Miša un Iļja ieinteresēti pēta, kas atbraucis viesos, sasveicinās un labprāt paskatītos, ko korespondents raksta pierakstu blociņā, taču sociālā aprūpētāja Vija laipni aizrāda, lai kladi atdod.
Abi jaunieši kopš zīdaiņu vecuma dzīvo sociālās aprūpes centrā Kalkūni. Viņi māk paši apģērbties, paēst, sevi apkopt, taču runāt tā, lai to saprastu apkārtējie, - tikai Mihails. Nepareizi būtu teikt, ka runā tikai Miša, arī Iļja un pārējie 15 puiši, tikai mēs to nesaprotam acumirklī. Kalkūni ir viens no aprūpes centriem, kuru sagaida reforma, taču, kur un kāda nākotne sagaida šos jaunos cilvēkus, neviens vēl pateikt nevar.
Labklājības ministrija (LM) sākusi deinstitucionalizāciju, kas nozīmē atteikšanos no iestādēm un cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem dzīvi sabiedrībā. Šādu modeli īsteno vai cenšas īstenot visas attīstītās valstis, saprotot, ka arī cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem var, drīkst un tās ir viņu tiesības dzīvot ārpus institūcijām. Taču, lai tas realitātē notiktu, sabiedrībā jābūt izveidotiem un jādarbojas sociālajiem pakalpojumiem, piemēram, dienas centriem, īpaši pielāgotām mājvietām, audžuģimenēm bērniem ar invaliditāti. «Divdesmit piecu gadu laikā, kopš es te strādāju, tikai viena bērna mamma paņēma savu bērnu atpakaļ uz mājām,» saka sociālā aprūpētāja Vija.
Aprūpes centri nav idille
Kalkūnos dzīvo bērni un pieaugušie ar smagiem un ļoti smagiem garīgās attīstības traucējumiem, taču pateikt par viņiem to nozīmē nepateikt neko, jo sabiedrībā ir ļoti maz vai nemaz izpratnes, kāds ir cilvēks ar šādiem traucējumiem - vai viņš spēj iet, runāt, paēst, smieties, raudāt? Katrs no šiem cilvēkiem ir individualitāte, lai gan, plānojot sociālās aprūpes centru nākotni, visi valsts aprūpē esošie cilvēki tiek izvērtēti pēc viņu attīstības un spējām un sadalīti četrās grupās - pirmajā cilvēki, kuri var dzīvot patstāvīgi pēc īpašas sagatavošanas, bet ceturtajā - cilvēki, kuriem visu mūžu būs nepieciešama diennakts aprūpe. Lūk, pēc Labklājības ministrijas apkopotajiem datiem, 64 no 81 pieaugušā, kas dzīvo Kalkūnos, ir ceturtais aprūpes līmenis, bet 78 cilvēkiem ir smaga vai dziļa garīgā atpalicība. No 40 bērniem ar smagiem un ļoti smagiem fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem - pusei ir trešais, pusei - ceturtais aprūpes līmenis. 21 no 22 bāreņiem ir diennakti aprūpējami. (Kad tur viesojamies, zīdaiņu nodaļā ir arī vairāki veseli mazuļi, kuri aprūpes centrā ievietoti, jo vecāku nav, bet arī audžuģimenes nav atrastas… Darbinieki gan stāsta, ka zīdaiņus adoptējot ļoti ātri. Tas gan liek uzdot svarīgu jautājumu - ja zīdaiņiem neatrod audžuģimenes, kā tādas atradīs bērniem ar smagu invaliditāti?)
Kalkūni atrodas netālu no Daugavpils, kādreizējās Kalkūnes pilsmuižas teritorijā, un muižas ēku, kuru aprūpes centra vajadzībām gan neizmanto, joprojām rotā uzraksts Grīvas zīdaiņu nams. Kalkūni izvietojušies blakus greznajai, bet nolaistajai ēkai uzceltajos divstāvu namos, kurus savieno gaiteņi dzeltenos, oranžos un zaļos toņos. Dienā, kad ciemojamies Kalkūnē, aprūpes centra pagalmā ābeļu zarus liec sarkani āboli, bet netālajā pļavā, kur izveidots arī rotaļu laukums, skan zāles pļāvēja rūkoņa. Taču stāsts nav par idilli - lai kā arī sociālās aprūpes centru sauktu par mājām, tā ir aprūpes iestāde. Visticamāk, tieši smago fiziskās un garīgās attīstības traucējumu dēļ vecāki šos bērnus atdevuši valsts aprūpē, saprotot, ka nespēs parūpēties par bērniem paši, vai atteikušies no viņiem… Tāpēc stāstam ir divas puses - bērnam vislabākais ir augt ģimenē, taču - ja šādas ģimenes nav? Aprūpes centra darbinieki ar visu pārliecību saka: mēs esam šiem bērniem ģimene, un, jāteic, apstākļi vairākumā nodaļu jeb grupiņu ir ļoti labi.
