Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Latvijā \ Reģionos

Skolu paplašināšanai nepieciešams valsts atbalsts

IEKĻAUJOŠĀ izglītība ir viena no lietām, par ko tuvākajā laikā nāksies rūpīgi padomāt. Šobrīd esam spējuši rast risinājumu visiem bērniem ar īpašām vajadzībām, bet ir jāskatās tālāk, lēš Līga Kadiģe © Ojārs LŪSIS, Neatkarīgā

Laikā, kad lauku pašvaldībās aktualitāte ir skolu slēgšana, jo izglītojamo skaits gadu no gada sarūk, Pierīgas pašvaldībās aktīvi domā, kā paplašināt telpas, lai vietas pietiktu visiem skolēniem. Piedaloties Latvijas Pašvaldību savienības izglītības komisijas sēdē Mārupē un iepazīstoties ar problēmām, izglītības ministrs Kārlis Šadurskis publiski pauda, ka šī problēma ir jārisina ne tikai pašvaldību, bet valsts līmenī.

Pierīgā jau vairākus gadus pirms 1. septembra aktualitāte numur viens ir skolēnu nodrošināšana ar klašu telpām, jo ik gadu izglītojamo skaits pieaug. Mārupes pašvaldības mēra vietniece izglītības jautājumos Līga Kadiģe vēsta: «Nu jau vairākus gadus Mārupē 1. klasē sāk mācīties vairāk nekā 300 bērnu, kas nozīmē, ka atbilstoši likumdošanai, kas pamatskolā paredz 25-28 bērnus vienā klasē, Mārupē tiek atvērtas 13 pirmās klases. Izglītojamo skaitu vienā klasē ierobežo arī mācību programmas ar iekļaujošo izglītību - šādās klasēs maksimālais bērnu skaits ir 20. Realitāte ir tāda, ka pašvaldība saviem spēkiem ir remontējusi, pielāgojusi, meklējusi un atradusi iespēju nodrošināt ar telpām esošo izglītojamo skaitu. Bet jāteic, ka tagad iespējas ir izsmeltas.»

Līdz šim pašvaldībai ir izdevies atrast vietu Mārupes skolas vecuma bērniem, kuri izteikuši vēlmi mācīties Mārupē, taču dati liecina, ka tuvākajos gados situācija tikai saasināsies. Piemēram, šobrīd skolās mācās 11 piektās klases, bet jau pēc dažiem gadiem šī brīža pirmklasnieki un otrklasnieki kļūs par piektklasniekiem, un tad jau klašu skaits būs ievērojami lielāks. Arī mazo bērnu skaits Mārupes novadā, kuriem skolas gadi vēl tikai priekšā, liecina, ka kopumā izglītojamo skaits Mārupes novadā pieaugs.

Ja reiz valstī kopumā ir izveidojusies situācija, ka jaunās ģimenes no lauku reģioniem migrē uz Pierīgu, tad valsts nedrīkst stāvēt malā - ir jārada apstākļi, lai jaunās ģimenes un viņu bērni paliktu šeit - Latvijā. Līga Kadiģe uzsver: «Mēs kā pašvaldība esam apliecinājuši, ka katrs bērniņš mums ir svarīgs - pirmsskolas iestāžu un skolu attīstībā ir ieguldīti ļoti lieli līdzekļi, jo bērniem vajadzīga ne tikai vieta, bet arī zinoši pedagogi, tehnoloģijas, vide, brīvā laika saturīgas pavadīšanas iespējas, bērnu drošība, kā arī vecākiem svarīgās lietas - sporta un kultūras pieejamība, atpūtas iespējas kopā ar bērniem.»

Runājot gan par jau realizētajām, gan gaidāmajām izmaiņām izglītības sistēmā, vietniece spriež: «Ir ļoti daudz nezināmo, un neviens nav konkrēti pateicis, kurš par ko maksās. Šajā mācību gadā pašvaldībai pilnā apmērā nācās uzņemties finansiālu atbildību par pagarinātās dienas grupām. Valsts pateica, ka pagarinātās dienas grupas nav izglītības process, bet sociāla funkcija, kas ir pašvaldību kompetencē. Mēs ļoti labi saprotam, ka vecāki strādā un viņi nevar bērnu no skolas izņemt pusdienas laikā. Taču bērnam ir jābūt drošībā, kā arī jārada apstākļi jēgpilnai brīvā laika pavadīšanai. Tāpēc ar pašvaldības finansējumu tiek organizēti dažādi pulciņi un nodarbības turpat skolā. Arī attiecībā uz sešgadniekiem, kuriem ar nākamo mācību gadu sāksies mācības 1. klasē, ir daudz jautājumu. Bērnudārza audzinātājai slodze ir 40 stundas nedēļā, bet skolotājam 30 stundas nedēļā. Pirmajā klasē pamatā ir četras stundas dienā, tātad vienai sākumskolas skolotājai slodze sanāk 20 stundas nedēļā. Un atkal ir jautājums - kas uzraudzīs un kā nodarbinās bērnus līdz pulksten 6 vakarā, kad vecāki tiem atbrauks pakaļ? Tas nozīmē arī to, ka vajadzēs rast iespēju audzinātāju, kuras šobrīd strādā ar sešgadniekiem bērnudārzos, pārkvalifikācijai vai meklēt vietā sākumskolas skolotājus. Taču pats galvenais Mārupē ir telpu jautājums - ja mēs sešgadniekus pārceltu uz skolu, atbrīvotos vietas bērnudārzos un rindu uz vietām vairs nebūtu, taču mums arī skolās nav vietas, kur izvietot sešgadīgos pirmklasniekus. Katrā gadījumā jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.»

Šie jautājumi nodarbina prātus ne tikai Mārupē, kas nav atrauta no pārējās valsts, bet visā Latvijā. Problemātika pastāv, un tā ir jārisina valsts mērogā, rūpīgi izsverot visus par un pret.