Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Latvijā \ Rīgā

EKSKLUZĪVA INTERVIJA ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu

Nils Ušakovs noliedz opozīcijas teikto, ka, uzticot sabiedriskā transporta braukšanas tarifu veidošanu regulatoram, nevis domei, tarifs būtu lētāks © F64

Rīgas mēram un sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa līderim Nilam Ušakovam pēdējā laikā nav klājies viegli – viņa popularitāte piedzīvojusi vairākus triecienus – gan saistībā ar skandāliem Rīgas satiksmē un sabiedriskā transporta biļešu celšanas dēļ, gan padomnieka Jāņa Dzanuškāna pētījuma skandāla dēļ, gan arī saistībā ar runām par Rīgas budžeta bēdīgo stāvokli. Neviennozīmīgi vērtēta arī viņa došanās pagājušajā nedēļā uz Maskavu, lai saņemtu Pareizticīgo baznīcas balvu. Nils Ušakovs intervijā Neatkarīgajai atbild uz jautājumiem par biļešu cenu maiņas perspektīvām, Rīgas budžetu, sabiedriskā transporta shēmu maiņas plāniem, kā arī Ukrainas konfliktu, Krievijas potenciālajiem draudiem Latvijai un 16. martu.

– Kādas ir Rīgas budžeta perspektīvas ieņēmumu palielināšanas jomā?

– Par Rīgas budžeta tēmu ir izskanējušas daudz un dažādu spekulāciju. Taču varu teikt vienu – šogad beidzot varam runāt par budžetu trīs gadu perspektīvā, jo līdz šim kopš 2009. gada katru gadu bija kādas vēlēšanas, dažugad pat divas un visu laiku bija jārēķinās ar populistiskiem pieprasījumiem budžeta jomā. Tagad varam rēķināties ar zināmu stabilitāti – valdība ir izveidota un valsts kurss ir noteikts. Nākamās Saeimas vēlēšanas ir tikai 2017. gadā, un tagad sāksim darbu pie trīs gadu budžeta perspektīvas – ietverot šī domes sasaukuma darbības divus gadus un jaunā sasaukuma pirmo darbības gadu. Tas ir labs finanšu un solījumu vēlētājiem izpildes plānošanas instruments. Rīgas finansiālā situācija ir spogulis valsts ekonomikai kopumā: pagājušajā gadā neizpildījās ieņēmumu prognoze no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Kā būs šogad – jāskatās. Bet Rīgas budžeta ieņēmumi mums ļauj segt pilsētas saistības – ieskaitot parādu atmaksu un procentus. Galvenais, ko mums izdevies panākt – pilsētas budžeta kopējā parāda samazināšanu. Savulaik, 2005. gadā, mērs Aivars Aksenoks saņēma pilsētu ar 180 miljonu lielu parādu. Pēc viņa divu gadu valdīšanas un Jāņa Birka divu gadu valdīšanas Rīgas kopējais parāds bija jau 1 miljards 50 miljonu. Varat iedomāties?! Tagad ir populāri stāstīt, ka Birks atstāja kaut kādus miljonus budžeta rezervē. Piedodiet, bet kur tad parāds vairāk par miljardu, ko mēs saņēmām mantojumā?! Tiem gudriniekiem, kas stāsta, ka Rīgai ir milzīgs parāds, ir taisnība. Bet viņi nestāsta to, ka mēs šo parādu esam nevis radījuši vai palielinājuši, bet samazinājuši! Tagad parāds ir ap 970 miljoniem, un uzkrājumi ir aizgājuši tam, kam tie arī bija domāti – pilsētas parādu segšanai. Divas trešdaļas no parāda veido parāds par Dienvidu tilta celtniecības kredītu. Bet esam daļu no tā seguši, līdz ar to varam brīvāk plānot nākotnes sadarbības projektus ar Eiropas fondiem. Ar Rīgas kredītreitingu arī viss ir kārtībā.

– Viens no pēdējā laika nepopulārākajiem lēmumiem ir sabiedriskā transporta biļešu cenu palielināšana. Opozīcija apgalvo, ka sabiedriskā transporta tarifu noteikšana bija jāuztic Sabiedrisko pakalpojumu regulatoram un tad cena noteikti būtu zemāka. Kā jūs to komentējat?

– Pirmkārt, šāda situācija būtu apšaubāma no juridiskā viedokļa, jo sabiedriskā transporta pakalpojumu cenas un tarifi ir pašvaldības prerogatīva. Nerunājot par juridisko pusi, bet būtību, tad es teiktu, ka regulators tarifu noteiktu vēl augstāku, jo regulators strādā pēc noteiktām formulām, ietverot tarifā, piemēram, peļņas normu. Pašvaldība savukārt sniedz pakalpojumu par pašizmaksu.

