Ir noslēgušās pašvaldību vēlēšanas, norimušas aktivitātes un kaislības. Tagad ir iespēja dalīties pārdomās arī par citām lietām, kuras, manuprāt, arī ir ļoti aktuālas un būtiskas.
Uzskatu, ka ir pagājis kāds noteikts laika periods kopš noslēdzās 1917.gada Latgales vēsturiskā kongresa atceres pasākumi. Tagad ir iespēja veikt nopietnus secinājumus par maijā notikušo simtgades kongresu un tur pieņemto rezolūciju. Par to, kā noteikta daļa radošās inteliģences un katoļu baznīcas vadība saredz savu latgalisko latviskumu.
Protams, latgaliskuma izpratne ir jāskatās kopsakarībās ar ekonomiku. Ir ekonomika, ir cilvēki, ir latgaliskais. Nav ekonomikas, nebūs cilvēku, nebūs latgaliskā - kultūras un valodas. Tāpēc šie aspekti jāskata un jārisina kopā. Un nav nemaz tik vienkārši noteikt, kurš no tiem risināms primāri un kurš stimulē tā otra attīstību.
Maijā notikušā kongresa pieņemtajā rezolūcijā mēģināts piedāvāt detalizētu programmu - kā pašreiz varētu realizēt to, kas tika pieņemts un iecerēts pirms 100 gadiem.
Te vajadzīga neliela atkāpe, lai pateiktu, ka ceļā uz šo tikko aizvadīto kongresu filologi ir veikuši nopietnu mājas darbu - ir starptautiski atzīta latgaliešu valoda. Šis darbs dod pamatu izbeigt spekulācijas ar jēdzieniem - izloksne, dialekts, valodas paveids u.t.t. Latgalē ir vairākas izloksnes, kas kopumā veido dialektu, dialekts ar apstiprinātu ortogrāfiju un rakstību tiek atbilstoši politiskajai gribai saukts par valodu. Tikai politiskās gribas trūkums neļāva šo jautājumu Latvijā atrisināt jau agrāk. Tātad, pašlaik vietā ir secinājums, ka latviešiem ir divas latviešu valodas literārās formas. Bet ir viens ļoti būtisks aspekts - pirms 100 gadiem Latgales latvieši, pieņemot savus lēmumus, nepretendēja uz latgaliešu valodas lietojumu visā Latvijas teritorijā. Viņi centās aizsargāt latgaliešu valodas lietojumu Latgales teritorijā. Tas ir jāciena un jārespektē. Šeit nav jāizmanto provokatīvas metodes, kuras izraisa tikai emocijas. Pašreizējās likumdošanas ietvarā nav jādod zvēresti Saeimā latgaliešu valodā, bet ja grib, piemēram, lietot valodu Latgalē vietu nosaukumos, tad vienkārši jāstrādā pie valsts valodas likuma izmaiņām.
Tagad nedaudz par rezolūciju. Domāju, ka tās autori izvēlējās darba formu, lai, kā teicu, šodienas apstākļos piedāvātu reālu rīcības programmu - kā realizēt pirms 100 gadiem nolemto, neizdarīto, tagad paveicamo. Tas ir ļoti pamatīgi izdarīts darbs. Bet domāju, ka ejot caur atsevišķo, fragmentāro, kaut kas paliks nepateikts, neizdarīts. Tāpēc nenoliedzot iesniegto materiālu nozīmi, manuprāt, vajadzētu iet to ceļu, ko kādreiz izvēlējās Latgales kongresa delegāti un pārstāvji no Kurzemes un Vidzemes, kuri piedalījās šajā Rēzeknes kongresā. Tas ir - Latvijas Republikas Satversmē ir jāieraksta, ka Latvijas valsts rūpējas par latgaliešu valodas saglabāšanu un attīstību. Un pēc tam jau atsevišķos likumos var iestrādāt, kā tad šīs valsts rūpes par latgaliešu valodas saglabāšanu un attīstību izpaužas.
Lai saprastu 1917.gada kongresa vietu un nozīmi, nepieciešams neliels ekskurss vēsturē. Kongresā piedalījās un lēmumus pieņēma Latgales latvieši - inteliģence, zemniecība, katoļu mācītāji un latviešu strēlnieki. Viņi pieņēma lēmumus par sev būtisko, vienlaicīgi pasakot, ka palīdzēs arī visu citu tautību pārstāvjiem Latgalē un Latvijā justies vajadzīgiem un piederīgiem.
