Reģionos: Nepamanītais bērns
 
Reģionos

Nepamanītais bērns

 
F64

Aizej uz mežu un paliec tur pa nakti. Viens. Un lai tev mugurā ir tikai tas apģērbs, ko no rīta esi steigā uzmetis: krekliņš un plāna jaķele. Tev nav viedtālruņa, nav pat baranciņas kabatā. Tev nav ne jausmas, kur ir dienvidi, uz kurieni ved stiga un kas mīt alā, kas tumsnē zem egļu nokarenajiem zariem. Atnāk piķa melna tumsa, un ledains lietus sāk pātagot seju, un drīz viss apģērbs ir izmircis. Mirkli tev šķiet, ka tas ir ļauns sapnis, bet tumsa iespiežas tevī lēni kā nazis sviestā, tevī atstarojas trulas sāpes, un asinis sastingst no aukstuma un neizskaidrojamām bailēm...

Var tikai attāli iztēloties, kā jutās mazais, piecgadīgais cilvēciņš Ivans, kad, izkāpis no autobusa un nonācis mežā, vairs nesaprata, kurp iet un ko darīt. Autobusa šoferis no Dubeņu galapunkta aizbrauca atpakaļ uz Liepāju, un viņam neienāca prātā pajautāt mazajam zēnam, ko viņš te dara viens pats. Nosodīt šoferi? Bet vai tam būs jēga? Nezinu, vai šis cilvēks tagad nožēlo savu vienaldzību, un viņam atrodas arī aizstāvji sociālajos tīklos: «Tas nav šofera uzdevums - uzmanīt bērnus! Viņa uzdevums ir nogādāt pasažierus no punkta A uz punktu B.» Tā jau ir: šofera uzdevumos neietilpst arī nepieciešamība palīdzēt iekāpt autobusā invalīdam vai neaizcirst transporta līdzekļa durvis, kad pie tām ar nokavēšanos pieskrējis pasažieris. Tie ir tikai dzīves labestības likumi, kurus nav apstiprinājusi Saeima, tie nav ierakstīti pilsētas domes saistošajos noteikumos. Tos var arī neievērot, un neviena tiesa tevi par to netiesās.

Var un vajag pajautāt tiem, kas redzēja piecgadīgo puiku vienu pašu ejam pa Liepājas ielām: jums neienāca prātā, ka šajā situācijā kaut kas nav normāli? Varbūt kādam arī ienāca, bet šādos gadījumos labāk ir «neievērot» šo nenormālību, vai ne? Mums taču visiem savu kreņķu pietiek, tad vēl kaut kādam svešam čibrikam pievērst uzmanību? Gan jau pats tiks līdz mājām! Bet arī šajā gadījumā mums nav tiesību nevienam konkrētam cilvēkam aizrādīt, sak, jūsu šķietamā steiga un patiesā vienaldzība ir netiešas vaininieces puikas nāvē. Bet tā vienkārši notiek, un neviens likums to nevar regulēt.

Ivanu Berladinu Liepājas brīvprātīgie un zemessargi atrada 11. jūlija vakarā Dubeņu meža brikšņos. Uz Dubeņiem viņš nejauši aizbrauca 1. jūlijā pusvienpadsmitos no rīta. Liepājas kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks Uģis Āva teic, ka, visticamāk, bērnam, nonākot mežā, sākās panika, viņš devās arvien dziļāk biezoknī un apmaldījās. Vakarpusē zēns, noguris un pārbijies, apgūlās zem koka un, nepārdzīvojis auksto un lietaino nakti, izdzisa jau 2. jūlijā. No Ivana māmulītes, kas attapās un sazinājās ar policiju vien 2. jūlija pēcpusdienā pēc Ivana pazušanas, sabiedrība uzzināja, ka Ivans bijis patstāvīgs! Šķiet, radītāja bija piemirsusi, ka viņam ir tikai pieci gadiņi un tik mazus bērnus vienus pašus «lielajā dzīvē» laist nedrīkst. Šai sievietei ir vēl trīs bērni, no kuriem divi ir nepilngadīgi, un atliek vien cerēt, ka Liepājas bāriņtiesa izdarīs vajadzīgos secinājumus attiecībā uz pārējo bērnu drošību un dzīvību.

Visticamāk, Ivans bija jau miris, kad policija un brīvprātīgie sāka pārmeklēt Liepāju, Karostu, tuvējos pagastus... Un meklēšana, kurā piedalījās aptuveni 4000 cilvēku, ilga desmit dienas. Protams, noteikti varēja vēlēties precīzāku organizētību un daudz ko citu, taču nevar noliegt meklētāju neatlaidību, kā arī ticību, ka bērns atradīsies dzīvs. Blakus absolūtai vienaldzībai - brīvprātīgo meklētāju pašaizliedzība. Dramatiska robežšķirtne, kas liecina par sabiedrības kraso morālo noslāņošanos, kur vienā pusē ir līdzjūtība, iesaistīšanās un darbīgs atbalsts, citā - vienaldzība vai pat agresīva ņirdzība par tiem, kas atrodas aiz minētās robežšķirtnes. Līdzjūtības pusē ir cilvēki, kas meklē un atrod iespēju, kā palīdzēt tiem, kas nespēj paši par sevi parūpēties - bērniem, veciem un vientuļiem ļaudīm, jā, arī dzīvniekiem. Ikviena dzīva būtne ir pelnījusi būt dzīva. Otrā pusē ir tie, kas neciena un nemīl nevienu, arī paši sevi. Kā lai citādi novērtē tīmekļa tekstus, piemēram, šādu: «Nepadevos masu psihozei un bonusu vākšanai par Ivanu nabadziņu.» Bērns ir bērns. Šoreiz - pamests, nepamanīts. Cilvēku - mātes, patēva un pārējo - agresīvās vienaldzības upuris.



 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers