Ceturtdiena tieši pirms gada viņam bija tieši tāda pati kā ikviena darbdiena. No rīta sešos pamodies, kopā ar ģimeni paēdis brokastis, steidzās uz vilcienu, lai nenokavētu darbu lielveikalā Maxima Zolitūdē. Darba stundas kā allaž lidoja, nevis vilkās, jo kasiera darbs patika. Pēcpusdienā kā vienmēr pircēju bija vairāk, pie kasēm cilvēki drūzmējās rindās. Un tad ieskanējās signalizācija, kas neapklusa vismaz pusstundu. Viņš apkalpoja vēl dažus pircējus, uzlika zīmīti, ka kase uz brīdi nestrādās, un aizgāja lūkot, kas notiek. Taču signalizācija apklusa, sāka skanēt lielveikalam ierastā mūzika, un darbs turpinājās... Līdz nogranda sprādzienam līdzīgs troksnis un dažu sekunžu laikā nogruva veikala griesti, aprokot pilnīgi neaizsargātus cilvēkus. Arī viņu. Mārtiņu
.
Gada laikā kopš Zolitūdes traģēdijas Mārtiņš Plāsis nelaimes vietā nav bijis. Viņa mamma Maruta – gan. «Es biju traģēdijas naktī un pēc tam vairākas reizes. Vienu reizi pēc Mārtiņa mantām, dokumentiem. Ļoti raudāju,» stāsta Maruta. Gads šausmu, izmisuma un pārdzīvojumu, kas vēl nav beidzies. Mammas sirds ir pilna, viņa ļoti sargā Mārtiņu, kurš joprojām atveseļojas pēc veikala nobrukumā gūtajām smagajām traumām. Izturīgs, mierīgs, līdzsvarots – tā par dēlu saka Maruta. Tas, viņasprāt, palīdzēja dēlam izdzīvot un izturēt zem smagajiem betona bluķiem ilgās stundas, kamēr glābēji viņu atbrīvoja. Mārtiņš bija pēdējais dzīvais cilvēks, kuru atrada traģēdijas vietā. «Neatminos, ka man tobrīd būtu bijis bail, es domāju par to, kas man labs būs, kad mani izglābs, ko es darīšu,» sarunā vairāk klusēdams, saka Mārtiņš. Traģēdijas sāpes ikdienas vārdos nav iespējams ietērpt.
Veikala kasieris Mārtiņš bija pēdējais, ko uz Rīgas Austrumu slimnīcu atveda no traģēdijas vietas Zolitūdē, un arī pēdējais, kuru traģēdijas vietā atrada dzīvu. Slimnīcā puisi ievietoja ar ļoti smagām traumām – viņam bija saspiestas abas rokas, kājas, galvas trauma, iekšējo orgānu saspiedumi. Ņemot vērā smagos un nopietnos bojājumus, puisis slimnīcā pavadīja vairākus mēnešus, pārcieta vairākas operācijas, kam sekoja izrakstīšanās no slimnīcas, rehabilitācija. Mārtiņš arī divas reizes bijis uz konsultāciju un rehabilitāciju Vācijā. «Viena roka man ir stiprāka, varu kaut ko noturēt, otrai grūtāk, bet kustības ir atjaunojušās abās rokās,» stāsta Mārtiņš. Smagāk cietusī kāja sāp, bet Mārtiņš staigā un jau pat ir izbraucis ar riteni, lai gan tas nav vienkārši. «Nav, nav tā kā agrāk, bet es ceru uz rehabilitāciju,» saka 25 gadus vecais puisis. Vai nav tā, ka traģēdijas dienu un notikumus Mārtiņš vēlētos aizmirst un par to nedomāt? «Tā nav, es atceros daudz ko, bet daudzas nianses esmu aizmirsis vai neatceros,» stāsta Mārtiņš. «Man tajā dienā bija ļoti labs garastāvoklis. Kad ilgāku laiku bija skanējusi signalizācija, es gāju interesēties, kas noticis, bet tad tā pārstāja skanēt, darbs turpinājās.» Mārtiņš atceras sprādzienam līdzīgu troksni, nogruvumu, sajūtu, ka ir aprakts, saspiests. Domājis, vai varēs staigāt? Viņš atceras, ka glābēji viņu pamanīja un vairākas reizes ar viņu kontaktējās, centās atbrīvot. Viņš atceras ātrās palīdzības auto, mediķus, kuri atrada viņam kabatā telefonu un piezvanīja mammai. Mārtiņa mamma ap septiņiem atnāca no darba bērnudārzā, un viņu sazvanīja draudzene ar jautājumu: vai Mārtiņš šodien ir darbā? Šoks – tas skanēs maigi. Tas vairāk bija kā ass dūriens sirdī. Kaimiņi aizveduši Marutu uz traģēdijas vietu. «Mani pārņēma bezspēks, es sapratu, ka neko nevaru darīt, tikai lūgties, lai Mārtiņu atrod un lai viņš būtu dzīvs,» stāsta Maruta. Viņa atgriezusies mājās Slokā, iedegusi svecīti un visu nakti lūgusies, līdz agrā rītā zvanījis Mārtiņš, kuru tobrīd veda uz slimnīcu. «Sirsnīgs paldies ārstam Mārim Krūmiņam, visiem citiem ārstiem un visiem slimnīcas mediķiem, visiem cilvēkiem, kuri mums palīdzēja,» saka mamma. Viņa atrod noglabātu Neatkarīgās numuru, kurā aicinājusi cilvēkus lūgties par visiem cietušajiem, jo tieši tas tobrīd bijis cilvēkiem visnepieciešamākais. «Mēs to jutām, patiešām jutām labās cilvēku domas, tas palīdzēja mums izturēt,» pārliecināta ir Mārtiņa mamma. Viņu pārņēmis izmisums un bailes, kad izdzirdējusi ziņu par Pumpura vidusskolā iebrukušiem griestiem, jo tā ir skola, kurā mācījās arī Mārtiņš... Ģimene – vairāk mamma – seko Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanai un uzsver, ka taisnības noskaidrošana ir ļoti, ļoti svarīga – visiem, ne tikai viņu ģimenei.
Maruta dēla izdzīvošanu sauc par brīnumu un pagājušā gada novembri par dēla otro dzimšanas dienu. «Es pat nevaru iedomāties, kā tas ir – būt apraktam deviņas stundas, kā izturēt tās šausmas,» saka Maruta. Bet Mārtiņš domā, ka palīdzējis viņa mierīgais raksturs – lai arī «plosās vētra», viņš savu pārdzīvojumu neizrāda. Arī tagad. Tomēr ārēji klusais puisis ieguvis lielu veikala apmeklētāju mīlestību, pateicības. Par nākotnes plāniem Mārtiņš izsakās piesardzīgi – viss atkarīgs no rehabilitācijas. «Man patika strādāt veikalā, man patika runāties ar cilvēkiem,» stāsta Mārtiņš. Tāpēc nav brīnums, ka nereti uz mājām pēc darba braucis ar pircēju dāvinātiem pašceptiem gardumiem. Cilvēki, bērni no Mārtiņa bijušās skolas arī sūtīja sveicienus, arī mammas bērnudārznieki – zīmējumus. Sirsnīgi un aizkustinoši. Piektdiena Mārtiņa ģimenē būs klusa diena.