Saules stariņi
Centrā bērni un pieaugušie dzīvo atsevišķās vairākās grupiņās, kurām ir gan nosaukumi, gan numuri. Ienākot Saulstariņos, grupiņā, kur dzīvo desmit zēnu, satiekam trīs puikas ratiņkrēslos. Visi skatās televīzijā multenīti, bet divi zēni spēlējas. Bērni dzīvo istabiņās divatā. Vienu sienu rotā puzles, citu - fotogrāfijas, kas nu kuram bērnam patīk. Sociālā aprūpētāja Olga stāsta, ka visi bērni te ir kopš dzimšanas, kādu apciemo vecāki, bet tas ir ļoti reti. Kādam puisītim ir viesģimene, kas regulāri brauc ciemos. Saulstariņiem ir atsevišķa ieeja un uzbrauktuve, lai bērni, kuri lielākoties pārvietojas ratiņkrēslā, varētu izbraukt svaigā gaisā. Grupiņā ir virtuvīte, kur bērni var darboties.
Laila Grāvere no Tiesībsarga biroja, kura Kalkūnos ir ne pirmo reizi, saka: «Ideālā variantā visiem bērniem ir jāaug ģimenē, bet pašreizējā situācija ir tāda, ka audžuģimeņu nav pat veseliem bērniem, kuri dzīvo pašvaldību bērnunamos, kur radīsies audžuģimenes, kuras uzņemsies rūpes par šiem bērniem ar smagiem fiziskiem un garīgiem traucējumiem?» Tiesībsargs šajā situācijā vērtē, kas notiks ar aprūpes centra iemītniekiem, ja to slēgs? Sākotnēji LM deklarēja, ka iemītnieki tiks pārcelti uz citiem centriem, kam tiesībsargs Juris Jansons absolūti nepiekrīt - tas nenozīmē nekādus uzlabojumus šo bērnu dzīvē, gluži otrādi. Tagad noskaidrojies, ka bērni netiks automātiski pārcelti uz citu pansionātu, bet katra gadījums tiks izvērtēts individuāli - vai bērnu var paņemt ģimene, vai audžuģimene.
No dzimšanas te
Pretim šai grupiņai ir cita - guloši un pilnībā aprūpējami bērni. Šīs grupiņas mieru lieki netraucējam, jo, pēc audzinātāju teiktā, bērni ļoti satraukti par daudzajiem viesiem. Tieši ar Kalkūniem diemžēl saistās skaļš skandāls - pirms vairāk nekā pieciem gadiem slimnīcā no centra nogādāja zēnu, kurš bija nobadināts nepietiekama uztura dēļ, viņš ilgstoši uzturējās intensīvās terapijas nodaļā pie mākslīgās elpināšanas aparāta. Zēns bija pilnībā aprūpējams, viņu vajadzēja speciāli barot, bet tas netika pareizi darīts... Toreiz atklājās virkne pārkāpumu, pēc kuriem pansionāta darbību reformēja. Arī pašlaik centrā dzīvo vairāki bērni, kuri ir pilnībā aprūpējami, lielākoties dienu pavada guļot gultās. Jau ar jaunu vadību centram piesaistīti Eiropas resursi, telpas izremontētas, izveidota sensorā istaba un sajūtu dārzs, kur ar bērniem strādā fizioterapeiti, speciālie pedagogi, logopēds, psihologs, rehabilitologs.
Jauniešu nodaļā, kur satiekam Mišu un Iļju, kopā dzīvo 17 puišu. Visa viņu dzīve paiet pansionātā, tikai divus apmeklē radinieki - vienam tā ir māsa, kas dzīvo ārzemēs, otram - ģimene, kura gadā divas trīs reizes paņem uz mājām Krāslavā. Reformu procesā Labklājības ministrijai un pašvaldībām, kuras iesaistītas deinstitucionalizācijā, vajadzētu panākt, lai jaunieši atgrieztos savās ģimenēs... «Nezinu, varbūt varētu tie, kuriem ir saikne ar ģimeni...» domīgi groza galvu sociālā aprūpētāja Vija. Viņa šos puišus zina kopš dzimšanas un saka: ļoti liels un smags darbs jāiegulda, lai viņi varētu dzīvot patstāvīgi. Jā, viņi var apģērbties, paši paēd, bet ar to nepietiek. «Kā viņi sagādās sev pārtiku, kā sevi aprūpēs, diemžēl viņi traucējumu dēļ mēdz būt arī neadekvāti, neprognozējami,» spriež Vija.
Nav izlemts
Pagaidām Kalkūnu slēgšanas jautājums ir atvērts. Labklājības ministrs Jānis Reirs pēc centra apskates kardināli domas nav mainījis: «Jā, te ir liels progress panākts, taču man šodien nav tādas pārliecības, ka, atceļot lēmumu par centra slēgšanu, te dzīvojošiem bērniem būs labāk. Es nevaru pieļaut situāciju, ka visos reģionos reformām būs Eiropas nauda, bet Daugavpils novadā - ne.» Ministrs runā par deinstitucionalizāciju - Eiropa tikai tad dos finansējumu, ja reorganizācija atbildīs reformu mērķim - lai pēc iespējas vairāk cilvēku dzīvotu sabiedrībā, kur to nodrošinātu sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi. Tā ir atgriešanās ģimenē, audžuģimene, aprūpe mājās, grupu māja, dienas aprūpes centrs, subsidētās darba vietas un citi.