– No daudzajām atlaižu kategorijām neatteiksieties? Tās taču paņem dotācijās milzīgu naudu no pilsētas budžeta!

– Nē, mēs neatteiksimies no dotācijām Rīgas satiksmei, lai segtu pensionāru, skolēnu, invalīdu braukšanas izmaksas. Mēs uzskatām, ka jāuztur un jādotē pensionāru mobilitātes iespējas, lai viņi var tikt uz poliklīniku, kapiem, Centrāltirgu. Kas attiecas uz bērniem – tas dod vecākiem lielākas iespējas plānot ārpusskolas nodarbības un kopīgas izklaides. Un, starp citu, par šādām atlaidēm bija vienisprātis gan pozīcijas, gan domes opozīcijas pārstāvji. Turklāt mēs neatteiksimies arī no braukšanas mēnešbiļešu dotācijām, lai tās sanāktu lētākas. Papildus šobrīd risinām sarunas ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), lai tā atļauj mums Rīdzinieka kartes īpašniekiem saņemt atlaides mēnešbiļešu iegādei. Nevis vienkārši atlaidi braukšanas maksai, bet atlaidi rīdziniekiem, kuri pērk mēneša abonenta biļetes. Tā ir mūsu ideja, lai nāktu pretī tiem cilvēkiem, kas Rīgā maksā nodokļus un regulāri izmanto sabiedrisko transportu. Februārī beidzas par veco cenu pirkto mēnešbiļešu derīguma termiņš. Mēs prognozējam, ka martā mēnešbiļešu tirdzniecība varētu palielināties pat līdz trim reizēm.

– Visiem nodokļu maksātājiem Rīgā, jūsuprāt, ļoti gribas dotēt pensionāru mobilitāti?

– Tas ir viens no pilsētas mītiem, ka pensionāri to vien dara, kā drūzmējas sabiedriskajā transportā, braukājot turpu šurpu. Etalona reģistrācijas sistēma mums ļauj ļoti precīzi sekot pensionāru mobilitātei: realitāte ir tāda, ka vidēji pensionārs Rīgā sabiedrisko transportu izmanto reizi divās dienās.

– Rīgas dome tagad plāno ierobežot arī turīgo rīdzinieku pārvietošanos – ievērojami tiks celta maksa par autosstāvvietu izmantošanu Rīgas ielās.

– «Ievērojami» – tas būtu pārspīlējums, jo maksa par automašīnas novietošanu tiks celta no padsmit līdz 70 eirocentiem par pirmo stundu. Vidēji – par 50 eirocentiem par stundu. Šajā jautājumā mums ir pavisam konkrēta motivācija un kritērijs – tas ir automašīnu stāvvietu skaits Rīgas centrā. Ja Rīgas centrā būtu neierobežots autostāvvietu skaits, tad tā būtu vislielākā cūcība – celt cenu par auto novietošanu. Taču tas tā nav – tieši otrādi: autostāvvietu skaits nepalielināsies. Tas nozīmē, ka ar cenu palielinājumu mēs regulējam cilvēku iespējas noparkot mašīnas. Protams, ka par augstāku cenu parkosies mazāk, bet tiem, kuri to darīs, nebūs stundām jāriņķo pa centru, meklējot vietiņu auto novietošanai. Tas nebija aktuāli krīzes gados no 2009. līdz 2011. gadam, jo auto skaits centrā samazinājās. Kopš 2012. gada mašīnu skaits palielinās, un cenas dod iespēju regulēt noparkoto auto skaitu.

– Ko ir devusi veloceliņu iezīmēšana Rīgas centra ielās? Celiņi ved uz nekurieni un arī apgrūtina un noslogo satiksmi Rīgas centrā.

– Trīs velojoslas, kas ir iezīmētas paralēli Rīgas centra ielās, šogad tiks savienotas arī perpendikulāri. Galvenais veloceliņa maršruts būs Krišjāņa Barona iela no Vecrīgas līdz VEF tiltam, saglabājot joslu arī sabiedriskajam transportam. Arī veloceliņu galvenā jēga ir samazināt auto skaitu pilsētas centrā lokā no Stabu līdz Bruņinieku ielai. Tā ir Eiropas tendence, un visi, kas ir ceļojuši, var par to pārliecināties – pilsētas centrs ir ļoti ierobežots satiksmei ar privāto transportu.

