Diez vai būs kāds, kurš uzņēmumā Rīgas ūdens nezinās Annu Kusiņu un Paulu Timrotu. Viņu darba gadi aizvadīti vienā uzņēmumā, un arī pensijas vecumā abi bez strādāšanas nevar. Timrots gan esot strādājošs pensionārs, bet Annas kundze skaņi iesaucas, ka viņa beidzot ir brīva meitene – pilntiesīga pensionāre.
P. Timrotam tāds sakāmais izraisa smieklus. Viņš apjautājas: «Kuru reizi jau ej pensijā? Anna pusgadu skaitās, ka nestrādā, bet pirms nedēļas skatos – lietutiņš līņā, bet puķēs kāds kustas. Kā tad, Annai pēcpuse gaisā un ravē puķītes. Kaut gan viņai par to teritoriju nav ne daļas.» Taču arī pats nav ne par matu labāks.
Kad tuvojušies pensijas gadi, domājis – ne dienu ilgāk nestrādāšu! Pienācis «īstais» vecums, un neviens no darba ārā nav dzinis, tāpēc nolēmis, ka vēl jāpastrādā. Tagad viņš sevi dēvē par Rīgas ūdensapgādes muzeja stāstnieku un nosmej, ka šad un tad arī padod ūdeni uz Rīgu. Viņš ir izcils stāstnieks, nekad nesteidzas un vienmēr ir gatavs atbildēt uz jautājumiem. Laiks muzejā aizrit nemanot, un katru reizi priekšā tiek celts kāds jauns pastāstiņš. Pērn muzejā bija 1738 apmeklētāji – gan pensionāri, gan studenti, gan skolēni, gan zinātkāru dāmu kompānija. Viena no viņām pēc ekskursijas noelsusies: «Šie ir pirmie dzelži, kas man patika.» P. Timrots noteic: «Mans vecākais dēls saka – ļauj tik fāterim parunāt!» Paula stāstnieka talantu ievēroja kolēģi, kuri bikstījuši, sak, tu taču varēsi pastāstīt citiem par muzeja eksponātiem. Tagad stāstnieks vēro atbraukušos – kas interesē, kas garlaiko. Un stāsta. Esot bijuši gadījumi, kad kāds paprasa kaut ko āķīgu. Tad gan zvanījis un konsultējies ar kolēģiem, kuri zinot katru sīkumu.
Par A. Kusiņu Rīgas ūdenī klīst leģendas. Pateicoties viņas zaļajiem īkšķīšiem, ir apzaļumota ne tikai Baltezera sūkņu stacijas teritorija, bet arī muzeja iekštelpas. Eksotiski dienvidu augi zaļo, kuplo un arī zied. Puķes diplomētā dārzniece izaudzējusi no sēkliņām. Tās uzņēmuma darbinieki ievākuši kādā ekskursijā dienvidzemē. Lai izaugtu lieli augi un uzziedētu, bija vajadzīgi 40 gadi. «Par to nemaksā, bet tādas vērtības gribas gan saglabāt,» aizdomājas puķkope. «Taču ne es viena esmu tāda, kura ir darījusi darbus, par kuriem nemaksā. Arī citi sūkņu stacijā tādi bijuši un pelnījuši uzslavu.» Annas bijusī kolēģe Ināra uzslavē, ka Baltezera sūkņu stacija atgādinot Botāniskā dārza mazo filiāli – tik skaisti viss sakopts.
A. Kusiņa un P. Timrots atzīst, ka uzņēmuma senioru kopā būšanas tradīcijas tiek saglabātas, un tas ir būtiski. Uzņēmuma vadība savējos nepiemirst un reizi gadā ilggadējiem darbiniekiem uzrīko balli ar priekšnesumiem un dāvanām. Tad Annas kundze allaž deklamē dzejoļus. Tie viņai sirdij tuvi. Vispirms ieraksta kladītē un pēc tam runā no galvas. Atmiņu trenē un citiem prieku sagādā. Tas esot ļoti svarīgi, lai smadzenes darbojas. Kolēģi atzīstas, ka prieku sagādā arī Annas sūtītās vēstulītes ar dzejoļiem. Tāpat vien – lai uzlabojas oma.
A. Kusiņa sparīgi stāsta: «Uzskatu, ka tie, kuri te visu mūžu nostrādājuši, arī vecuma galā jāpavelk bariņā. Kad paliec gluži viens un gluži atstatu, tad sākas: vai, es neko nevaru, vai, neko negribu, nekam nederu. Cilvēki gaida uzpurināšanu. Daudzi vairs pat no mājas neiziet, un tad kontakts ir jo būtiskāks. Esmu domājusi par to, kāpēc dzīvē ļoti kritiskos brīžos gribas kontaktēties nevis ar fiziski, bet garīgi stipriem cilvēkiem. Varbūt viņš guļ uz gultas, ir slims, bet ir spējīgs tev vēl dot. Tas ir apbrīnojami.»
Savukārt P. Timrots uzsver, ka cilvēkus vieno tradīcijas. Pat ja jātiekas skumjos brīžos. «Kapu tradīcijas mums sūkņu stacijā ir svētas. Varam saskandalēties savā starpā, bet, ja kāds ir jāpavada, tad visi esam kā viens. Tad ir palīdzība no visiem.» Runājot nopietnāk par darbu un iztikšanu, viņš piebilst – ja varētu iztikt ar pensiju vien un vēl aizbraukt ekskursijā uz Gulbeni vai Liepāju, pat netēmējot uz tik «augstiem plauktiem» kā Parīze, būtu jau labi. Tad varētu dzīvoties pensionāra statusā un nestrādāt. «Mums jau tie dārgie dzīvokļi, ziemā no pensijas maz paliek pāri,» noteic A. Kusiņa, tomēr abi runā bez rūgtuma par dzīvi. Jo nav jau laika skābt un īgņoties – ir tik daudz citu lietu, ko darīt, un dienā ir par maz stundu, lai visu pagūtu.
