mēs nonākam, izskatot sūdzības par to, ka ūdens pietrūkst ēku otrajos stāvos un augstāk. Nekā citādi arī nevar būt, ja ūdenim līdz ēku augšstāviem jānonāk pa caurulītēm, ka bija tievas jau sākotnēji un pa 70–80 gadiem aizaugušas tā, ka ūdenim atlikusi adatas resnuma sprauga.
– Cik maksā jauna caurule?
– Cilvēki labāk uzliks skavas caurules plīsuma vietās – kaut piecas skavas uz metru ūdensvada, tātad piecas reizes ūdensvadu atraks un aizraks, bet caurules par 30–50 eiro centiem metrā neuzliks. Nē, viņi liks skavas, kas katra tagad maksā 2–3 eiro gabalā. Tomēr arī šos cilvēkus es saprotu. Nespēj 70–80 gadus vecs pensionārs ķerties pie ūdensvada cauruļu nomaiņas. Viņi izlūgsies vienu spainīti ar ūdeni dienā no kaimiņa, kam ūdensvads vēl darbojas, un tā izdzīvos.
– Mazliet citā griezumā šī pati problēma parādās rajonos, kurus jūs kopumā ūdensvadam pieslēdzāt, taču pieslēgumu konkrētajām mājām vēl nav.
– To arī varēja gaidīt vietās, kur cilvēki ir 100–200 gadu dzīvojuši, lietojot gruntsūdens akas un sausās tualetes. Tad tur parādījāmies mēs ar savu augstas kvalitātes ūdeni, piegāžu drošību un ūdens tualetes ērtībām. Cilvēki jau saprot, ka tā tas viss arī ir, tikai samaksāt par šādiem pakalpojumiem nespēj. To nu tagad visi atzinuši, Rīgas dome kopā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju izprātojušas, kā tagadējā ES plānošanas periodā atlicināt naudiņu ūdensvada pieslēgumu daļējai apmaksāšanai. Paradokss šajā situācijā ir tāds, ka pēc ūdensvada nealkst arī tādi cilvēki, kuri turpat līdzās vecajām mājiņām ir saslējuši pilis. Lielākā daļa no tām ir celtas vai projektētas tad, kad ūdensvada šajos rajonos nebija, tāpēc namīpašniekiem nācās izpildīt stingras un dārgas prasības par lokālo ūdens apgādi un notekūdeņu attīrīšanu. Kāpēc lai viņš visus šos ieguldījumus tagad norakstītu? Varbūt tomēr izdosies likumus iegrozīt tā, lai padarītu pieslēgumu esošam ūdensvadam obligātu, tikai valstij tad būtu jāpalīdz apmaksāt šāda pieslēguma ierīkošanu.
– Ja jūs aicināt uz cauruļu maiņu citus, tad kā to darāt paši?
– No drošības viedokļa jāsaved kārtībā vietas, kur ūdens un kanalizācijas caurules šķērso atklātos ūdeņus. Nomainījām cauruli zem Vecmīlgrāvja tilta. Šobrīd strādājam pie dzelzceļa šķērsojuma Lauvas ielā. Vienu brīdi bija doma, ka varētu vispār atteikties no šī savienojuma, kas sasaista ūdens padevi no Baltezera un Daugavas, bet ūdensvada avārija Lubānas ielā parādīja, ka ūdens piegādes savienojumi jāsaglabā.
– Vai ir sākusies RŪ tīklu savietošana ar Rail Baltica trasi no Centrālās dzelzceļa stacijas līdz lidostai?
– Trases projektētāji bija priecīgi par mūsu teikto, ka mūsu caurules nekur nav iebūvētas dziļāk par 10 metriem. Tas viņiem ļautu rakt savu tuneli pat seklāk nekā 20 metru dziļumā.
– Āgenskalna biedrība neļaušot rakt nekādu tuneli, nākšoties rakt apmēram ūdensvada dziļumā pa esošo dzelzceļa trasi.
– Daudz tuvāk ir vairāku Rīgas domes Satiksmes departamenta rosināto projektu realizācija, kas skars arī ūdensvadu un kanalizācijas sistēmu. Austrumu maģistrālei un Ziemeļu koridoram ir apakšā mūsu maģistrālie tīkli, par kuriem mums nepiedotu, ja naudas vai laika trūkuma dēļ mēs tur atstātu vecās komunikācijas tādas, kādas tās tagad ir. Labs piemērs komunikāciju nomaiņai ir Dienvidu tilta nobrauktuves pie Krustpils ielas.
