Ceturtdiena, 29.jūnijs
Reģionos | 19.maijs, 8:06
Antra Gabre

MUZEJU NAKTS PIETURVIETA: Uz Šmakovkas muzeju, ja vairs nav 17

Pirmo reizi Muzeju naktī piedalās Daugavpils Šmakovkas muzejs – lielākais un modernākais muzejs, kas veltīts ne tikai Latgalei raksturīgā dzēriena taisīšanai, bet arī informācijai par alkohola kaitīgumu un Latgales un Daugavpils vēsturi – kā vienuviet var sadzīvot astoņas tautas un piecas reliģijas.

Patīk vai ne, bet pašdarinātais alkohols šmakovka ir Latgales kulinārā mantojuma daļa, un to var gatavot pat no banānu mizām. Bet tā jau ir mūslaiku recepte. Muzeja gids Aleksandrs Čerņavskis vienā teikumā ietilpināja visu muzeja jēgu: «Vajag izglītoties par alkoholu, jo tas bija, ir un būs.» Turklāt muzeja apmeklētājiem ir vecuma cenzs - neesi pilngadīgs, pacieties aiz durvīm.

F64

Šmakovkas muzejs savu pirmo dzimšanas dienu svinēs tikai šīs vasaras sākumā - svētki plānoti 3. un 4. jūnijā, bet aizsākums bija gana sarežģīts, līdz pašvaldība varēja savā paspārnē atvērt tikt divdomīgu muzeju. Muzeja telpās ir izveidots šmakovkas brūža modelis, pat pašdarinātais stiprais dzēriens tur netiek gatavots, jo būtu neparasti, ja pašvaldība sāktu tecināt pašbrūvētu grādīgo dziru. Līgums ir noslēgts ar zemnieku saimniecību Sēlija, kas ieguvusi licenci šmakovkas taisīšanai. Daugavpils pilsētas dome pieņēma lēmumu iestāties biedrībā Latgales kulinārā mantojuma centrs un pilnvaroja biedrībā darboties Daugavpils pilsētas pašvaldības tūrisma attīstības un informācijas aģentūru, kuras paspārnē strādā ekspozīcija Šmakovkas muzejs. Aģentūras vecākā eksperte tūrisma jomā Lolita Kozlovska atzīst, ka muzejam veicies labi, tas turpina attīstīties, apmeklētāju interese ir liela, ierodoties tūristi lielākoties no Lietuvas, Vācijas, Skandināvijas, Nīderlandes, Krievijas. Interesanti ir visiem, jo viesi mēdz dalīties ar savām šmakovkas receptēm. A. Čerņavskis gan piebilst, ka latgaliešiem ir svarīga «mana recepte», tāpēc pilnībā to neatklāj - lai būtu garšīgāk nekā kaimiņam.

Šmakovkas nosaukums cēlies no poļu valodas un nozīmē «izgaršot», «izbaudīt». Šmakovka katrā sādžā, ciemā, pilsētā garšo atšķirīgi. To dēvē dažādi - par ļergu, samogonu, dzimtenīti, krūmu vaimanām, kandžu, taču šmakovka ir vissmeķīgākais un cienījamākais nosaukums. To var gatavot no gurķiem, mārrutkiem, sarkanajām bietēm un pat banānu mizām, bet upene pārsitot visas garšas un smaržas. Gids Aleksandrs smejot izstāsta par septiņām kolēģēm, kas banānu masu noturējušas par gardu zapti un saēdušās tā, ka nācies vest uz mājām, jo izrādījies, ka no mizām gatavota ap 80 grādu stipra šmakovka un gatavotājs līdz galam nebija pabeidzis procesu. L. Kozlovska uzsver, ka šmakovku nedzer no graņonkām, bet bauda pa glāzītei, un latgaliešiem tas ir tāds pats nacionālais lepnums kā skotiem viņu viskijs. Tāpēc dzēriena prestižs jāceļ saulītē.

A. Čerņavskis noteic, ka šmakovkas ražošanas metode nav mainījusies gadsimtiem ilgi. Dzēriena garša, smarža, krāsa un arī cena ir ļoti atkarīga no ūdens un ozolkoka mucas kvalitātes. «Latgalē ilgāk par gadu pagrabā nekas no šiem dzērieniem nestāv,» viņš smejas.