Mēs redzam ļoti pozitīvas atsauksmes par jaunajiem veloceliņiem, piemēram, Lāčplēša ielā no restorānu un kafejnīcu īpašniekiem – šovasar viņi var plānot vasaras terases. Agrāk tas nebija iespējams, jo tieši gar ielu bija ļoti blīva satiksme. Pilsēta ar veloceliņu palīdzību tiek padarīta patīkamāka velosipēdistiem, gājējiem, cilvēkiem, kas grib atpūsties, un tiek atdzīvināta ar šo jomu saistītā ekonomikas sfēra. Minēšu citu, pretēju, piemēru – Čaka iela. Tā ir pārvērtusies par transporta maģistrāli, kas savieno centru ar Purvciemu. Uz šīs ielas turīgi cilvēki vairs nepērk dzīvokļus, arī veikali tur neattīstās, tur nav biroju un biznesa centru. Tā ir lemta degradācijai. Ja mēs negribam, lai līdzīgi notiek arī ar Barona ielu, Lāčplēša, Tērbatas un citām centra ielām, tad domei jādomā par ielu atslogošanu.

– Tad strādāt birojos centrā ir nepieņemami?

– Cik tad mums ir biroju centrā? Nav daudz. Tas ir arī tāds pilsētas mīts, ka birojam jābūt centrā. Jā, valsts iestādes centrā ir. Bet Rīgas domei te nevajadzētu būt – vajadzētu kādreiz pārbraukt uz Torņakalnu, kā jau bija plānots. Sēdēt Vecrīgā nav pareizi, jo tā nekad nebūs piemērota vieta lielam klientu skaitam.

– Rīgā vienmēr būs jābrauc cauri centram un galu galā – pāri Daugavai. Vienkāršotas apbraukšanas shēmas te tāpat neder.

– Jā, piekrītu. Tāpēc mēs domājam par sabiedriskā transporta maršrutu tīkla pilnveidošanu, lai cilvēki var pārvietoties pāri upei, neiebraucot centrā. Pirmais maršruts būs jau marta beigās, kas ies caur Bolderāju, Imantu, Ziepniekkalnu pār Dienvidu tiltu, tālāk Ķengaragu, Pļavniekiem, Purvciemu, caur VEF uz Vecmīlgrāvi. Otrs izaicinājums būs pāreja no maksas par braucienu uz maksu par braukšanas laiku. Šo varēs realizēt, ja būs sabiedriskā transporta joslas uz visiem tiltiem, jo nevar likt cilvēkam maksāt par laiku, ja jāsēž korķī uz Vanšu tilta. Šeit jāmeklē risinājumi, jo, tūlīt ieviešot sabiedriskā transporta satiksmes joslu uz Vanšu tilta, es neizdzīvošu līdz 2017. gadam... Vēl viens risinājums, piemēram, tad būtu – ieviest dažādus laika tarifus, sastrēguma stundās paildzināt braukšanas laiku par to pašu cenu.

– Varbūt vajag pētījumu pasūtīt par šo sarežģīto jautājumu?

– Pētījumu vajadzēs, bet Vanšu tilts tāpat mums ir viens.

– Un cik vispār pētījumu šogad pasūtīsiet?

– Pētījumus pasūtīt prasa likums vairākās situācijās. Arī VARAM atbildēsim, ka cenu līmenis par pētījumiem mums nav augstāks kā ministrijā. (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards Rīgas mēram Nilam Ušakovam februāra vidū bija nosūtījis lūgumu skaidrot radušos situāciju saistībā ar Ušakova ārštata padomnieka Jāņa Dzanuškāna veikto pētījumu un iesaistīto personu atbildību – aut.) Dzanuškāna pētījums ir veikts atbilstoši cenu līmenim tirgū un atbilstoši pasūtītāja prasībām. Gribētos atgādināt, ka citu pretendentu piedāvātā cena bija augstāka. Cits jautājums, ka manam ārštata padomniekam šajā konkursā vispār nebija jāpiedalās, lai nebūtu ētiskas dabas problēmu. Šo problēmu es nenoliedzu, tāpēc Dzanuškāns arī ir pirmais cilvēks kopš 1991. gada, kas domei šādu pētījumu uzdāvina, lai noņemtu visus jautājumus. Lai nu visi tādi būtu – Liepājas vēja attīstītāji, Antānes, skolas.lv, Prudentia un tamlīdzīgi...

– Dzanuškāns paliks jūsu padomnieks?

– Jā, viņš būs mans padomnieks arī turpmāk. Es augsti vērtēju viņa pieredzi valsts pārvaldē un juridiskajos jautājumos.

– Sakiet, jūs jūtaties piederīgs krievu pasaulei?

– Kā cilvēks, kas lielā mērā patērē krievu literatūru un kultūru, jā, es esmu piederīgs krievu pasaulei. Bet plašākā kontekstā – nē, es jūtos piederīgs Latvijai, Rīgas pasaulei.

– Jutāties pagodināts, saņemot balvu no Pareizticīgo baznīcas galvas patriarha Kirila Maskavā?

– Jā, protams. Tāpēc arī braucu uz Maskavu to saņemt. Biju gan pārsteigts, kad man paziņoja par tās piešķiršanu, bet biju priecīgs.