Galvenais idejas virzītājs, lai vienotā valstī Latgales intereses būtu aizstāvētas, bija Francis Trasūns. Taču jāzina, ka tad, kad 1922.gadā, pieņemot Latvijas Republikas Satversmi, Latgales kongresa lēmumi tika noignorēti, tad, kad Latvijas valsts nepievērsa pienācīgu uzmanību Latgales tautsaimniecības attīstības veicināšanai, Francis Trasūns 1925.gadā izteicās, ka viņš ir kļūdījies ar savu tik viennozīmīgo attieksmi par Latgales attīstību Latvijas ietvarā. Vēl vairāk, 1939.gadā katoļu bīskaps Vaivods ar argumentāciju atzīmēja, ka Latvijas valsts pret Latgali izturas kā pret koloniju - paņem no Latgales tikai resursus - cilvēcisko, materiālo.
Arī tāpēc tagad Latvijas valsts politiķiem patiešām ir iespēja pierādīt, ka Francim Trasūnam ar saviem domu biedriem tomēr bija taisnība - Latvija var pastāvēt un attīstīties tikai esot visa kopā. Te nepieciešams pieminēt arhibīskapa Zbigņeva Stankēviča kongresā pausto: “Katoļu banzīca kādreiz pieļāvusi kļūdu izslēdzot Franci Trasūnu no baznīcas. Tagad baznīca ir panākusi Franča Trasūna reabilitāciju Vatikānā un lūdza piedošanu tautai. Un tauta saprata. Līdzīgi, ja bija vienošanās un līgums starp Latgales pārstāvjiem kongresā un topošās Latvijas citiem pārstāvjiem, tad šī vienošanās ir jārespektē. Ja Latgales puse līguma savu daļu ir izpildījusi, tad arī otrajai pusei sava daļa ir jāpilda. Vienkārši jāapsēžas pie apaļā galda un kopīgi jāizdara lietas, kuras darāmas. Un tauta sapratīs.”
Nedaudz par ekonomiku un tautsaimniecību. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sliktas reģionālas politikas iespaidā visi Latvijas reģioni atpaliek savā attīstībā no galvaspilsētas. Problēmas, kas bija vairāk raksturīgas Latgalei, tagad raksturo arī citus reģionus. Tāpēc, manuprāt, ir neizbēgama ekonomikas un finanšu decentralizācija, izveidojot otrā līmeņa pašvaldības - Latgali, Kurzemi, Vidzemi, Zemgali un Rīgu, piešķirot tām noteiktas funkcijas un finansējumu funkciju veikšanai. Šis ceļš palīdzēs visiem, arī Latgalei, attīstīt tautsaimniecību. Turklāt Latgalei īpaši - saglabāt un attīstīt savu latgalisko latviskumu.
Piedāvājot savu redzējumu, gribu pateikt, ka pietiekoši ilgi esmu politikā, tāpēc zinu kādā veidā jautājumi politiski risināmi. Turklāt, vairāk kā 20 gadus esmu Daugavpils Latgaliešu biedrības vadītājs. Šajā laikā izdotas ap 50 Latgales rakstnieku, dzejnieku, zinātnieku grāmatas, aptuveni 10 mūzikas kompaktdiski, esam finansējuši teātra uzvedumu latgaliešu valodā u.t.t. Domāju, ka mūsu darbs dod mums tiesības runāt par šo tik būtisko un aktuālo jautājumu.
Latgales radošā inteliģence un katoļu baznīcas vadība pateica, ka ir jautājumi, kuri būs jārisina. Cilvēces attīstības pieredze apliecina, ka ja jautājumu par valsti, tās nākotni iniciē tās inteliģence, tad tas ir process, kas nav apturams.
Latvijas politiķiem novēlu pielietot kaut vai plaši zināmā personāža Ostapa Bendera pieeju. Redzēdams, ka nav spējīgs kādu procesu ietekmēt, viņš uzskatīja, ka vienīgais variants ir sākt pašam šo procesu vadīt. Protams, ļoti ilgajam Latvijas neatkarības procesa pārrāvumam Latvijā ir sekas. Bet Latvijas politiķiem, ja tie ir nopietni politiķi, šajā gadījumā tomēr ir jāzina, kad tieši viņiem jāpieņem lēmumi. Arī tad, ja tauta dažādu apstākļu dēļ pati to nepieprasa. Tā, piemēram, no Krievijas impērijas laikiem ir zināma Stolipina reforma, kad tika atcelta dzimtbūšana. Paši dzimtcilvēki to nepieprasīja, bet valsts un sabiedrības attīstības ceļā tāds lēmums “no augšas” bija absolūti nepieciešams un progresīvs.
