Lielvārdes pensionāru biedrība darbojas jau piecpadsmito gadu, pulcinot kopā ap 70 senioru. Viņi ne tikai sanāk kopā, lai skatītos un uzzinātu, ko citi dara, bet dejo, dzied un spēlē teātri paši. Par visu gādājot un atbildot paši. Turklāt ar vērienu!
Sākums – Eiropas dejas
Astoto gadu biedrību vada pensionēta kultūras darbiniece Nora Ivanova. Viņa, pieliekot punktu aktīvajām darba gaitām, pie sevis gan cieši nolēmusi, ka nu gan vairs tā nerosīsies un neorganizēs ne citus, ne pasākumus. Bet cilvēks domā, Dievs dara. Pa drusciņai piepalīdzējusi biedrībai, kamēr attapusies, ka tikusi jau vietnieces amatā un tad jau arī par vadītāju. Ar ko sākuši radošās aktivitātes? Ar deju kolektīvu. Tolaik nākušas modē Eiropas dejas, un nolēmuši – aiz ko mēs sliktāki, mums arī vajag! Dāmu sanāca krietns bariņš, un pēc pāris gadiem pievienojušies arī kungi. Tas esot retums, jo bieži vien senioru kolektīvos dāmas vien ir. Kad lielvārdiešiem prasot, kā tas izdevies, atsmejot, ka ar viltību un mīlestību. Par spīti tam, ka gadu dancotājiem nav maz (daļai pat virs 80), dejas solis ir gana raits. Laikam jau taisnība esot tiem, kas teic – kustībā ir dzīvība! Gan koncertos, gan mēģinājumos tiek dancots tā, ka sviedri līst. Ir tādi, kas ne tikai dejo, bet arī dzied senioru dziesmu ansamblī Lielvārdietes. Jo arī dziesmu prieks dod dzīves sparu – jo, raugi, nākas ir dziesmu tekstu, ir melodiju atcerēties. Ir taču vēl arī teātris un citas radošas izpausmes. Tāda aktīva un regulāra darbošanās ieloka kaulus un ielīksmo sirdi – kāds tur brīnums, ka vecuma nevarība atkāpjas uz tālāku laiku. Arī tuviniekiem ir prieks būt kopā ar tādu mundru cilvēku, kurš nemēra istabai četrus stūrus un kašķi nemeklē, bet viņam ir pašam savas intereses, iešanas un draugu pulks.
Pasākumi un projekti
N. Ivanova piebilst, ka biedrībā esot sava disciplīna. Kā tā izpaužas? Rudenī, ziemā un pavasarī ik mēnesi tiek aicināti visi kopā uz tematiskām sanāksmēm – tajās vai nu apgūstot kādas jaunas prasmes, vai paklausoties kāda interesanta ciemiņa stāstu. Tad arī no mājas izkustas tie, kas ar amatiermākslu nenodarbojas. Tā, lai visi justos piederīgi un iederīgi. Ir jau arī visādi darbiņi, kur vajag palīdzīgas rokas – gan izstādi iekārtot, pasākumam maizītes sasmērēt. Vasarā atkal vairāk braucot ekskursijās.
Lai pareklamētu savu darbošanos un pamudinātu arī citus pievienoties, rīkojot atvērto durvju dienas Lielvārdes dienas aprūpes centrā, kur ir biedrības birojs, tāpat lielāku pasākumu laikā izliekot afišas un aicinot nākt pulkā. Tas viss prasa krietnu noņemšanos. «Patiesībā slodze man neiznāk mazāka nekā tad, kad strādāju. Iznāk gan skriet uz biroju dienas centrā, gan uz kultūras namu, lai paskatītos, vai viss kārtībā. Jāpaseko līdzi, kā notiek gatavošanās dažādiem pasākumiem. Mājās atkal jāpasēž pie datora. Jāpalauza galva, kā naudiņu dabūt. Piemēram, tērpiem,» stāsta N. Ivanova. Vēl tagad ar smaidu atceroties, kā notikusi pirmā uzstāšanās, cik raibi uz skatuves sanākuši dancotāji. Esot prieks, ka izdevies rast Teterevu fonda atbalstu un sašūt dejotājiem ne tikai vienu drēbju kārtu, bet divas, jo izdevies ietaupīt līdzekļus. Tā nu ar fonda atļauju uzšuvuši vēl vienu štāti – tautas tērpus. Tad nu ir pavisam cita jušana, kad Jāņu ielīgošanā var koncertā uzstāties tā – smuki sapucēti. Savukārt dziedātājiem izdevies sarūpēt štātes ar Eiropas Savienības fondu projektu naudu, pateicoties skolotājas Rūtas Kolužas labi uzrakstītajam pieteikumam.
Īsts teātris
Atsevišķs stāsts ir par teātri. Tas sācies no anekdotēm. Jā, jā, tieši tā. Atbraukusi viesos viena pensionāru biedrība un ciemkukulī atvedusi anekdotes. Tās tik jauki tika izspēlētas, ka lielvārdieši nosprieduši – mums arī vajag. Sanākuši kopā, tomēr sapratuši, ka bez vadītāja to grūti izdarīt. Pierunājuši Skaidrīti Tilaku palīgā, un nu jau viņa režisējot piekto sezonu. Katru gadu topot pa vienai nopietnai izrādei. Pērn tapusi Paula Putniņa luga Paši pūta, paši dega, kurā darbojušies vairāk nekā 20 aktieri. Režisores pacietība un enerģija esot vienkārši apbrīnojama, jo nav jau viegli ar tādiem vecākiem ļaudīm tikt galā. Katram savi niķi un stiķi, tāpat dažam dzirde nav tik laba, atmiņa aizķeras. Šogad tapusi luga pēc Kelīnas Klānas romāna Trīs vītušas rozes, kas jau piedzīvojusi pirmizrādi. Atbraukusi arī pati autore, bet nu plānā esot apciemot viņas pusi. Luga tiks izrādīta Ošupes pagasta Degumnieku tautas namā. Un kā ir ar dekorācijām? No sākuma bijis tik kāds priekšmets, tā ir iztikuši, bet lielākais trakums sācies ar Putniņa lugu. Ilzei Kloviņai, kas gleznot sākusi tikai pensijas gados, ar katru gadu talants arvien vairāk atklājoties – arī dekorāciju izveidē. Pērn izdevies īstenot projektiņu, un atļāvušies pasūtīt galdniekam šo to. Taču šogad sākuši domāt: varbūt var ko savādāk? Radusies ideja gleznot uz auduma un pārvietot konstrukcijas uz ritentiņiem. Materiāls gan aizgājis kilometriem, taču iznācis ļoti skaisti.
Tā jau ir – kad dari, tad idejas rodas. Lūk, ar projekta palīdzību tapis lielvārdietes Olgas Reikovskas dziesmu cikls Aizsmaržo vasaras ziedi, izdots arī dziesmu krājumiņš. Un kur tad vēl ikgadējās sēņu izstādes, kam iniciatori ir Rūta un Romualds Koluži – ļoti labi sēņu pazinēji. Šim pasākumam parasti pieliekot vēl kādu pievienoto vērtību – gan zāļu tējas, gan koksnes paraugus. Nu un vienu gadu pielikuši klāt sakārnīšus. Tas izdevies tik jauki, ka pēc tam izveidojuši joku grāmatu ar attēliem un dzejolīšiem, N. Ivanova rāda paveikto, priecājoties, ka pūrs liels, taču tajā vēl ir daudz vietas jauniem darbiem un iecerēm.