– Jūs svētdienas rītos klausāties patriarha Kirila sprediķus, ko pārraida Krievijas televīzijas?

– Un kā jūs domājat? Nē, neklausos.

– Man gan ir gadījies dzirdēt. Tie ir visai laicīgi un Kremļa politiku Ukrainā atbalstoši. Man arī tāpēc bija pārsteigums, kāpēc šāda balva tika jums pasniegta.

– Kādreiz šāda balva bija pasniegta Igaunijas prezidentam Arnoldam Rītelam... Es nemēģinātu šeit būvēt sazvērestības teoriju.

– Kāda, jūsuprāt, ir Krievijas loma Ukrainas konfliktā?

– Cik varu spriest no publiski pieejamās informācijas, šajā konfliktā piedalās diezgan daudz cilvēku no Krievijas.

– Cilvēki? Vai tur tomēr ir Krievijas militāra un valstiska iejaukšanās?

– Par militāro un valstisko lomu es atturētos spriest. Ukrainas Ģenerālštāba priekšnieks paziņoja, ka Krievijas armijas tur nav. Nākamajā dienā to apgalvoja Francijas prezidents, bet dienu vēlāk citi politiķi apgalvoja, ka tur ir Krievijas regulārā armija. Situācijā, kad jāizšķir, kam ticēt vairāk – Ukrainas Ģenerālštābam, Francijas prezidentam vai Lietuvas prezidentei –, man to ir grūti savietot. Informācija, kas nāk no Ukrainas, ir dažāda – Krievijas cilvēku klātbūtne tur ir, bet par tās mērogiem varēsim spriest tikai pēc kāda laika.

– Kā jūs vērtējat Rietumu politiķu paziņojumus par Krievijas gatavību uzbrukt Latvijai, Baltijas valstīm?

– Ja jūs runājat par, piemēram, Lielbritānijas aizsardzības ministra Maikla Falona paziņojumu, tad tas ir ārkārtīgi divdomīgs. Ja NATO dalībvalsts aizsardzības ministrs paziņo, ka Krievija varētu ieņemt Baltijas valstis, tad runa nav tikai par Krievijas iespējamo agresiju, bet arī par NATO ar visu tās slaveno 5. pantu. Vai tad NATO ir tik mazspējīga un bezjēdzīga, ka spēj ko tādu pieļaut? Es nevaru spriest, ar kādiem Lielbritānijas iekšpolitiskiem faktoriem šis paziņojums ir saistīts, bet man, no malas klausoties, tas degradē iestāšanās NATO jēgu. Es neredzu ne mazāko varbūtību, ka Latvijai un Krievijai varētu izveidoties militārs konflikts. Arī tāpēc, ka mēs esam NATO dalībvalsts.

– Kā jūs vērtējat Latvijas iekšpolitisko stabilitāti?

– Ja nevērtē koalīcijas partiju attiecību bardaku, kas lielā mērā ir Latvijai tradicionāls un traucē ekonomiskajai attīstībai, tad no sabiedrības stabilitātes viedokļa mums uztraukties nevajag. Jā, problēmas ir, bet tās varam atrisināt un tās neliek domāt, ka esam nestabila valsts. Varbūt neesam bagātākā valsts, varbūt mums nav pati labākā valdība, bet tauta mums ir gudrāka par jebkuru valdību.

– Intervijā pirms gada vaicāju jums to pašu, ko vaicāšu šodien: ko jūs teiksiet rīdziniekiem pirms 16. marta?

– Es teikšu, ka svarīgākais ir tolerance pret dažādiem viedokļiem par vēsturi. Mums jāsaprot, ka šogad gan ģeopolitiskās situācijas dēļ, gan Latvijas prezidentūras ES dēļ mums būs pievērsti daudzi skatieni, un tāpēc neatkarīgi no viedokļa par vēsturi, jāatceras, ka drošība un stabilitāte valstī ir pats svarīgākais. Tas jāņem vērā gan tiem, kas 16. martā piemiņas pasākumu organizē, gan tiem, kam šis pasākums nepatīk.

– Precizējiet, kā to saprotat pašvaldības līmenī.

– Pašvaldības līmenī tas nozīmē, ka Rīgas izpilddirektors sadarbojas pasākuma drošības organizēšanā ar Drošības policiju, Pašvaldības policiju un citiem dienestiem. Vienīgais, ko nevaram prognozēt, ir tiesas lēmumi. Pagājušajā gadā tiesa atļāva uz pusstundu vienlaikus notikt gan leģionāru atceres gājienam, gan antifašistu pasākumam, kaut gan pašvaldība mēģināja tos atdalīt laikā un telpā. Bet ja tiesa lemj, tad lemj.